DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Mēs devāmies ceļojumā, lai apciemotu savus radiniekus, savus brāļu un māsu dēlus un meitas, savus pirmās, otrās un trešās pakāpes brālēnus un māsīcas un citus mūsu vectēvu pēctečus, kas dzīvo šo patiesi viesmīlīgo kalnu austrumu pusē, — teica Torins, uzreiz īsti neattapdamies, ko sacīt, un nojauzdams, ka īstā patiesība laikam gan nenesīs nekāda labuma.

— Viņš ir melis, ak, īsteni Varenais! — iesaucās viens no dzinējiem. — Vairākus no mūsu ļaudīm alā nospēra zibens, kad mēs aicinājām šos te nākt dziļāk lejā, un tie palika guļam beigtāki par beigtu. Un, re, par šo viņš arī nekā nav paskaidrojis! — Gob­lins pacēla zobenu, ko bija nēsājis Torins un kas nāca no troļļu mantnīcas.

To ieraudzījis, Milzu Goblins izgrūda pavisam šaušalīgu dusmu rēcienu, un visi viņa kareivji sāka griezt zobus, klaudzināt vairogus un dauzīt kājas pret zemi. Viņi uz vietas pazina šo zobenu. Savā laikā tas bija nogalinājis simtiem goblinu — tolaik, kad krietnie elfi vajāja goblinus pa kalniem vai karoja ar tiem vaļņu priekšā. Viņi dēvēja to par Orkristu, Goblinu cirtēju, bet goblini to sauca vienkārši par Kāvēju. Viņi to ie­nīda un vēl jo vairāk ienīda jebkuru, kas to nēsaja.

— Slepkavnieki un elfu draugi! — Milzu Goblins ieaurojās. — Sitiet viņus! Kau­jiet viņus! Kodiet viņus! Plēsiet viņus! Vediet viņus prom uz tumšajām čūsku alām, un lai viņi nekad vairs neierauga dienas gaismu! — Viņu bija sagrābis tāds niknums, ka viņš palēcās no sava sēdekļa un ar atvērtu muti pats drāzās Torinam virsū.

Tieši tajā mirklī visā alā nodzisa gaisma, un lielais ugunskurs — čūks! — pārvērtās zili zalgojošu dūmu stabā, kas ieskrēja tieši griestos, šķiezdams uz visām pusēm goblinu barā baltas, dzeļošas dzirksteles.

Kliedzieni un bļāvieni, ķērcieni, rībieni un grāvieni, rūcieni, rēcieni un lāsti, spie­dzieni un kaucieni, kas sekoja, nav ne attēlojami, ne aprakstāmi. Tos nevar pat salī­dzināt ar troksni, ko saceltu simtiem mežakaķu un vilku, ja tos dzīvus cepinātu uz uguns. Dzirksteles dedzināja un svilināja, turklāt dūmi, kas tagad vēlās no griestiem, bija tik biezi, ka tiem cauri nespēja redzēt pat goblinu acis. Drīz vien tie sakrita cits citam virsū un, kamolos saķērušies, valstījās pa zemi — kozdami, sperdami un sizdami, kur pagadās, it kā būtu zaudējuši prātu.

Piepeši alā pats ar savu gaismu iezaigojās kāds zobens. Bilbo redzēja, kā tas iz­skrien tieši cauri Milzu Goblinam, kas apstulbis stāvēja, savā niknuma lēkmē apturēts. Viņš nogāzās beigts, un goblinu kareivji brēkdami metās tumsā bēgt.

Zobens ielēca atpakaļ makstī. — Aši man pakaļ! — pavēlēja enerģiska, nosvērta balss, un, iekams Bilbo saprata, kas noticis, viņš jau atkal rindas pašā galā rikšoja uz priekšu, cik ātri vien spēja, lejup pa vēl tumšākiem tuneļiem, kamēr goblinu kliedzieni aizmugurē kļuva arvien vājāki. Bāla gaisma rādīja viņiem ceļu.

— Ātrāk, ātrāk! — balss teica. — Drīz atkal iedegsies lāpas.

— Acumirkli! — atsaucās Douri, kurš skrēja aizmugurē tūlīt pirms Bilbo un bija krietns puisis. Viņš lika hobitam uzrausties sev uz pleciem, kā nu tas ar sasietām ro­kām bija iespējams, un tad viņi visi skriešus drāzās tālāk, ķēdēm šķindot, klupdami krizdami, jo saistītās rokas kavēja noturēt līdzsvaru. Ilgi viņi tā skrēja bez atelpas un, kad apstājās, juta, ka nonākuši dziļi pašā kalna iekšienē.

Tad Gendalfs pacēla savu burvju nūju. Protams, tas bija Gendalfs, taču tobrīd vi­ņiem nebija laika vaicāt, kā viņš te nokļuvis. Viņš atkal izvilka zobenu, un tas no jauna iemirdzējās pats ar savu gaismu. Ja tuvumā bija goblini, tas iekvēlojās tādā niknumā, ka kļuva pavisam spožs; šobrīd tas mirdzēja kā zila liesma uzvaras priekā par to, ka pieveicis vareno alas valdnieku. Sacirst goblinu uzliktās važas un aši atbrīvot gūstek­ņus tam nebija nekādu grūtību. Sī zobena vārds, ja atceraties, bija Glamdrings, Naid­nieka nāve. Goblini to sauca vienkārši par Sitēju un ienīda vēl negantāk par Kāvēju. Arī Orkrists bija paglābts, jo Gendalfs to bija izrāvis pārbiedētajam sargam no rokām un paķēris līdzi. Gendalfs prata par daudz ko parūpēties, un, kaut arī viņš nespēja glu­ži visu, tomēr likstā nokļuvušiem draugiem viņš varēja palīdzēt ļoti daudz.

— Vai mēs visi esam šeit? — viņš jautāja, nododams zobenu atkal Torinam. Pa­gaidiet: viens — tas ir Torins; divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit; kur tad Fili un Kili? Ā, tepat ir: divpadsmit, trīspadsmit — un lūk, kur misters Baginss: četrpadsmit! Nu tā! Varēja būt arī ļaunāk, kaut gan, no otras puses, varēja būt arī krietni labāk. Nav vairs ne poniju, ne pārtikas, un mēs pat īsti nezinām, kur esam, un saniknotu goblinu bari ir tepat aiz muguras! Steidzamies tālāk!

Un viņi steidzās tālāk. Gendalfam bija taisnība: itin drīz tālu iepakaļ tuneļos, pa kuriem viņi bija skrējuši, atskanēja goblinu sacelts troksnis un neganti brēcieni. Tie lika viņiem drāzties uz priekšu ātrāk nekā jebkad, un, tā kā nabaga Bilbo nevarēja paskriet ne uz pusi tik ātri — jo rūķi spēj joņot apbrīnojamā ašumā, kad tas vaja­dzīgs, — viņi pa kārtai nesa to nēšus uz muguras.

Tomēr goblini skrien vēl ātrāk par rūķiem, un šie goblini ceļu zināja labāk (jo paši bija rakuši šīs alas), turklāt tie bija nāvīgi saniknoti; tāpēc, lai kā rūķi centās, viņi dzirdēja kliedzienus un kaucienus nākam arvien tuvāk un tuvāk. Drīz viņi pat varēja sadzirdēt goblinu kāju dipoņu; šķita, ka šo kāju ir bezgala daudz un tās jau ir tepat aiz pēdējā pagrieziena. Tuneļa galā viņi jau redzēja sarkano lāpu gaismu; turklāt visi bija bezgala noguruši.

«Kāpēc, ak, kāpēc es aizskrēju no savas hobita alas!» nopūtās nabaga misters Baginss, mētādamies augšup un lejup Bombura mugurā.

«Kāpēc, ak, kāpēc es paņēmu šo nožēlojamo hobitu līdzi ceļā pēc dārgumiem!» no­pūtās nabaga Bomburs, kurš bija visai tukls un skriedams grīļojās, un karstuma un baiļu sviedri pilēja viņam pa degunu lejup.

Tad Gendalfs palika iepakaļ un Torins līdz ar viņu. Viņi nogriezās aiz asa ceļa līkuma. — Apkārt griezties! — nokomandēja burvis. — Izvelc zobenu, Torin!

Nekas cits vairs neatlika; un tas gobliniem nebija pa prātam. Viņi ar kliedzieniem spēji drāzās ap stūri un tur ieraudzīja Goblinu cirtēju un Naidnieka nāvi salti un žil­binoši spīdam tieši viņu apstulbušajās acīs. Priekšējie vēl paspēja nosviest lāpas un iekaukties, pirms nogāzās beigti. Aizmugurējie kauca vēl negantāk un lēca atpakaļ, notriekdami no kājām tos, kas skrēja aiz viņiem. — Kāvējs un Sitējs! — viņi brēca, un drīz visus pārņēma panika, un lielākā daļa metās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši.

Pagāja labs laiks, iekams kāds no viņiem uzdrīkstējās spert soli aiz šī pagrieziena. Tikmēr rūķi jau bija aizskrējuši tālu uz priekšu, dziļi goblinu valstības tumšajos tu­neļos. Kad goblini to aptvēra, tie nodzēsa lāpas, uzāva mīkstas tupeles un izraudzījās visžiglākos skrējējus ar visasāko redzi un dzirdi. Tie metās uz priekšu tumsā aši kā zebiekstes un klusi kā sikspārņi.

Tāpēc notika tā, ka viņu tuvošanos nedzirdēja ne Bilbo, ne rūķi un pat ne Gendalfs. Un arī neredzēja. Taču goblini, kas klusu lavījās klāt no aizmugures, redzēja viņus, jo Gendalfs no savas nūjas raidīja vāru gaismas staru, lai rūķi varētu vieglāk tikt uz priekšu.

Pavisam negaidot Douri, kas pašreiz atkal skrēja pēdējais, nesdams Bilbo, juta, ka no aizmugures kāds viņu sagrābj. Viņš iekliedzās un nokrita zemē; hobits noripoja viņam no pleciem un aizvēlās kaut kur tumsā, atsita galvu pret cietu klintsradzi un tālāk neko vairs neatcerējās.