DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Bilbo ieraudzīja, ka zāles malā uz tāda kā paaugstinājuma starp stabiem un ār­sienu jau saklātas guļvietas. Viņu gaidīja neliels salmu matracis un vilnas segas. Kaut arī bija vasara, viņš ar prieku ieritinājās tajās. Uguns dega ar ļoti mazu liesmiņu, un hobits ātri aizmiga. Tomēr naktī viņš pamodās; pelnos kvēloja vairs tikai dažas ogles; rūķi un Gendalfs, pēc viņu elpas spriežot, bija visi aizmiguši; mēness no debess augstumiem raudzījās iekšā pa jumta dūmu atveri, mezdams uz grīdas baltu laukumu.

Ārā atskanēja rūkšana, un izklausījās, it kā pie durvīm skrāpētos kāds liels dzīv­nieks. Kas tas varētu būt, Bilbo neziņā nodomāja, — varbūt Beorns savā burvības pārvērstajā izskatā? Varbūt viņš tagad, lācis būdams, iebruks te un apēdīs viņus? Hobits palīda zem segas, paslēpa galvu un, par spīti visām bailēm, atkal aiz­miga.

Bija jau gaišs rīts, kad viņš pamodās. Viens no rūķiem bija pārvēlies viņam pāri un ar būkšķi noripojis no paaugstinājuma uz grīdas. Tas bija Boufurs, un Bilbo, atvēris acis, dzirdēja viņu šķendējamies.

— Celieties augšā, sliņķi, — viņš teica, — citādi paliksiet bez brokastīm.

Bilbo tūdaļ bija kājās. — Brokastis! — viņš iesaucās. — Kur ir brokastis?

— Lielākā tiesa mums vēderā, — atbildēja citi rūķi, kas jau rosījās pa istabu,

— un, kas palicis pāri, atrodams verandā. Mēs meklējam Beornu jau kopš saules lēk­ta, taču no viņa nav ne miņas, lai gan pieceļoties mūs gaidīja saklāts brokastgalds.

— Kur Gendalfs? — noprasīja Bilbo, steigdamies, cik aši'vien iespējams, sameklēt kaut ko ēdamu.

— Ā, viņš! Kaut kur klejo pa āru, — rūķi atteica. Tomēr burvis neparādījās visu dienu līdz pat vakaram. Tieši pirms saulrieta Gendalfs ienāca zālē, kur hobits ar rūķiem ēda vakariņas un Beorna brīnišķie dzīvnieki viņus apkalpoja, kā bija to darījuši visu dienu. Beornu viņi kopš iepriekšējā vakara nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši un nesa­prata, ko domāt.

— Kur mūsu namatēvs, un kur tu pats visu dienu biji? — visi reizē sāka saukt.

— Jautājumus tikai pa vienam — un pirms vakariņām nevienu! Es kopš brokastīm neesmu baudījis ne kumosa.

Beidzot Gendalfs atstūma savu šķīvi un krūzi — viņš bija apēdis divus veselus mai­zes klaipus (ar biezu kārtu sviesta, medus un biezpiena) un izdzēris vismaz kvartu medalus — un paņēma pīpi. — Vispirms es atbildēšu uz otro jautājumu, — viņš teica,

— bet ak tētīt! Kāda lieliska vieta dūmu gredzeniem! — Un nu viņi ilgu laiku nekā nevarēja no burvja izdabūt, jo viņš cītīgi raidīja gaisā dažnedažādu krāsu un apveidu dūmu gredzenus, kas meta lokus ap zāles stabiem un pēc tam, cits citu ķerdami, izli­doja pa atveri jumtā. No ārpuses tas laikam bija neparasts skats — cits pēc cita gaisā uzšāvās zaļi, zili, sarkani, sudraboti, dzelteni, balti, lieli un mazi gredzeni; mazie spraucās cauri lielajiem, savienojās, veidodami astotniekus, un kā putnu bars aizlidoja tālumā.

— Es pētīju lāču pēdas, — viņš beidzot teica. — Te kaut kur pagājušā naktī ir notikusi kārtējā lāču pulcēšanās. Es drīz sapratu, ka visas tās nevar būt Beorna pēdas: to bija pārāk daudz, turklāt dažāda lieluma. Es teiktu, ka te bijuši mazi lāči, lieli lāči, parasti lāči un milzu lāči, kas dejojuši no tumsas līdz pašai rīta ausmai. Tie nā­kuši gandrīz no visām pusēm, tikai ne no rietumiem pāri upei, aiz kuras ir Miglas Kalni. Tajā virzienā veda tikai vienas pēdas — un tikai aizejošas, šurpnākošu nebija. Es gāju pa tām līdz Kerrokam. Tur tās pazuda upē, bet aiz klints ūdens bija pārāk dziļš un straume pārāk stipra, lai es to varētu šķērsot. Jūs atceraties, ka itin viegli ir tikt no šī krasta uz Kerroku pa brasla akmeņiem, taču otrā pusē ir klints, kas paceļas taisni no dziļa ūdens virpuļa. Man vajadzēja nostaigāt vairākas jūdzes, iekams es at­radu vietu, kur upe bija pietiekoši plata un sekla, lai es to varētu pārbrist un pārpeldēt, un tad iet tās pašas jūdzes atpakaļ, lai atkal atrastu pēdas. Līdz tam laikam jau bija pārāk vēls, lai es tām varētu tālu sekot. Tās veda tieši uz priežu sila pusi Miglas Kalnu austrumdaļā, kur aizvakarnakt notika mūsu jaukā tikšanās ar vārgiem. Un tagad man šķiet, ka es esmu atbildējis arī uz pirmo jautājumu, — pabeidza Gendalfs un pēc tam ilgi sēdēja klusēdams.

Bilbo domāja, ka ir sapratis, ko burvis gribēja teikt. — Ko mēs iesāksim, — viņš iesaucās, — ja viņš atved visus tos vārgus un goblinus šurp? Mūs visus sagrābs un nobeigs! Bet tu taču teici, ka viņš neesot tiem draugs?

— Protams, teicu. Un nepļāpā blēņas! Labāk liecies gulēt, tavs prātiņš kļuvis miegains.

Hobits jutās pavisam satriekts un, tā kā nekā labāka nezināja, tad tiešām likās gu­lēt; un, kamēr rūķi joprojām dziedāja savas dziesmas, viņš aizmiga, arvien vēl lauzī­dams galvu par Beornu, līdz sapnī redzēja simtiem melnu lāču, kas mēnessgaismā de­joja apkārt pagalmam lēnas, smagnējas lāču dejas. Tad viņš atkal pamodās, kad aiz­miguši bija visi citi, un dzirdēja to pašu skrāpēšanos, mīdīšanos, ošņāšanu un rūkšanu, ko iepriekšējā naktī.

Nākamajā rītā viņus visus pamodināja Beorns pats. — Tātad tepat jūs visi vēl esat! — viņš teica. Tad lielais vīrs pacēla hobitu gaisā un iesmējās: — Neapēda vis tevi vārgi un goblini, vai ļaunie lāči, ko? — un pavisam necienīgi iebuksnīja hobitam pa vesti. — Mazais trusītis pamazām atkopjas un apveļas, pie maizes un medus dzīvo­dams, — viņš pasmējās. — Nāc un uzēd vēl!

Un tā viņi visi devās brokastīs. Beorns šoreiz bija krietni jautrākā omā; patiesībā viņš šķita pat apbrīnojami labā garastāvoklī un visus smīdināja ar saviem jocīgajiem stāstiem. Ilgi viņiem nevajadzēja arī prātot, kur viņš bijis un kāpēc tik draudzīgi iz­turas, jo to visu viņš drīz izstāstīja pats. Viņš bija pārgājis upei un devies taisni uz kalniem — no tā jūs varat spriest, ka viņš spēja pārvietoties ļoti ātri, vismaz būdams lāča ādā. Redzot apsvilušo vilku izcirtumu, viņš drīz bija sapratis, ka daļa no dzirdētā stāsta ir patiesa; taču viņš bija atklājis vēl ko vairāk: viņš bija noķēris kādu vārgu un goblinu, kuri klīda pa mežu. No tiem viņš tika uzzinājis daudz ko svarīgu: goblinu izlūki joprojām kopā ar vārgiem meklējot pa mežu rūķus un esot briesmīgi nikni par Milzu Goblina nāvi un par to, ka vilku vadonim apsvilināts degungals un no burvja uguns bojā gājuši daudzi viņa uzticamākie kalpi. Tik daudz Beorns sagūstītos piespie­dis izstāstīt, taču nojautis, ka aiz tā slēpjas vēl kādi ļauni plāni un ka var draudēt liels goblinu armijas un tās sabiedroto — vilku — iebrukums zemēs, kas pieslejas kalniem, lai atrastu rūķus vai atriebtos cilvēkiem un citām būtnēm, kas tur dzīvo un kas, pēc viņu domām, devuši tiem patvērumu.

— Jūsu stāsts nudien bija labs, — teica Beorns, — bet tagad, kad zinu, ka tas ir patiess, man tas patīk vēl labāk. Jums jāpiedod, ka neticēju jums uz vārda. Ja jūs dzī­votu netālu no Drūmmeža, jūs neticētu nevienam, ko nepazītu tikpat labi kā miesīgu brāli vai vēl labāk. Bet tagad es varu tikai piebilst, ka skrēju mājās, cik ātri vien spē­dams, lai redzētu, ka esat sveiki un veseli, un piedāvātu jums jebkādu palīdzību, kas ir manos spēkos. Turpmāk es par rūķiem būšu labākās domās. Nogalinājuši Milzu Gob­linu, nogalinājuši Milzu Goblinu! — viņš labpatikā atkārtoja pie sevis.

— Ko jūs izdarījāt ar to goblinu un vārgu? — pēkšņi ieprasījās Bilbo.