DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Patiesībā Gollums dzīvoja uz miklas klints salas ezera vidū. Šobrīd viņš ar savām blāvajām acīm kā ar teleskopiem pa gabalu vēroja Bilbo. Hobits viņu nevarēja redzēt, bet Gollums pētīja viņu un netika gudrs, jo saprata vienīgi tik daudz, ka goblins tas nav.

Gollums iemetās laivā un atgrūdās no salas, kamēr Bilbo sēdēja krastā pavisam ap­mulsis un galīgas neziņas pārņemts. Piepeši klāt piepeldēja Gollums un čukstoši ie­šņācās:

— Pie visām šļakatu šļakatām, manu ssskaistumiņ! Es jaušu, ka te mums būs su­līgs mielasts; vismaz kāds garšīgs kumoss jau sanāks, gollum! — So «gollum» teik­dams, viņš izgrūda atbaidošu, kampienam līdzīgu rīkles skaņu. Tieši tā viņš bija ieman­tojis savu vārdu, kaut gan pats sevi vienmēr uzrunāja «manu skaistumiņ».

Hobits gandrīz vai stāvus palēcās gaisā, izdzirdis šo šņācienu, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņā urbjas divas bālas acis.

— Kas tu tāds esi? — viņš noprasīja, turēdams dunci sev priekšā.

— Bet kasss viņš tāds ir, manu ssskaistumiņ? — iešņācās Gollums (kurš vienmēr tā sarunājās pats ar sevi, jo viņam nebija neviena cita, ar ko runāt). Tieši to viņš bija atnācis izpētīt, jo šobrīd nejuta īpašu izsalkumu, vienīgi ziņkāri; citādi būtu kampis ciet vispirms un šņācis pēc tam.

— Es esmu misters Bilbo Baginss. Es esmu pazaudējis rūķus un pazaudējis burvi un nezinu, kur atrodos; un nemaz arī negribu zināt, ja tikai varētu tikt projām no še­jienes.

— Kasss viņam tur rokāsss? — jautāja Gollums, skatīdamies uz zobenu, kas viņam lāgā nepatika.

— Zobens, ierocis, kas darināts Gondolīnā!

— Ssss, — novilka Gollums un kļuva pavisam laipns. — Varbūt passēdēssim te un papļāpāsim kādu jonīti ar viņu, manu ssskaistumiņ? Varbūt viņam patīk minēt mīklas, ko, patīk, vai ne? — Viņš gribēja izlikties draudzīgs, vismaz kādu brītiņu, līdz noskaid­rotu kaut ko vairāk par šo zobenu un par pašu hobitu: vai viņš te tiešām ir viens, vai

viņš ir gards uz zoba un vai viņš pats, Gollums, ir tā pa īstam izsalcis. Mīklas bija vie­nīgais laika kavēklis, ko viņš varēja iedomāties. Mīklu uzdošana un reizēm arī minēša­na bija vienīgā spēle, ko viņš jebkad tika spēlējis ar citām dīvainām radībām, kas sen- senis bija tupējušas savās alās — vēl pirms tam, kad viņš pazaudēja visus savus drau­gus un aizklimta projām viens pats, un rāpās lejā, lejā, kalna tumsā un dziļumā.

— Lai notiek, — teica Bilbo, kurš steidzās piekrist, lai varētu noskaidrot kaut ko vairāk par šo radījumu: vai tas te ir viens pats, vai tas ir nikns vai izsalcis un vai tas ir goblinu draugs.

— Uzdod tu vispirms, — hobits teica, jo viņam nebija laika pašam gudrot mīklu.

Un Gollums nošņāca:

— Kas virs kokiem galvu slien, Saknes dziļi slēpj arvien; Augstāk par it visiem stāv, Kaut gan audzis nav?

— Viegla mīkla! — teica Bilbo. — Tas ir kalns.

— Ak viegla? Vajadzēs likt viņam ar mums sacensties, manu ssskaistumiņ! Ja ssskaistumiņš uzdod un viņš neatbild, mēs viņu apēdam, manu ssskaistumiņ. Ja viņš uzdod un mēs neatbildam, tad mēs darām, ko viņš grib, ehē? Mēs viņam parādām ceļu uz āru, jā gan!

— Labs ir! — teica Bilbo, neuzdrīkstēdamies nepiekrist un visiem spēkiem piepūlē­dams smadzenes, lai izdomātu tādu mīklu, kas glābtu viņu no gala Golluma vēderā.

— Maza, sarkana kūtiņa,

Trīsdesmit baltu zirdziņu.

»

Papriekš šņakstina, Pēc tam knakstina.

Tas bija vienīgais, ko viņš varēja iedomāties, — doma par apēšanu bija pārāk iesē­dusies viņam prātā. Sī turklāt bija diezgan veca mīkla, un Gollums zināja atbildi tik­pat labi kā jūs.

— Vecs joks, vecs joks, — viņš nošņācās. — Zobi! Zobi, manu ssskaistumiņ; bet mums to ir tikai seši! — Tad viņš uzdeva otru mīklu:

— Laižas bez spārniem, Gaudo bez rīkles;

Bez kāju, bez roku Pie durvīm dauzās.

— Acumirkli! — iesaucās Bilbo, kurš joprojām netika vaļā no neomulīgajām domām par apēšanu. Par laimi, viņš kaut ko tādu bija dzirdējis un, salicis visus prātus kopā, izdomāja atbildi. — Vējš, protams, vējš, — viņš teica un jutās tik apmierināts, ka nākamo mīklu izgudroja tūdaļ pats uz vietas. «Tā nu gan samulsinās šo nejauko pazemes radījumu,» viņš nodomāja.

— Acs gaiši zilā sejā Redz aci zaļā sejā.

— Rau, tāda pati acs! — Tā saka pirmā acs.

— Bet tā stāv dziļi lejā Un nevis augstu gaisā.

— Ss, ss, ss, — novilka Gollums. Viņš jau ilgus gadus bija pavadījis zem zemes un sācis daudz ko aizmirst. Bet, kad Bilbo jau sāka cerēt, ka glumais radījums nespēs atbildēt, Gollums saspringti izvilināja no atmiņu dziļumiem tos sensensenos laikus, kad viņš kopā ar savu vecomāti dzīvoja alā upes krastā. — Sss, sss, manu sskaistumiņ, — viņš teica. — Saule un margrietiņas, re, kas tas ir.

Bet šīs parastās mīklas no virszemes dzīves ikdienas viņu ātri nogurdināja. Tās turklāt atgādināja laikus, kad viņš vēl nebija tik vientuļš, glūnīgs un nejauks, un šīs atmiņas viņu tracināja. Vēl vairāk — tās modināja viņā izsalkumu; tāpēc šoreiz viņš izmēģināja kaut ko grūtāku un netīkamāku:

— Ne to var redzēt, ne saklausīt, Ne to var saost,, ne sataustīt.

Aiz zvaigznēm tas slēpjas, zem kalniem mīt, Dziļākās alas prot piepildīt. Visam tas sākums, visam tas gals, Beidzas kad gājums, apklust -kad balss.

Gollumam par nelaimi, Bilbo kaut ko līdzīgu bija dzirdējis jau agrāk; turklāt atbilde pletās viņam visapkārt. — Tumsa! — viņš teica, pat nepakasījis pakausi un nepalau- zījis galvu.

— Kaļ klinti, uzkaļ sudrabu, Kaļ sudrabu, uzkaļ zeltu, —

Bilbo steigšus noskaitīja, lai iegūtu laiku, kamēr prātā ienāks kāda īsti grūta mīkla. Sī viņam likās gauži viegla un nodrāzta, kaut arī viņš drusciņ bija sagrozījis parastos vārdus. Taču Gollumam tas izrādījās varen ciets rieksts. Viņš šņāca vienā šņākšanā, bet atbildēt nevarēja; viņš nikni tusnīja un sprauslāja»

Pēc brītiņa Bilbo kļuva nepacietīgs. — Nu, kas tas ir? — viņš jautāja. — Tas nebūt nav katls, kas iet pāri malām, kā varētu spriest pēc taviem trokšņiem.

— Ļauj mums padomāt; lai viņš ļauj mums padomāt, manu sskaisstumiņ… ss-ss-

SS • • •

— Nu? — vēlreiz noprasīja Bilbo, ļāvis viņam krietnu br di pārdomām. — Kā tad būs ar atminējumu?

Bet piepeši Gollums atcerējās, kā sensenos laikos tika aplaupījis ligzdas un, sēdē­dams upes krastā kopā ar vecomāti, mācījis viņai pārsist čaumalu un sūkt… — Olasss! — viņš iešņācās. — Olasss, re, kas tas ir! — Un atkal bija viņa kārta.

— Acis bez plakstiem, Galva bez matiem; Ielāps uz ielāpa, Ne adatas dūriena.

Arī viņš savukārt domāja, ka šī ir briesmīgi viegla mīkla, jo pastāvīgi domāja par tās atbildi. Taču, būdams vēl pārlieku satraukts par iepriekšējo mīklu, viņš acumirklī nevarēja neko labāku iedomāties. Tomēr izrādījās, ka tā ir pietiekoši grūta nabaga hobitam, kurš allaž bija turējies pēc iespējas tālāk no ūdens. Domāju, ka jūs noteikti zināt atbildi vai vismaz varat to viegli iedomāties, jo jūs taču ērti sēžat savā istabā un jūs neviens negrasās apēst, un tāpēc netraucē jums domāt. Bilbo sēdēja un reizi vai divas nokremšļojās, taču atbildi nevarēja pateikt.

Pēc brītiņa Gollums sāka labpatikā šņākuļot pie sevis: — Nez kā viņš garšo, manu sskaistumiņ? Vai viņš ir sulīgs? Vai ir burvīgi kraukšķīgs? — Un viņš sāka neatlai­dīgi blenzt uz Bilbo cauri tumsai.