DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Viņš dzirdēja goblinus uzsākam briesmīgu dziesmu:

— Piecpadsmit putniņu kokos sēž,

Knābīšus vārsta un spalviņas dzēš!

Ērmīgi putni — nav spārniņu šiem!

Ko nu mēs darīsim tagad ar tiem?

Cepsim uz iesma vai sautēsim?

Metīsim katlā un vārīsim?

Tad viņi pārstāja dziedāt un sāka klaigāt: — Lidojiet, putniņi, prom! Lidojiet prom, ja varat! Nāciet, putniņi, lejā, citādi jūs izcepsieties turpat savās ligzdās! Padziediet, padziediet, putniņi! Kāpēc jūs nedziedat?

— Ejiet projām, puišeļi! — par atbildi uzsauca Gendalfs. — Tagad nav putnu lig­zdošanas laiks! Un nerātni puišeļi, kas blēņojas ar uguni, daždien dabū pa biksēm! — To viņš teica, lai sakaitinātu goblinus, lai parādītu, ka nav nobijies no viņiem — lai gan patiesībā tomēr bija nobijies, kaut arī burvis paliek burvis. Taču goblini viņam ne­pievērsa nekādu uzmanību un dziedāja tālāk:

— Liesmas dej, dzirkstis smej!

Švirkst un šņāc! Svilst un krāc!

Ašāk, uguns, kokos skrej

Par prieku mums, Ja-hei!

Lai šie silst, un lai šie svilst, Līdz bārdas kūp, līdz nagi drūp; Līdz mati švirkst un āda šķīst,

Un tauki spožā gunī līst! Lai kauli birst Un pelnos irst Un rūki mirst

Par prieku mums, par prieku jums, Ja-hei! Ja-harri-hei! Ja-hoi!

Tūlīt pēc «Ja-hoi!» liesmas aplenca Gendalfa koku. Miza aizsvilās, un zemākie zari sāka sprakstēt.

Tad Gendalfs uzrāpās koka galotnē. No viņa nūjas kā zibens uzliesmoja žilbs spo­žums, un viņš dzīrās ar augstu, slaidu lēcienu laisties-lejā taisni starp goblinu šķēpiem. Tas, protams, būtu viņa gals, kaut arī viņš, brāzdamies lejā kā zibens spēriens, būtu daudzus noguldījis gar zemi uz visiem laikiem. Taču Gendalfs nepaspēja lēkt.

Tieši tajā brīdī no augšas zibenīgi pielidoja Ērgļu Valdnieks, satvēra viņu savos nagos un pazuda gaisā.

Goblinu barā atskanēja dusmu un pārsteiguma brēcieni. Skaļi iekliedzās Ērgļu Valdnieks, ar ko Gendalfs nupat bija paspējis aprunāties. Atpakaļ metās visi lielie putni, kas lidoja kopā ar viņu, un drāzās lejup kā milzīgas, melnas ēnas. Vilki kauca un klabināja zobus; goblini auroja un spēra zemi gaisā no dusmām, un gluži nelietderīgi vicināja gaisā savus smagos šķēpus. Kā melni griesti pār viņiem nolaidās ērgļi; tumšo spārnu vēzieni notrieca viņus zemē vai aizdzina tālu prom; putnu nagi kampa goblinu sejās. Citi putni uzlidoja koku galotnēs un satvēra rūķus, kas tagad centās uzrāpties, cik augstu vien uzdrīkstējās.

Nabaga mazais Bilbo teju, teju atkal palika iepakaļ! Pēdējā brīdī viņš pieķērās Douri pie kājām, jo Douri tika satverts pēdējais, un tā viņi visi kopā pacēlās augšup virs negantā jucekļa un uguns, un Bilbo karājās gaisā, juzdams, ka rokas locītavās tik tikko turas kopā.

Dziļi lejā tagad goblini un vilki juku jukām bēguļoja pa mežu. Daži ērgļi jo­projām vēl riņķoja un lidinājās virs kaujas lauka. Liesmas ap kokiem piepeši ielēca vis­augstākajos zaros. Tos pārņēma sprakstoša uguns. Gaisā pēkšņi pacēlās dzirksteļu un dūmu virpulis. Bilbo bija paglābies īstajā brīdī! • *

Drīz uguns atblāzma lejā kļuva par niecīgu sarkanu mirgojumu uz nakts melnā pa­mata; un viņi lidoja augstu debesīs, joprojām celdamies augšup un mezdami plašus, stingri iezīmētus lokus. Bilbo nemūžam neaizmirsa šo lidojumu, kuru viņš veica, iekrampējies Douri potītēs. Viņš vaidēja: — Manas rokas, ak, manas rokas! — bet Douri stenēja: — Manas nabaga kājas, manas nabaga kājas!

Pat vislabākajos apstākļos Bilbo slikti panesa augstumu. Viņam allaž metās šķērma dūša, palūkojoties pāri pat nelielas klints malai; un viņam nekad nebija paticis kāpt pa kāpnēm, kur nu vēl rāpties kokos (jo nekad nebija vajadzējis glābties no vilkiem). Tāpēc jūs varat iedomāties, kā viņam šobrīd reiba galva, paraugoties lejup starp sa­vām kāju pēdām, kas kūļājās gaisā, un redzot lejā plešamies tumšus klajumus, kuros vietumis uzdzirkstīja kāds mēness atspulgs uz klinšainas kalnu sienas vai līdzenuma upē.

Bālās kalnu virsotnes nāca arvien tuvāk, un no melnās sienas augšup slējās mēness apspīdētas klinšu smailes. Lai gan bija vasara, gaisā valdīja dzeldīgs saltums. Bilbo aizvēra acis un prātoja, cik ilgi vēl varēs tā noturēties. Tad viņš iedomājās, kas no­tiktu, ja viņš nenoturētos. Hobitam uzmācās nelabums.

Lidojums beidzās īstajā brīdī — tieši tad, kad viņa rokas nupat dzīrās sprukt vaļā. Noelsdamies viņš atlaida Douri potītes un novēlās uz ērgļa gaisa mājokļa cietās pamat­nes. Tur viņš brīdi gulēja, neteikdams ne vārda, un galvā viņam jaucās pārsteigums par izglābšanos no uguns un bailes nokrist no šī šaurā patvēruma dziļajā tumsībā, kas pletās visapkārt. Galva viņam patiesi vairs lāgā nestrādāja, jo pēdējās trīs dienās bija izbaudīts tik daudz baigu piedzīvojumu, turpretī ēsts nebija tikpat kā nemaz, un viņš izdzirda pats sevi skaļi sakām: — Tagad es zinu, kā jūtas speķa gabals, kad to ar dak­šiņu piepeši izrauj no pannas un noliek atpakaļ plauktā!

— Nezini vis! — viņš dzirdēja Douri atbildam. — Jo speķis zina, ka agrāk vai vēlāk tas atkal nonāks pannā, bet gribas cerēt, ka mēs ne. "Un ērgļi nav nekādas dakšiņas.

— Ak, nē! Ne mazākās līdzības! — teica Bilbo, pieceldamies sēdus un bažīgi paska­tīdamies uz ērgli, kas tupēja turpat blakus. Viņš mēģināja atcerēties, kādas blēņas vēl ir sapļāpājis, un bažījās, vai ērglim viņš neliksies rupjš. Nav ieteicams būt rupjam pret ērgli, ja tu esi tikai hobita augumā un atrodies viņa klinšu ligzdā augstu gaisā nakts vidū!

Bet ērglis tikai patrina knābi pret akmeni, sabužināja spalvas un nelikās gar viņiem ne zinis.

Drīz pielidoja vēl viens ērglis. — Ērgļu Valdnieks lūdz tevi atnest savus gūstekņus uz Lielo Izcilni! — tas uzsauca un prom bija. Otrs ērglis saķēra Douri savos nagos un aizlidoja ar to prom, atstādams Bilbo vienu pašu. Hobits tik tikko bija paspējis nobrī­nīties, ko sūtnis gribējis teikt ar «gūstekņiem», un iedomāties, ka viņus var kā trusīšus saplosīt vakariņām, kad pienāca viņa kārta.

Ērglis atgriezās, satvēra viņu ķetnās aiz svārku stērbeles un pacēlās gaisā. Šoreiz lidojums bija pavisam īss. Ļoti drīz Bilbo, bailēs drebēdams, atģidās uz plata klints iz­ciļņa kalna sānā. Te nebija nevienas takas ne augšup, ne lejup, un projām tikt varēja, vienīgi paceļoties spārnos vai lecot pāri bezdibenim. Te Bilbo ieraudzīja visus pārējos, kas sēdēja ar muguru pret kalna sienu. Tepat bija arī Ērgļu Valdnieks, kas sarunājās ar Gendalfu.

Izskatījās, ka neviens tomēr negrasās Bilbo apēst. Burvis un Ērgļu Valdnieks šķita viens otru drusku pazīstam un pat esam itin draudzīgās attiecībās. Patiesībā Gendalfs, kurš bieži bija staigājis pa kalniem, reiz bija izdarījis ērgļiem pakalpojumu un izdzie­dinājis to valdnieku no bultas ievainojuma. Tāpēc ar «gūstekņiem» bija domāti tikai «izglābtie goblinu gūstekņi» un nevis ērgļu sagūstītie upuri. Kad Bilbo ieklausījās Gendalfa sarunā ar ērgli, viņš aptvēra, ka beidzot viņiem pavērusies iespēja pilnīgi un galīgi tikt projām no šiem briesmīgajiem kalniem. Gendalfs ar Lielo Ērgli apsprie­dās, kā varētu aiznest rūķus, viņu pašu un hobitu labi tālu projām un nolaist tos zemē viņpus tālajiem līdzenumiem, kur viņu ceļojums jau būtu krietni pavirzījies uz priekšu.