DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Tas tikai bija skats, kā visi palēcās gaisā! Un pēc tam sākās pārsteiguma un sajūs­mas saucieni. Gendalfs bija tikpat pārsteigts kā pārējie, taču šķiet, ka vairāk ieprieci­nāts par visiem citiem. Viņš pasauca Beilinu un pateica tam visu, ko domā par tādu sargu, kas ļauj kādam no malas pienākt klāt bez jebkāda brīdinājuma. Taisnību sakot, Bilbo labā slava pēc šī atgadījuma krietni vien auga. Ja rūķi, par spīti Gendalfa vār­diem, vēl bija šaubījušies, vai viņš patiesi ir pirmklasīgs kramplauzis, tad nu viņiem šaubu vairs nebija. Beilins bija apmulsis vairāk par visiem; bet citi rūķi uzteica hobitu par teicami nostrādātu darbiņu. , »

Bilbo jutās tik apmierināts, dzirdot šīs uzslavas, ka tikai iekšēji pasmējās un neteica ne vārda par gredzenu; un, kad viņam jautāja, kā viņš piekļuvis gravai, viņš teica:

— Ak, es vienkārši līdu rāpus — ļoti uzmanīgi un klusām.

— Tā nu ir pirmā reize, kad kāds — kaut vai peles lielumā — ir ļoti uzmanīgi un klusām aizrāpies man garām deguna priekšā un palicis nepamanīts, — teica Beilins,

— un es noceļu kapuci tavā priekšā. — Un to viņš patiešām darīja.

— Beilins ir tavā rīcībā, — viņš noteica.

— Tavs padevīgais kalps, misters Baginss, — atbildēja Bilbo.

Tad viņi vēlējās uzzināt visus hobita piedzīvojumus pēc tam, kad bija to pazaudē­juši, un viņš apsēdās un visu izstāstīja — vienīgi par gredzena atrašanu ne («pašreiz

vēl ne,» viņš nolēma). Rūķus sevišķi interesēja mīklu minēšanas sacensība, un viņi šaus­mās noskurinājās, kad Bilbo aprakstīja Gollumu.

— Un tad es nevarēju vairs neko izdomāt, kad viņš man sēdēja blakām, — stāstīja Bilbo, — un tāpēc teicu: «Kas man ir kabatā?» Un viņš trīs reizes minēja un neuzmi­nēja. Tad es teicu: «Kā tad būs ar solījumu? Parādi man izeju!» Bet viņš metās man virsū un gribēja mani nobeigt, un es bēgu un nokritu zemē, un viņš mani tumsā nepa­manīja. Tad es gāju viņam pa pēdām, jo dzirdēju, ka viņš runā pats ar sevi. Viņš do­māja, ka es pats zinu ceļu uz izeju, un tāpēc skrēja uz to pusi. Tad viņš apsēdās ejas priekšā, un es nevarēju tikt garām. Tāpēc es pārlēcu viņam pāri, aizbēgu un aizskrēju līdz vārtiem.

— Un kā tad sargi? — rūķi jautāja. — Vai tur neviena nebija?

— Bija gan! Daudzi bija, bet es izlavījos pa vidu. Vēl es iesprūdu durvīs, jo tās bija mazā šķirbiņā, un pazaudēju daudz pogu, — viņš teica, skumīgi paskatīdamies uz sa­plēstajām drēbēm. — Bet beigās tomēr izspraucos cauri -=- un te nu es esmu.

Rūķi uzlūkoja Bilbo ar vēl nebijušu cieņu, klausīdamies, kā viņš stāsta par izlavī- šanos cauri sargiem, lēkšanu pāri Golluma galvai un spraukšanos cauri durvīm — it kā tas nebūtu nekas grūts vai bīstams.

— Nu, ko es jums teicu? — smiedamies noprasīja Gendalfs. — Misteram Bagin- sam ir vairāk iekšā, nekā jūs domājat. — To teikdams, viņš uzmeta Bilbo savādu ska­tienu no kuplo uzacu apakšas, un hobits nodomāja — nez vai burvis uzminējis, ka daļa no stāsta palikusi nepastāstīta?

Tad arī viņam bija, ko jautāt: varbūt Gendalfs jau rūķiem visu bija paskaidrojis, bet Bilbo to netika dzirdējis. Viņš gribēja zināt, kā burvis atkal atradies pie viņiem un kur viņi visi šobrīd nokļuvuši.

Burvim, taisnību sakot, nekas nebija pretī, ja vajadzēja stāstīt par savu izveicību vairāk nekā vienu reizi, tāpēc viņš labprāt pastāstīja Bilbo, ka viņi ar Elrondu labi zi­nājuši, ka šajā kalnu daļā mājo ļaunie goblini. Taču viņu galvenie vārti izgājuši uz citu — vieglāk veicamu kalnu pāreju, un tur viņi bieži pārsteiguši un notvēruši ceļa gājējus. Acīmredzot tur neviens vairs nav uzdrīkstējies staigāt, tāpēc goblini izcirtuši jaunas durvis pie tās pārejas, pa kuru gājuši rūķi, — droši vien pavisam nesen, jo līdz šim šī taka bijusi pilnīgi droša.

— Jāpameklē kāds puslīdz ciešams milzis, kas šo ieeju varētu aizsprostot, — teica Gendalfs, — citādi drīz vairs vispār nevarēs spert kāju kalnos.

Izdzirdis Bilbo kliedzienu, Gendalfs tūlīt sapratis, kas noticis. Zibens uzliesmojumā, kas nogalināja goblinus, kuri gribēja viņu sagrābt, viņš paspējis ielēkt alas iekšienē, pirms aizvērusies plaisa. Viņš sekojis gūstekņiem un to dzinējiem līdz pat lielajai tel­pai un tur apsēdies un uzmeistarojis pašu lielāko burvību, kādu puskrēslā iespējis.

— Tā bija visai āķīga padarīšana, — viņš teica. — Par mata tiesu no neveiksmes!

Bet Gendalfs, protams, bija īpaši skolojies burvestībās ar uguni un gaismām (at­cerieties, ka pat hobits nebija varējis aizmirst brīnumaino uguņošanu pie Vecā Tuka Jāņu vakarā). Pārējais mums jau zināms — vēl vienīgi jāpiebilst, ka Gendalfs labi zināja aizmugures durvis, ko goblini dēvēja par lejas vārtiem, — tās pašas, kurās Bilbo pazaudēja savas pogas. Patiesību sakot, tās bija zināmas ikvienam, kas pazina šo kalnu daļu, bet vienīgi burvis spēja saglabāt skaidru prātu arī tuneļos un aizvest pārējos īs­tajā virzienā.

— Sos vārtus viņi izbūvēja jau labi sen, — Gendalfs teica, — gan bēgšanas vaja­dzībai, ja tāda rastos, gan tādēļ, lai piekļūtu zemēm viņā pusē, kur viņi joprojām ložņā pa tumsu un nodara lielus postījumus. To izeju viņi vienmēr apsargā, un nevienam nav izdevies to aizsprostot. Tagad viņi, bez šaubām, sargās to vēl jo pamatīgāk, — viņš no­smējās.

Arī pārējie iesmējās līdzi. Galu galā — zaudējuši jau viņi bija daudz, tomēr noga­linājuši Milzu Goblinu un vēl daudzus citus, turklāt visi izbēguši sveikā, tāpēc varēja teikt, ka pagaidām viņiem vēl veicies gluži labi.

Tomēr burvis skubināja viņus atgriezties īstenībā. — Mums tūdaļ jādodas tālāk, kad nu esam drusku atpūtušies, — viņš teica. — Kad pienāks nakts, viņi simtiem izlī­dīs no alām un dzīsies mums pakaļ, un ēnas, rau, stiepjas jau garākas. Viņi spēj sa­ost mūsu pēdas vēl stundām ilgi pēc aiziešanas. Līdz krēslai mums jātiek vairākas jūdzes no šejienes. Ja pieturēsies skaidrs laiks, tad mums spīdēs mēness, un tā būtu liela veiksme. Viņi no mēness gan daudz nebaidās, bet mums būtu kaut cik gaismas, lai tiktu uz priekšu.

— Jā gan! — viņš atbildēja uz hobita nākamajiem jautājumiem. — Goblinu tune­ļos zūd laika izjūta. Šodien ir ceturtdiena, un mūs sagūstīja pirmdienas naktī jeb agri otrdienas rītā. Mēs esam nogājuši daudzas jūdzes un izgājuši taisni cauri pašai kalna vidienei, un tagad esam otrā pusē — gandrīz pa visīsāko ceļu. Bet mēs neesam tur, kur būtu izvedusi mūsu taka, mēs esam par tālu uz ziemeļiem, un priekšā mums plešas sve­šāda zeme. Un vēl mēs atrodamies diezgan augstu. Pošamies ceļā!

— Man tik briesmīgi gribas ēst, — novaidējās Bilbo, kurš pēkšņi aptvēra, ka nav neko ēdis kopš aizaizvakara. Iedomājieties, ko tas nozīmē hobitam! Tagad, kad lielā­kais uztraukums bija aiz muguras, viņš juta, ka vēders ir galīgi tukšs un kājas kļuvušas gluži ļenganas.

— Nekā nevaru līdzēt, — atteica Gendalfs, — ja vien tu nevēlies doties atpakaļ un laipni palūgt gobliniem, lai viņi tev atdod poniju un pārtikas saiņus.

— Nē, paldies! — Bilbo atteicās.

— Nu, tad mums atliek tikai ciešāk sajozt vēderus un doties uz priekšu, citādi mēs paši kļūsim kādam par vakariņām, un tas būs daudz nepatīkamāk nekā palikt bez ēšanas.

Ejot uz priekšu, Bilbo nemitīgi raudzījās no vienas puses uz otru, cerēdams pamanīt kaut ko ēdamu, taču mellenāji vēl tikai ziedēja, un arī riekstu, protams, nebija; nere­dzēja pat ne paērkšķa ogu. Viņš drusku paknibināja skābenes, padzērās ūdeni no kalna upītes, kas šķērsoja taku, un apēda trīs meža zemenes, ko atrada tās krastā, taču daudz labuma no tā nebija.