DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Atklāti runājot, mēs esam palikuši bez bagāžas un gandrīz nomaldījušies no ceļa, un mums ļoti vajadzētu palīdzību vai vismaz padomu. Varu pateikt, ka pārcietām diezgan grūtus brīžus kalnos goblinu dēļ.

— Goblinu dēļ? — pārjautāja lielais vīrs vairs ne tik skarbi. — Oho, tātad jūs esat saskrējušies ar viņiem, ko? Kāpēc jūs līdāt viņiem tuvumā?

— Mums nebija tāda nodoma. Viņi mūs pārsteidza naktī uz pārejas, pa kuru mums vajadzēja iet; mēs nācām šurp no tālajām zemēm rietumu pusē — tas ir garš stāsts.

— Tad labāk nāciet iekšā un izstāstiet man kādu daļu no šī stāsta, ja vien tas ne­paņems visu dienu, — teica vīrs, ievezdams viņus pa tumšām durvīm no pagalma mājā.

Sekodami viņam, burvis un Bilbo nokļuva plašā telpā ar pavardu pašā vidū. Lai gan bija vasara, tajā dega malka, un dūmi kāpa augšup gar nomelnējušām spārēm, meklē­dami izeju — caurumu jumtā. Viņi izgāja cauri šai krēslainajai telpai, ko apgaismoja vienīgi uguns un atvere jumtā, un pa citām — mazākām durvīm iegāja tādā kā ve­randā, ko balstīja koka pāļi — atsevišķi koku stumbri. Tā pavēra skatu uz dienvidiem, un to vēl sildīja un apgaismoja rietošās saules ieslīpie stari, kas meta zeltainu mirdzumu pār puķu pilno dārzu, kurš stiepās līdz pat slieksnim. .

Tur viņi apsēdās uz koka soliem, un Gendalfs uzsāka savu stāstu, un Bilbo šū­poja kājas, pētīdams puķes dārzā un prātodams, kā tās varētu saukties, jo pusi no tām viņš nekad vēl nebija redzējis.

— Es kopā ar pāris draugiem šķērsoju kalnus… — stāstīja burvis.

— Pāris? Es redzu tikai vienu, turklāt pavisam sīku, — pārtrauca Beorns.

— Nu, taisnību sakot, man negribējās jūs traucēt ar lielāku baru, iekams nebiju pārliecinājies, vai neesat aizņemts. Es viņus pasaukšu, ja atļaujat.

— Lai notiek, sauciet!

Tad Gendalfs gari un spalgi iesvilpās, un drīz ap mājas stūri pa dārza taku ieradās Torins un Douri un apstājušies zemu palocījās.

— Nevis pāris, bet trīs, jūs tātad gribējāt teikt! — atzīmēja Beorns. — Bet tie jau nav hobiti, tie ir rūķi!

— Torins Ozolvairogs jūsu rīcībā! Douri jūsu rīcībā! Gatavi pakalpot! — teica abi rūķi, vēlreiz palocīdamies.

— Man jūsu pakalpojumus nevajag, pateicos! — atbildēja Beorns. — Toties, cik saprotu, jums vajag manējos. Es neesmu nekāds rūķu sirdsdraugs, bet ja jūs patiešām esat Torins (Trora dēla Treina dēls) un ja jūsu ceļabiedrs ir godavīrs, un ja jūs esat goblinu ienaidnieki, un ja jums nav padomā nekādi nedarbi manā zemē — bet kas jums, starp citu, ir padomā?

— Viņi dodas uz savu tēvutēvu zemi tālu austrumos aiz Drūmmeža, — iestarpi­nāja Gendalfs, — un tikai pilnīgas nejaušības dēļ mēs atrodamies jūsu zemē. Mēs šķēr­sojām kalnus pa Augsto Pāreju, kam vajadzēja mūs izvest uz ceļa dienvidos no jūsu ze­mes, bet tad mums uzbruka ļaunie goblini — kā es jau dzīros stāstīt.

— Nu, tad stāstiet ar! — teica Beorns, kurš nemēdza būt īpaši laipns.

— Sacēlās briesmīga vētra; akmens milži iznāca kalnos un mētāja klintsbluķus, * un pārejas galā mēs patvērāmies alā — hobits, es un daži mūsu ceļabiedri…

— Vai divus jūs saucat par dažiem?

— Ak, nē. Patiesībā to bija vairāk nekā divi.

— Kur tad viņi ir? Nogalināti, apēsti, atgriezušies mājās?

— Ak, nē. Visi acīmredzot neatnāca šurp, kad es svilpu. Laikam sakautrējušies. Redziet, mēs ļoti baidījāmies, ka esam pārāk daudzi, lai visi tiktu uzņemti.

— Nu tad svilpiet vēlreiz! Tāpat jau esat pietiekoši daudzi, un vēl pāris cilvēku neko neizšķirs, — norūca Beorns.

Gendalfs iesvilpās vēlreiz, bet Nouri un Ouri parādījās gandrīz ātrāk, nekā viņš bija beidzis, jo, kā jūs atceraties, Gendalfs tika pieteicis tiem nākt pa pāriem ik pēc piecām

minūtēm.

— Sveiki! — uzsauca Beorns. — Jūs varen aši ieradāties — kur tad jūs slēpāties? Gluži kā rotaļu velniņi no atsperu kastītēm. Nāciet nu šurp!

— Nouri jūsu rīcībā, Ouri jūsu rīcībā, gatavi…

— Pateicos! Kad man vajadzēs jūsu palīdzību, es paprasīšu pats. Sēdieties, un tur­pināsim stāstu, citādi mēs to nepabeigsim līdz vakariņu laikam.

— Tiklīdz mēs bijām aizmiguši, — turpināja Gendalfs, — alas dibenā atvērās plaisa, izskrēja goblini, sagrāba hobitu un rūķus, un visu mūsu poniju baru…

— Poniju baru? Vai tad jūs bijāt kāds ceļojošais cirks, vai? Jeb vai jums bija ļoti daudz kravas? Jeb vai jūs sešus parasti saucat par baru?

— Nē, nē! Patiesībā poniju bija vairāk par sešiem, jo mēs paši bijām vairāk — āre, te ir vēl divi! — Tieši tajā brīdī parādījās Beilins un Dveilins un palocījās tik zemu, ka bārdas skāra akmens grīdu. Lielais vīrs sākumā rauca pieri, taču rūķi cik spēdami pūlējās būt ārkārtīgi laipni un klanījās, un locījās, un māja ar kapucēm sev gar ceļ­galiem (kā labi audzinātiem rūķiem pieklājas), kamēr viņš mitējās bozties un sāka kra­tīties smieklos — tik komiski šie rūķi izskatījās.

— Bars gan, tiesa, — viņš teica. — Varen jautrs bars. Ienāciet, brašie zēni, un sakiet — kā tad jūs sauc? Pakalpot man nevajag, pasakiet tikai vārdus un tad apsēdie­ties un beidziet kratīties!

— Beilins un Dveilins, — tie pateica, neuzdrīkstēdamies apvainoties, un apsēdās taisni uz grīdas, izskatīdamies visai pārsteigti.

— Un nu stāstiet tālāk! — Beorns teica burvim.

— Kur es paliku? Ak, jā — mani tie nesagrāba. Es nospēru pāris goblinu ar zi­beni …

— Labi! — noņurdēja Beorns. — Tad jau no burvja tomēr ir savs labums.

— … un ieslīdēju alas iekšpusē, pirms aizvērās plaisa. Es sekoju viņiem līdz galve­najai zālei, kas bija pilna goblinu. Tur sēdēja Milzu Goblins ar trīsdesmit vai četrdes­mit bruņotiem sargiem. Es pie sevis nodomāju: pat tad, ja viņi nebūtu saķēdēti kopā, ko viens ducis var iesākt pret tik daudziem?

— Ducis! Pirmoreiz dzirdu, ka astoņus sauc par duci. Vai varbūt jums ir vēl kādi atsperu velniņi, kas nav izlēkuši no kastītes?

— Nu jā, un izskatās, ka te ir vēl divi no viņiem — ja nemaldos, Fili un Kili, — teica Gendalfs, kad parādījās abi minētie un apstājušies sāka smaidot klanīties.

— Nu, diezgan! — teica Beorns. — Sēdieties un esiet klusi! Stāstiet tālāk, Gen- dalf!

Un Gendalfs turpināja stāstu, kamēr tika līdz cīņai tumsā, izbēgšanai pa lejas vār­tiem un pārbīlim, kad atklājās, ka misters Baginss palicis iepakaļ. — Mēs pārskaitījām sevi un redzējām, ka hobita nav. Bijām palikuši tikai četrpadsmit!

— Četrpadsmit! Pirmoreiz dzirdu, ka desmit bez viena ir četrpadsmit. Vai nu jūs gribējāt teikt deviņi, vai arī neesat nosaukuši man visus savu ceļabiedru vārdus.

— Nu, vēl jūs neesat redzējuši Oinu un Gloinu. Un, debestiņ, te jau viņi ir! Ceru, ka piedosiet viņiem par traucējumu.

— Lai tak nāk! Ašāk! Nāciet šurp, jūs abi, un apsēdieties! Bet paklausieties, Gen- dalf, pat tagad sanāk tikai — jūs, desmit rūķu un hobits, kurš pazuda. Tas ir, vien­padsmit (un viens pazudušais), nevis četrpadsmit, ja vien burvji skaita tāpat kā citi cil­vēki. Bet tagad, lūdzu, stāstiet tālāk! — Beorns centās to īpaši neizrādīt, bet šis stāsts bija viņu patiesi ļoti ieinteresējis. Redziet, viņš kādreiz bija labi pazinis tieši to kalnu daļu, ko aprakstīja Gendalfs. Viņš pamāja ar galvu un norūcās, kad izdzirda par hobita atrašanos un par šļūkšanu lejup zemes nogruvumā, un par vilku sapulci mežā.