DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Ērgļu Valdnieks nebija ar mieru nest viņus uz tādu vietu, kur tuvumā sastopami cilvēki. — Viņi šaus uz mums ar saviem lielajiem īves lokiem, — viņš teica, — jo do­mās, ka mēs gribam uzbrukt viņu aitām. Un citkārt viņiem varētu būt taisnība. Nē! Mēs esam apmierināti, ka izjaucām gobliniem izpriecu un ka varējām atmaksāt tev par labo darbu, bet mēs nevaram riskēt rūķu dēļ un laisties lejā dienvidu līdzenumos.

— Nu labi! — atteica Gendalfs. — Aiznesiet mūs tik tālu, cik varat. Mēs jau šo­brīd esam jums milzu pateicību parādā. Tomēr mēs gandrīz vai ļimstam aiz bada.

— Un es jau esmu gandrīz beigts, — Bilbo izdvesa tik vārgā balsī, ka neviens viņu nedzirdēja.

— Tur, jādomā, var līdzēt, — teica Ērgļu Valdnieks.

Vēlāk uz klints izciļņa varēja redzēt spožu ugunskuru, kam apkārt rosījās rūķu stāvi; uz iesmiem cepās gaļa, un apkārtne pildījās ar jauku cepeša smaržu. Ērgļi bija sa­nesuši sausus zarus ugunskuram un sagādājuši cepetim trušus, zaķus un nelielu jēru. Visu darāmo paveica rūķi. Bilbo jutās pārāk nevarīgs, lai palīdzētu, turklāt viņš tik­pat neprata dīrāt medījumu un griezt gaļu gabalos, jo bija paradis to saņemt mājās no miesnieka gatavu cepšanai. Arī Gendalfs, padarījis savu, lai aizdedzinātu uguns­kuru — jo Oins un Gloins bija pazaudējuši šķiltavas —, bija atlaidies guļus. (Rūķi līdz pat šai dienai nav raduši lietot sērkociņus.)

Tā beidzās piedzīvojumi Miglas Kalnos. Drīz Bilbo vēders bija atkal pilns, atgrie­zās omulības sajūta, un viņš nosprieda, ka nu varētu netraucēti gulēt, kaut gan patie­sībā viņam labāk būtu kārojies klaipu maizes ar sviestu nekā uz iesmiem ceptus gaļas gabaliņus. Saritinājies uz cietās klints, viņš aizmiga un gulēja saldāk nekā jebkad agrāk mājās, savā hobita aliņas dūnu pēlī. Tomēr cauru nakti viņš sapņoja par mājām un pa miegam izstaigāja visas savas dažādās istabas, meklēdams kaut ko tādu, ko nevarēja ne atrast, ne arī atcerēties, kāds tas izskatās.

Nākamajā rītā Bilbo pamodās, pirmajiem saules stariem spīdot tieši acīs. Viņš pie­lēca kājās, lai paskatītos pulkstenī un steigtos uzlikt uz uguns katliņu, — un atklāja, ka nemaz nav savās mājās. Tā nu viņš atkal apsēdās un veltīgi ilgojās pēc rīta peldes un ziepēm. To viņam vajadzēja pieciest, tāpat kā brokastu tēju ar grauzdētu maizi un šķiņķa šķēli, un tā vietā iztikt ar aukstu jērgaļu un trusi. Un pēc tam vajadzēja atkal posties ceļam.

Šoreiz viņš varēja uzrāpties ērglim mugurā un patverties starp tā spārniem. Gaiss nosvelpa viņam pāri galvai, un Bilbo aizvēra acis. Piecpadsmit ērgļi pacēlās no kalna klinšainās malas, kamēr rūķi sauca ardievas un solījās atmaksāt Ērgļu Valdniekam, ja vien kādreiz rastos iespēja. Saule joprojām kavējās pašā austrumu pusē. Rīts bija vēss, un migla sedza ielejas un ieplakas un tinās šur tur ap kalnāju virsotnēm. Bilbo bailīgi pavēra vienu aci un redzēja, ka putni jau ir augstu gaisā un visa pasaule dziļi lejā, un kalni atkāpjas arvien tālāk aizmugurē. Viņš atkal aizvēra acis un pieķērās ērglim ciešāk.

— Neknieb! — uzsauca ērglis. — Nevajag būt bailīgam kā trusim, kaut gan tu pa­tiešām ļoti izskaties pēc truša. Rīts ir pavisam skaidrs un vējiņš tik tikko manāms. Kas var būt vēl jaukāks par lidošanu?

Bilbo labprāt būtu sacījis: «Silta vanna un pēc tam vēlīnas brokastis ārā uz mau­riņa,» — tomēr nosprieda, ka labāk neteikt neko, un tikai atlaida savu tvērienu drusku vaļīgāk.

Pēc laba laika ērgļi acīmredzot bija ieraudzījuši vietu, pēc kuras lūkojās, — ierau­dzījuši pat no šī lielā augstuma, jo tie sāka laisties lejup, mezdami lielus spirālveida lokus. To viņi darīja labu brīdi, un beidzot hobits atkal atvēra acis. Zeme tagad bija daudz tuvāk, zem viņiem slējās koki, kas izskatījās pēc ozoliem un gobām, un pletās zaļi lauki, caur kuriem tecēja upe. Bet zemes vidū pacēlās milzīgs klintsakmens, gandrīz vai akmens kalns, nostājies taisni upei ceļā un likdams tai mest līkumu, — kā pēdējais attālo kalnu robežstabs vai akmens bluķis, ko daudzu jūdžu attālumā atsviedis līdze­numa vidū kāds milžu milzis.

Sī klintsakmens virsotnē ērgļi pa vienam ātri nosēdās un nolaida savus pasažierus.

— Laimīgu ceļu, lai kurp tas jūs vestu, — viņi sauca, — līdz jūsu ligzdas atkal jūs saņems atpakaļ! — Tas ir izplatīts laipns vēlējums ērgļu starpā.

— Lai vēji zem jūsu spārniem nes jūs turp, kur saule un mēness staigā! — atbil­dēja Gendalfs, kurš zināja pareizo atbildi.

Un tā viņi šķīrās. Un, lai gan Ērgļu Valdnieks vēlāk kļuva par Visu Putnu Karali un nēsāja zelta kroni un viņa piecpadsmit virsaiši zelta aproces (kas bija darinātas no rūķu dāvātā zelta), Bilbo nekad tos vairs neredzēja — vienīgi augstu, tālu gaisā, Piecu Armiju kaujā. Bet, tā kā par to būs runa šī stāsta beigās, šobrīd mēs pie tā nekavē­simies.

Akmens kalna virsotnē bija lēzens laukums, un no tā labi iestaigāta taka ar dau­dziem pakāpieniem veda lejup uz upi, kurai pāri lielu, plakanu akmeņu pāreja viņā pusē savienojās ar plašu zālāju. Pakāpienu lejgalā, tuvu pie akmeņu pārejas sākuma atradās neliela un ērta, oļiem klāta ala. Seit ceļinieki sapulcējās un sprieda, ko darīt tālāk.

— Es vienmēr cerēju, ka pārvedīšu jūs visus sveikus un-veselus (ja vien iespējams) pāri kalniem, — teica burvis, — un tagad, pateicoties prasmīgai rīcībai un labai veik­smei, man tas ir izdevies. Šobrīd mēs esam tikuši krietni tālāk uz austrumiem, nekā es jebkad biju domājis iet ar jums kopā, jo galu galā šī nav mana dēka. Iespējams, ka es tajā vēl atgriezīšos, pirms viss būs galā, bet tagad mani gaida citi steidzami pie­nākumi.

Rūķi novaidējās un izskatījās gauži sarūgtināti, un Bilbo pat apraudājās. Viņi bija sākuši domāt, ka Gendalfs nāks viņiem līdzi visu ceļu un vienmēr palīdzēs izkļūt no visām likstām. — Tūlīt es vēl nepazudīšu, — viņš teica. — Dienu vai divas es vēl varu palikt kopā ar jums. Varbūt es varēšu jums palīdzēt pašreizējās grūtībās, un arī man pašam mazliet vajadzīga palīdzība. Mums nav ne ēdamā, ne bagāžas, ne po­niju, uz kā jāt; un jūs nezināt, kur atrodaties. To es jums varu pateikt. Jūs joprojām esat vairākas jūdzes uz ziemeļiem no takas, pa kuru mēs būtu gājuši, ja steigā nebūtu pametuši kalnu pāreju. Sai apvidū dzīvo ļoti maz cilvēku, ja vien to skaits nav audzis, kopš es te biju pēdējoreiz, tas ir, pirms vairākiem gadiem, Taču te ir kāds, kuru es pa­zīstu un kurš dzīvo diezgan netālu. Sis Kāds izcirta pakāpienus lielajā klintī — ja nemaldos, viņš sauc to par Kerroku. Bieži viņš te nerādās un dienā nepavisam ne, un gaidīt viņu nebūtu gudri. Patiesību sakot, tas būtu ļoti bīstami. Mums jāiet un viņš jāuzmeklē; un, ja mūsu tikšanās noritēs sekmīgi, tad, domājams, es došos projām un, tāpat kā ērgļi, vēlēšu jums «laimīgu ceļu, lai kurp tas jūs vestu!».

Rūķi lūdzās, lai Gendalfs tos neatstāj. Tie piedāvāja viņam pūķa zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, tomēr viņš savu lēmumu negrozīja. — Gan redzēsim, gan redzēsim! — viņš teica. — Un man šķiet, ka es jau esmu nopelnījis daļiņu no jūsu pūķa zelta — kad jūs tiksiet pie tā.

Pec tam rūķi mitējas lūgties. Viņi nometa drebes un izpeldejas upe, kas bija sekla, dzidru ūdeni, ar akmeņainu braslu. Kad viņi bija saulē apžāvējušies — nu jau tā sildīja