DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Vēl daudz dienu pēc tam, kad jaukā ieleja un Pēdējā Mājīgā Māja bija palikušas tālu aiz muguras, ceļinieki joprojām kāpa un kāpa augšup. Taka bija grūta un bīstama, ceļš līkumu līkumots, vientulīgs un garš. Tagad viņi varēja atskatoties pārlaist ska­tienu zemēm, kas bija palikušas aiz muguras un pletās dziļi lejā. Bilbo zināja, ka tālu rietumu pusē, kur visi apveidi bija sakusuši zilganā miglā, atrodas viņa paša zeme, kas solīja drošību un ērtības, un viņa jaukā hobita aliņa. Viņš nodrebinājās. Te augšā kļuva arvien aukstāks un aukstāks, un vējš dzeldīgi svelpa klinšu starpās. Reizēm arī pa­lieli akmeņi palēkdamies vēlās lejā pa kalnu nogāzēm, pusdienas saules atsvabināti no sniega važām, un aizripoja viņiem garām (tad bija laimējies) vai arī aizlidoja pāri galvai (tas bija daudz nepatīkamāk). Naktsguļas bija neērtas un saltas, un viņi neuz­drīkstējās dziedāt vai skaļi sarunāties, jo atbalsis skanēja gluži pārdabiski, un šķita, ka klusums negrib, lai to pārtrauc, — to drīkstēja vienīgi ūdens šalkoņa, vēja gaudas un akmeņu kraksti.

«Lejā turpinās vasara,» domāja Bilbo, «ir siena laiks, notiek izpriecas zaļumos. Drīz vāks ražu un lasīs mellenes, bet mēs vēl nebūsim pat sākuši kāpt viņā pusē uz leju.» Arī

citu prātos risinājās tādas pašas drūmas domas, kaut gan, Jāņu rītā atvadīdamies no Elronda, viņi bija cerību spārnoti un moži runāja par to, kā šķērsos kalnus un trauk­sies cauri zemēm otrā pusē. Viņi bija domājuši, ka nokļūs pie Vientuļā Kalna slepe­najām durvīm varbūt jau nākamajā pēdējā Rudens mēness pirmajā dienā — «un var­būt tā būs Darina diena», viņi bija teikuši. Tikai Gendalfs bija pakratījis galvu un cietis klusu. Rūķi šo ceļu nebija mērojuši daudz gadu, taču Gendalfs bija to darījis un zinā­ja, ka Savvaļas apvidos savairojušās briesmas un ļaunums, kopš pūķi no turienes pa­dzinuši cilvēkus, un ka pēc kaujas Moria raktuvēs daudzviet slepeni iemitinājušies goblini. Pat tādiem visgudriem burvjiem kā Gendalfs un tik labiem draugiem kā El­ronds labi izstrādāti plāni reizēm cieš neveiksmi, kad jādodas pretī bīstamām dēkām viņpus Savvaļas robežas, un Gendalfs bija pietiekoši gudrs burvis, lai to apzinātos.

Viņš zināja, ka ceļā var atgadīties kaut kas negaidīts, un neiedrošinājās cerēt, ka viņi bez jebkādiem baisiem piedzīvojumiem tiks pāri šiem plašajiem, augstajiem kal­niem ar vientulīgajām smailēm un ielejām, kurās nevaldīja neviens karalis. Un pie­dzīvojumi sākās drīz. Viss veicās labi, līdz kādu dienu viņus pārsteidza pērkona ne­gaiss — nē, vēl vairāk nekā pērkona negaiss: vesela pērkonu kauja. Jūs zināt, cik šau­šalīgi var būt īsti neganti pērkona negaisi līdzenumos un upju ielejās, it sevišķi tad, kad satiekas un triecas kopā divi šādi negaisi. Taču vēl briesmīgāki ir pērkoni un zi­beņi nakts laikā kalnos, kad sastopas negaisi no austrumiem un rietumiem un uzsāk kauju viens ar otru. Zibens strēles triecas pret kalnu smailēm, klintis dreb, un apdul­linoša dārdoņa palaikam pāršķeļ gaisu un pierībina un piegrand katru alu un spraugu; un tumsa bez mitas izverd baismīgu troksni un piepešas gaismas žilbas.

Kaut ko tamlīdzīgu Bilbo nemūžam nebija ne redzējis, ne spējis iedomāties. Ceļi­nieki atradās augstu uz šauras kalna kores, kam vienā pusē pavērās baisminošs kri­tums miglas tītā aizā. Turpat zem klints pārkares viņi patvērās pavadīt nakti, un Bil­bo saritinājās zem savas segas, drebēdams pie visām miesām. Kad viņš pabāza degunu ārā un zibens strēļu gaismā paskatījās apkārt, viņš redzēja, ka ielejas viņā pusē no mā­jokļiem izlīduši akmens milži, kas spēlēdamies meta cits citam klintsbluķus, ķēra tos rokā un svieda lejā, tumsā, kur tie dziļumā sadrupa pret kokiem vai ar blīkšķi sašķēlās sīkākos gabalos. Tad nāca vējš un lietus, un vējš trieca lietu un krusu visos iespējamos virzienos, tā ka klints pārkare vairs nebija nekāds patvērums. Drīz vien viņi samirka, un poniji stāvēja, nokāruši galvu, ierāvuši asti starp kājām, un daži izbailēs fcviedza. Milžu rēcošie smiekli un klaigas bija dzirdamas pa visām kalnu nogāzēm.

— Tas nu nekur neder! — teica Torins. — Ja mūs nenopūtīs lejā vējš vai nenoslī­cinās lietus, vai nenospers zibens, mūs pakamps kāds milzis un uzspers debesīs kā fut­bolbumbu.

— Nu, ja tu zini labāku vietu, tad ved mūs uz turieni! — atcirta Gendalfs, kurš bija gauži ērcīgā omā un pats nebūt nepriecājās par milžu tuvumu.

Vārdu apmaiņa beidzās ar to, ka viņi aizsūtīja Fili un Kili meklēt labāku patvē­rumu. Siem rūķiem bija vērīga acs, un, tā kā viņi bija gadus piecdesmit jaunāki par citiem rūķiem, šādus darbus parasti uzticēja viņiem (jo ikvienam bija skaidrs, ka sūtīt Bilbo nav nekādas jēgas). Ja kaut kas jāatrod, nav labāka līdzekļa par meklēšanu (vis­maz tā jaunajiem rūķiem apgalvoja Torins). Kas meklē, tas, protams, parasti kaut ko atrod, tikai ne vienmēr atrastais ir arī meklētais. Tā notika arī šoreiz.

Drīz Kili un Fili atgriezās, līzdami rāpus un turēdamies pie klintīm, lai tos neaiz­rautu vējš. — Mēs atradām sausu alu, — viņi paziņoja, — tepat netālu aiz nākamā pa­grieziena; tur mēs varam saiet iekšā ar visiem ponijiem.

— Vai jūs to kārtīgi izpētījāt? — noprasīja burvis, kurš zināja, ka kalnu alas ļoti reti mēdz būt neapdzīvotas.

— Jā, jā! — rūķi atsaucās, kaut gan visi zināja, ka ilgi viņi nevar būt pūlēju­šies, citādi nebūtu tik ātri atpakaļ. — Tik pārlieku liela jau tā nav un dziļi zem kalna arī nestiepjas.

Tas, protams, kalnu alās ir pats bīstamākais: bieži nevar zināt, cik tālu tās stiepjas un kurp kāda eja var aizvest, un kas gaida iekšienē. Taču Fili un Kili ziņas šķita apmie­rinošas. Tāpēc visi piecēlās un sarosījās iešanai. Vējš joprojām auroja un pērkons rī­bēja, un bija krietni jāpacīnās, lai ar visiem ponijiem tiktu uz priekšu. Par laimi, tālu nebija jāiet, un drīz viņi nonāca pie liela klintsakmens, kas sniedzās līdz pat takai. Pa­kāpjoties aiz tā, atklājās pazema velvēta eja kalna sānā. Tā bija tieši tik plata, lai, ne­daudz piepalīdzot, tai dabūtu cauri ponijus, kad tiem bija noņemti segli un nesamie. Zem velves paejot, bija tik patīkami dzirdēt, ka vējš un lietus dārdina ārpusē, nevis tieši uz galvas, un justies drošībā no milžiem un to klintsakmeņiem. Tomēr burvis ne­domāja riskēt. Viņš iededza uguni savas nūjas galā — kā tika darījis, ja atceraties, todien Bilbo ēdamistabā, kas šķita tik bezgala sen, — un tās gaismā viņi izpētīja alu no vienas malas līdz otrai.

Tā šķita itin paprāva ala, taču nelikās pārlieku plaša un noslēpumaina. Tai bija sausa grīda un vairākas parocīgas sienu iedobes. Vienā malā varēja ērti novietot poni­jus, un tie tur sastājās (varen apmierināti par pārmaiņu), kūpēdami un čāpstinādami kaklā pakārtajās kulēs. Oins un Gloins ierosināja pie ieejas sakurt ugunskuru, lai iz­žāvētu drēbes, taču Gendalfs par to negribēja ne dzirdēt. Tad viņi izklāja slapjo apģēr­bu uz grīdas un izvilka no ceļasomām sausu drēbju kārtu; pēc tam izņēma pīpes un sāka raidīt gaisā dūmu gredzenus, un Gendalfs savējos pūta visdažādākajās krāsās un lika tiem virpuļot augšup dejā līdz pašiem griestiem, lai izklaidētu pārējos ceļiniekus. Viņi iegrima aizrautīgās sarunās un, vētru pilnīgi aizmirsuši, sāka prātot, ko katrs darīs ar savu bagātības daļu (kad to dabūs, kas šobrīd nemaz nelikās neiespējami), un pama­zām cits pēc cita iegrima snaudā. Un šis bija pēdējais vakars, kad viņu rīcībā bija po­niji, ceļasomas un visi citi līdzpaņemtie piederumi.