DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Nāciet paskatieties! — teica Beorns, un viņi sekoja tam aiz mājas stūra. Goblina galva bija uzsprausta uz mieta ārpus vārtiem un varga āda piesista pie koka turpat blakām. Beorns bija nežēlīgs ienaidnieks. Tomēr tagad viņš bija rūķu draugs, un Gen­dalfs nosprieda, ka gudrākais ir izstāstīt viņam visu par šo ceļojumu un tā mērķi, lai tādējādi varētu saņemt vispiemērotāko palīdzību.

Un lūk, ko Beorns apsolīja. Viņš došot katram ceļotājam poniju un Gendalfam zirgu, lai tie tiktu līdz mežam, un salikšot tiem nešļavās tik daudz ēdamā, lai pietiktu vai­rākām nedēļām, un sakraušot visu tā, lai to būtu pēc iespējas vieglāk nest, — riekstus, miltus, aizvākotas kārbas ar žāvētiem augļiem un medu sarkanos māla podos, un div­kārt pārceptas kūciņas, kuras saglabāšoties svaigas vēl labu laiku un ar kuru mazu­miņu pietiekot, lai varētu nosoļot lielu gabalu. So kūciņu recepte bija viens no viņa no­slēpumiem; taču tik daudz bija skaidrs, ka tām klāt ir medus, tāpat kā vairumam viņa ēdienu, un tās lieliski garšoja, kaut arī pēc ēšanas stipri slāpa. Ūdeni, viņš teica, līdzi nest nevajadzēšot, jo šaipus meža pa ceļam būšot daudz upju un avotu. — Bet jūsu ceļš cauri Drūmmežam būs tumšs, bīstams un grūts, — viņš sacīja. — Tur nebūs viegli atrast ne ēdamo, ne ūdeni. Riekstu laiks vēl nav sācies (kaut gan tas var būt sen jau bei­dzies, kad jūs tiksiet viņā meža malā), un rieksti tur ir gandrīz vienīgais ēdamais; visa savvaļas radība tur ir tumša, dīvaina un mežonīga. Es jums sagādāšu ādas maisus, ku­ros nest ūdeni, un iedošu jums līdzi lokus un bultas. Tomēr es ļoti šaubos, vai jūs Drūmmežā atradīsiet kaut ko derīgu ēšanai vai dzeršanai. Zinu, ka tur tek viena upe, melna un strauja, un tā šķērsos arī jūsu taku. Jūs nedrīkstat ne dzert no tās, ne pel­dēties tajā, jo esmu dzirdējis, ka tā esot apburta un nesot dziļu miegu un aizmiršanos. Un es nedomāju, ka šī meža tumšajos pakrēšļos jūs vispār varēsiet kaut ko nomedīt, ēdamu vai neēdamu, ja nenoiesiet no takas. Un to jūs NEDRĪKSTAT darīt nekad un nekādu iemeslu dēļ.

Tie nu būtu visi padomi, ko varu jums dot. Kad būsiet pārkāpuši meža robežu, es vairs jums daudz nevarēšu palīdzēt; tur jums būs jāpaļaujas uz labu veiksmi un savu drosmi, un vēl uz ēdamo, ko iedošu jums līdzi. Kad būsiet tikuši līdz mežam, lūdzu, atsūtiet atpakaļ manus ponijus un zirgu. Bet es vēlu jums visu labāko, un, ja nāksiet pa šo pašu ceļu atpakaļ, manas durvis jums vienmēr būs atvērtas.

Ceļinieki, protams, viņam pateicās, daudzkārt paklanīdamies un vēcinādami savas kapuces, un atkārtodami: — Gatavi jums pakalpot, ak, varenās koka pils saimniek! — Taču sirdis viņiem sažņaudzās, klausoties šos nopietnos vārdus, un viņi visi apjauta, ka šī dēka ir krietni vien bīstamāka, nekā viņi iedomājušies, un, pat ja izdotos sveikā tikt cauri visām briesmām, ceļa galā tik un tā gaidīja pūķis.

Viss rīts viņiem pagāja, pošoties ceļam. Drīz pēc pusdienas laika viņi paēda pēdējo maltīti kopā ar Beornu un pēc ēšanas sēdās mug.urā viņa dotajiem kumeļiem un, daudz­kārtīgus atvadu sveicienus saukdami, naigā solī izjāja pa vārtiem.

Tiklīdz viņi bija tikuši aiz Beorna augstā dzīvžoga, kas norobežoja viņa īpašumu austrumu malu, viņi pagriezās uz ziemeļiem un tālāk turējās ziemeļrietumu virzienā. Sekojot Beorna padomam, viņi vairs nemeklēja galveno meža ceļu, kas atradās uz dien­vidiem no viņa valstības. Ja viņi būtu devušies tālāk pa pirmītējo taku, tā būtu vedusi viņus uz leju gar upi, kas tecēja no kalniem un vairākas jūdzes uz dienvidiem no Ker- roka ietecēja lielajā upē. Tajā vietā bija padziļš brasls, ko viņi būtu varējuši veikt, ja nebūtu zaudējuši savus ponijus, un aiz tā taciņa veda līdz meža malai un savienojās ar veco meža ceļu. Taču Beorns tika viņus brīdinājis, ka šo ceļu tagad bieži izmantojot goblini, kamēr pats meža ceļš, kā viņš dzirdējis, austrumu malā esot aizaudzis un ne­lietojams, turklāt izvedot uz necaurejamiem purviem, pār kuriem visas taciņas esot

sen pagaisušas. Turklāt tā austrumu gals iznākot no meža stipri tālu uz dienvidiem no Vientuļā Kalna, un no turienes viņiem vēl vajadzētu veikt tālu un grūtu ceļu zie­meļu virzienā. Uz ziemeļiem no Kerroka Drūmmeža mala pienākot tuvāk Lielās Upes robežai, un, kaut gan tur tuvāk pievirzījās arī aizmugurē palikušie kalni, Beorns tomēr ieteica šo ceļu, jo tad pēc dažu dienu jājiena uz ziemeļiem no Kerroka viņi nonāktu pie maz zināmas takas, kas ved cauri Drūmmežam un iziet taisni pretī Vientuļajam Kal­nam.

«Goblini,» Beorns bija teicis, «neuzdrīkstēsies šķērsot Lielo Upi savas simt jūdzes no Kerroka, nedz arī tuvoties manai mājai — tā naktī ir labi apsargāta! — bet man jāpasteidzas: ja viņi iecerējuši savu uzbrukumu drīz, viņi šķērsos upi dienvidu pusē un pārmeklēs visu meža malu, nogriežot jums ceļu, un vārgi skrien ātrāk nekā poniji. To­mēr, uz ziemeļiem ejot, jūs drīzāk būsiet drošībā, kaut arī var likties, ka jūs pievirzāties tuvāk viņu cietokšņiem; jo tieši to viņi gaidīs vismazāk, un viņiem vajadzēs iet lielāku gabalu, lai jūs notvertu. Tagad dodieties prom, cik ātri vien varat!»

Tāpēc viņi tagad jāja klusēdami un laida ponijus auļos, kolīdz zeme bija līdzena un ar zāli apaugusi; kalni tumši blīvējās kreisajā pusē, un tālumā iezīmējās kokiem apaugušais upes krasts, kas nāca arvien tuvāk. Kad viņi devās ceļā, saule tik tikko sāka sliekties uz rietumu pusi, un tagad, vakarā, tā stāvēja apvāršņa malā kā zeltaina bumba. Grūti bija iedomāties no muguras dzenamies goblinus, un, kad starp ceļotājiem un Beorna māju jau pletās vairākas jūdzes, viņi atkal sāka sarunāties un dziedāt, un uz brīdi piemirsās tumšā meža taka, kura gaidīja priekšā. Bet vakarā, kad iestājās krēsla un kalnu virsotnes kvēloja saulrieta sārtumā, un viņi, iekārtojuši naktsmītni un norī­kojuši sargu, nolikās gulēt, lielākā daļa tomēr gulēja nemierīgi un sapņos dzirdēja pakaļskrejošu vilku gaudas un goblinu aurošanu.

Taču nākamais rīts atkal atausa dzidrs un saulains. Zemi klāja balta, rudenīga migla, un gaiss bija dzestrs, taču drīz austrumu pusē pacēlās sarkana saule un migla izklīda; un, kamēr ēnas vēl stiepās garas, viņi jau devās ceļā. Tā viņi jāja vēl divas dienas un visu šo laiku neredzēja nekā cita kā tikai zāli un puķes, putnus un vietvietām augo­šus kokus, un paretam kādu bariņu rūsganu briežu, kas plūca zāli vai pusdienlaikā at­pūtās koku paēnā. Reizēm Bilbo redzēja briežu ragus slejamies augšup no garās zāles un pirmajā brīdī noturēja tos par nokaltušiem koku zariem. Trešajā vakarā viņi tik ļoti vēlējās steigties uz priekšu — jo Beorns bija teicis, ka viņi sasniegšot ieeju mežā agri ceturtdienas rītā, — ka jāja neapstādamies vēl pēc krēslas iestāšanās un turpi­nāja ceļu pat naktī, mēnessgaismā. Kad satumsa, Bilbo likās, ka viņš palaikam redz te pa labi, te pa kreisi attālu pazibam liela lāča apveidus, kas slīdēja tajā pašā virzienā. Bet, kad viņš uzdrīkstējās pačukstēt to Gendalfam, burvis tikai pateica: — Kuš! Ne­pievērs uzmanību!

Nākamajā rītā viņi devās ceļā pirms ausmas, kaut gan naktsmiers bija vilcies ne­ilgi. Tiklīdz kļuva gaišs, viņi ieraudzīja mežu, kas itin kā gaidīja viņus priekšā kā melna un barga siena. Ceļš sāka vīties augšup, un hobitam likās, ka viņus aizvien vairāk ietin klusums. Putnu vīterošana atskanēja arvien retāk. Briežus vairs neredzēja, pat truši netika manīti. Līdz pēcpusdienai viņi bija sasnieguši Drūmmeža pamali un at­vilka elpu turpat vai zem malējo koku varenajiem, plati izplestajiem zariem. To stumbri bija milzum resni un grubuļaini, zari samezglojušies, lapas iegarenas un tumšas. Tos apvija efejas, kas ložņāja arī pa zemi.