DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

«Mana dzimšanas dienas dāvana! Es to saņēmu dzimšanas dienā, manu skaistu­miņ,» — tā viņš sev allaž tika teicis. Bet kurš gan zina, kā Gollums tika pie šīs dāvanas tais sensenajos laikos, kad šādi gredzeni pasaulē vēl nebija nekāds retums? Iespējams, ka pat Valdnieks, kam bija pār tiem vara, to nespētu pateikt. Sākumā Gollums to nē­sāja, kamēr tas viņu nogurdināja; pēc tam viņš to glabāja maisiņā cieši sev klāt, kamēr tas noberza viņam ādu; un tagad viņš to parasti turēja savas klinšu saliņas alā un ik pa laiciņam gāja uz to paskatīties. Un reizēm viņš arī tagad uzbāza to pirkstā, kad neva­rēja paciest tik ilgu atšķirtību no tā, vai arī tad, kad jutās ļoti, ļoti izsalcis un negribēja ēst zivis. Tad viņš ložņāja pa tumšajām ejām, meklēdams kādu savrup noklīdušu gob­linu. Viņš pat varēja droši doties turp, kur dega lāpas, no kurām tik ļoti žilba un sūr­stēja acis, jo arī tur viņš būtu drošībā. O jā, pilnīgā drošībā. Neviens viņu neredzētu, neviens nepamanītu, līdz viņa pirksti aizžņaugtu tiem kaklu. Vēl tikai pirms dažām stundām viņš bija nēsājis gredzenu uz pirksta un noķēris vienu pasīku goblinēnu. Tas nu gan ķērca! Vēl pāris kauliņu bija atlikuši, ko paskrubināt, bet Gollumam gribējās kaut ko mīkstāku.

— Pilnīgā drošībā, jā, — viņš pie sevis čukstēja. — Sis mūs neredzēs, vai ne, manu skaistumiņ? Nē. Sis mūs neredzēs, un tas nejaukaisss dureklis neko šim vairs nelīdzēsss, jā gan.

Luk, kas risinājās mošķa nekrietnajā pratiņā, kad viņš piepeši aizslīdēja prom no Bilbo, aizšļakstināja līdz savai laivai un pazuda tumsā. Bilbo nodomāja, ka viņu vairs neredzēs. Tomēr viņš vēl brītiņu gaidīja, jo nepavisam nezināja, kā varētu izkļūt no šejienes saviem spēkiem.

Pēkšņi viņš izdzirda brēcienu. Drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. Gollums tumsā lādējās un kauca, un, spriežot pēc skaņas, tas nebija pārāk tālu. Viņš atradās uz savas salas, rakājās un grābstījās, meklējās un vandījās, taču velti.

— Kur tas ir? Kur tasss ir? — Bilbo dzirdēja viņu saucam. — Pazudisss, manu sskaisstumiņ, pazudis, pazudis! Lāsts pār mums, sērga pār mums, mans skaistumiņš ir pazudis!

— Kas noticis? — Bilbo atsaucās. — Kas tev pazudis?

— Viņš nedrīkst prašņāt, — brēca Gollums. — Nav viņa daļa, nē, gollum! Tas ir pa­zudisss, gollum, gollum, gollum!

— Arī es esmu pazudis, — sauca Bilbo. — Pazudis šajās alās un gribu atrasties. Es spēlē uzvarēju, un tu man apsolīji. Tā ka nāc vien šurp! Nāc un izved mani ārā un pēc tam vari meklēt tālāk! — Lai cik nožēlojamas izklausījās Golluma gaudas, Bilbo ne­spēja sevišķi just viņam līdzi, jo viņam šķita,, ka tas, ko Gollumam tik briesmīgi vajag, nekas labs nevar būt. — Nāc šurp! — viņš uzsauca.

— Nē, vēl ne, skaistumiņ! — Gollums atsaucās. — Mums vēl jāmeklē, tas ir pazu­dis, gollum.

— Bet tu manu pēdējo jautājumu neatminēji un solīji mani izvest ārā, — Bilbo protestēja.

— Neatminējām! — noteica Gollums. Te piepeši no tumsas atskanēja negants šņā­ciens. — Kas viņam ir kabatāsss? Lai viņš mums pasaka! Viņam papriekš tas jāpasaka.

Spriežot pēc tā, ko zināja Bilbo, nebija īpaša iemesla to slēpt. Gollumam īstais at­minējums bija ātrāk iešāvies prātā nekā hobitam; un tas ir gluži dabiski, jo Gollums garus gadsimtus bija domājis par šo vienu lietu un allaž baiļojies, ka tikai viņam to ne­nozog. Bet Bilbo kaitināja viņa vilcināšanās. Galu galā viņš taču spēlē bija uzvarējis, pavisam godīgā ceļā un ar milzu risku. — Atbildes vajadzēja atminēt, nevis pateikt, — viņš atcirta.

— Bet tas nebija godīgs jautājums, — tiepās Gollums. — Tā nebija nekāda mīkla, skaistumiņ, nē.

— Ak, ja nu runa ir par parastiem jautājumiem, — Bilbo atteica, — tad es tev jau­tāju pirmais. Kas tev ir pazudis? Pasaki man to!

— Kas viņam ir kabatāsss? — Šņācošā skaņa kļuva arvien skaļāka un griezīgāka, un, kad Bilbo paskatījās tās virzienā, viņš iztrūkdamies ieraudzīja blenžam sev pretī divus mazus gaismas aplīšus. Golluma aizdomām pastiprinoties, viņa acis sāka zalgot ar bālu spīdumu.

— Kas tev pazudis? — Bilbo uzstāja.

Bet nu jau spīdums Golluma acīs bija pārvērties zaļā liesmā un strauji slīdēja tu­vāk. Gollums bija atkal iekāpis laivā un mežonīgā steigā airējās atpakaļ uz tumšo krastu; un viņā versmoja tāds zaudējuma niknums un aizdomas, ka viņu vairs nebie­dēja nekāds zobens.

Bilbo nespēja iedomāties, kas tik ļoti satracinājis šo nejauko radījumu, bet redzēja, ka visas cerības galā un Gollums grib nobeigt viņu par katru cenu. īstajā brīdī viņš apsviedās apkārt un, neko neredzēdams, metās atpakaļ pa tumšo eju, pa kuru bija nācis, turēdamies tuvu pie sienas un vilkdams pa to ar kreiso roku.

— Kas viņam ir kabatāsss? — Bilbo dzirdēja skaļo šņācienu sev aiz muguras un tūlīt pēc tam plunkšķi, Gollumam izlecot no laivas. «Kas tad man tāds ir?» viņš nobrī­nījās pie sevis, elsodams un klunkurodams uz priekšu. Tad viņš iegrūda kreiso roku sev kabatā. Gredzens auksti pieskārās rokai un gluži nemanot nokļuva uz rādītājpirksta, kas meklējās pa kabatu.

Šņāciens atskanēja tepat aiz muguras. Bilbo pagriezās un ieraudzīja Golluma acis, kas tuvojās augšup pa slīpumu kā mazas, zaļas lampiņas. Pārbijies viņš mēģināja skriet ātrāk, bet negaidot aizķērās aiz kāda grīdas izciļņa un izstiepās garšļaukus zemē, sa­vam zobenam taisni virsū.

Nākamajā mirklī Gollums jau bija klāt. Bet, pirms vēl Bilbo paspēja atgūt elpu, pie­celties un atvēzēt zobenu, Gollums paskrēja garām, viņu neievērodams, lādēdamies un šņākādams pie sevis.

Ko gan tas varēja nozīmēt? Gollums taču tumsā redzēja. Bilbo varēja saskatīt viņa blāvi spīdošos redzokļus pat no aizmugures. Saņēmies viņš piecēlās kājās, iebāza mak­stī zobenu, kurš tagad atkal bāli mirgoja, un ļoti piesardzīgi zagās nopakaļ. Nekā cita, šķiet, nevarēja iesākt. Zagties atpakaļ uz Golluma ezeru nebūtu nekādas jēgas. Sādi sekojot, varēja cerēt, ka Gollums aizvedīs viņu līdz kādai izejai, pats to neapzinādamies.

— Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! — šņāca Gollums. — Lai nolādēts Baginss! Pro­jām ir! Kas viņam ir kabatāsss? Ak, mēs zinām, mēs zinām, manu skaistumiņ. Viņš to ir atradis, jā, noteikti atradis. Manu dzimšanas dienas dāvanu!

Bilbo saausījās. Beidzot arī viņš sāka saprast. Viņš mazliet pielika soli, pielavīda- mies Gollumam, cik tuvu vien uzdrīkstējās, un redzēja, ka tas joprojām aši steidzas uz priekšu, atpakaļ neskatīdamies, tikai grozīdams galvu no vienas puses uz otru, kā va­rēja spriest pēc bālajiem atspulgiem uz sienām.

— Mana dzimšanas dienas dāvana! Nolādēts! Kā mēs to pazaudējām, manu skais­tumiņ? Jā, jā. Kad beidzamo reizi nācām atpakaļ, kad žmiedzām to nejauko, sīko ķēr- cēju. Tā tas bija. Nolādēts! Tas mums nokrita zemē — pēc visiem šiem gadu simtiem. Prom tas ir, gollum.

Pēkšņi Gollums apsēdās zemē un sāka raudāt, izdodams svelpjošu un gārdzošu ska­ņu, ko baigi bija klausīties. Bilbo apstājās un pieplaka pie tuneļa sienas. Pēc brītiņa Gollums mitējās raudāt un sāka runāt. Šķita, ka viņš strīdas pats ar sevi:

— Nav jēgas iet atpakaļ un meklēt, nē. Mēs neatceramies visas vietas, kur esam bijuši. Un nav arī nozīmes. Sis Baginss ir iebāzis to kabatā, tas nejaukais okšķeris to ir atradis, skaidrsss!

Mēs minam, skaistumiņ, tikai minam. Mēs nevaram zināt, iekams neesam noķēruši to nejauko radījumu un nožmieguši viņu. Bet viņš jau nezina, ko šī dāvana dara, vai ne? Viņš tikai turēs to kabatā. Viņš nezina, un tālu viņš neaizmuks. Viņš ir apmaldījies, tas nejaukais okšķeris. Viņš nezina izeju. Viņš pats tā teica.