DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Nesamērcē straumē bārdu, tētiņ! — viņi uzsauca Torinam, kurš bija sameties gan­drīz rāpus. — Tā jau tāpat ir pietiekami gara arī bez aplaistīšanas!

— Pieskatiet, lai Bilbo neapēd visas kūkas! — viņi klaigāja. — Viņš jau tā ir par resnu, lai izlīstu pa atslēgas caurumu!

— Cst, cst, labie ļaudis, un ar labu nakti! — atsaucās Gendalfs, kurš gāja pēdējais. — Ielejām ir ausis, un dažiem elfiem ir pārlieku jautras un vaļīgas mēles. Ar labu nakti!

Un tā viņi beidzot nonāca pie Pēdējās Mājīgās Mājas un atrada tās durvis plaši atvērtas.

Tas patiesi ir savādi, bet par to, kas sagādā prieku, un par to, ko aizvada ar prieku, stāsts ātri mēdz būt galā un nav ilgi ar patiku klausāms; taču, kad dzīve kļūst neērta, raižpilna un pat draudīga, labs stāsts raisās viegli un rit ilgi jo ilgi. Viņi šai mājā uz­kavējās labu laiku, vismaz pāris nedēļu, un grūti viņiem bija no tās aiziet. Bilbo lab­prāt te būtu palicis uz visiem laikiem — pat tad, ja burvju vārdi varētu pēkšņi un bez kādām likstām nogādāt viņu atpakaļ taisni hobita alā. Un tomēr par šo viesošanos nav daudz, ko pastāstīt.

Nama saimnieks bija elfu draugs — viens no tiem, kuru senči kļuva par neparastu notikumu varoņiem jau ilgi pirms Vēstures iesākumiem, pirms elfu kariem ar ļauna­jiem gobliniem un pirms pirmo cilvēku parādīšanās Ziemeļos. Tais dienās, kurās risi­nās mūsu stāsts, vēl dzīvoja daži cilvēki, kuru senčos bija gan elfi, gan Ziemeļu varo­ņi, un šī nama saimnieks Elronds bija to vadonis.

Viņa sejas panti bija cildeni un skaisti kā elfu augstmanim, viņš bija spēcīgs kā ka­reivis, gudrs kā zintnieks, godājams kā rūķu karalis un laipns kā vasaras diena. Par viņu vēsta daudzi nostāsti, tomēr viņa līdzdalība Bilbo varenajā dēkā ir visai neliela, kaut gan nozīmīga, kā jūs paši redzēsiet, ja mēs laimīgi tiksim līdz notikuma beigām. Viņa nams bija pati pilnība jebkuram, vienalga, vai tas pirmām kārtām vēlētos paēst

vai gulēt, vai strādāt, vai stāstīt pasakas, vai dziedāt, vai vienkārši sēdēt un domāt, vai arī darīt to visu uzreiz. Ļaunumam nebija vietas šai ielejā.

Ja man būtu vairāk laika, es ar prieku jums pastāstītu kaut dažus no stāstiem vai nodziedātu kaut dažas no dziesmām, ko ceļinieki dzirdēja šai namā. Dažu dienu laikā gan poniji, gan jātnieki atspirga un atguva spēkus. Te tika salāpītas drēbes, te tika dziedēti zilumi, garastāvokļi un cerības. Te tika piepildītas ceļasomas ar pārtiku un citām nepieciešamām lietām, kas svēra maz, bet nozīmēja daudz, kad jāveic grūtas kalnu pārejas. Te tika doti visnoderīgākie padomi ceļam. Tā pienāca Jāņu dienas priekš­vakars, un ar pirmajiem Jāņu rīta saules stariem viņiem atkal bija jādodas ceļā.

Elronds prata lasīt jebkādas rūnas. Todien viņš apskatīja zobenus, ko viņi bija atnesuši no troļļu midzeņa, un teica: — Tos nav gatavojuši troļļi. Tie ir veci zobeni, ļoti veci, un piederējuši Rietumu kalnu elfiem, manas dzimtas senčiem. Tie gatavoti Gondolīnā tieši goblinu kariem. Acīmredzot tie nākuši no kāda pūķa mantnīcas vai goblinu laupījuma krātuvēm, jo pūķi un goblini iznīcināja šo pilsētu jau pirms vairā­kiem gadsimtiem. So te, Torin, rūnas dēvē par Orkristu — senajā Gondolīnas mēlē tas nozīmē Goblinu cirtējs; šim asmenim ir slavena pagātne. Sis, Gendalf, nosaukts par Glamdringu, Naidnieka nāvi, un to nēsājis pats Gondolīnas karalis. Glabājiet tos go­dam.

— Interesanti, kur tos dabūjuši troļļi? — prātoja Torins, aplūkodams savu zo­benu ar jaunu interesi.

— Grūti pateikt, — sacīja Elronds, — var tikai minēt: iespējams, ka jūsu troļļi aplaupījuši citus laupītājus vai arī uzgājuši senas laupījumu krātuves atliekas Zieme­ļu kalnos. Esmu dzirdējis, ka Moria raktuvju pamestajās alās joprojām glabājoties aiz­mirsti senlaiku dārgumi kopš rūķu un goblinu kara laikiem.

Torins pārdomāja dzirdēto. — Es glabāšu šo zobenu godam, — viņš teica. — Lai tas drīz atkal stājas pretī ļaunajiem gobliniem!

— Sī vēlēšanās kalnos var piepildīties pat ļoti drīz! — teica Elronds. — Bet tagad parādiet man savu karti!

Viņš paņēma to un ilgi pētīja, turklāt purināja galvu, jo viņam lāgā nepatika rūķu alkas pēc zelta; viņš ienīda pūķus, to ļaunumu un cietsirdību un ar skumjām atcerējās Dziļlejas pilsētas un tās priecīgo zvaniņu bojāeju, un mundrās Straujupes apsvilušos krastus. Debesīs mirdzēja plats, spožs pusmēness loks. Viņš pacēla karti rokās, un spo­žā mēnessgaisma spīdēja tai cauri. — Kas tad tas? — viņš noteica. — Te vēl ir mēness burti līdzās parastajām rūnu zīmēm, kuras vēsta: «Durvis piecu pēdu augstumā, triju vīru platumā.»

— Kas tas ir — mēness burti? — satraukuma pārņemts, jautāja hobits. Viņam ļoti patika kartes, kā jau iepriekš teikts, un patika arī rūnas un slepenas zīmes, un ne­salasāms rokraksts, lai gan pats viņš rakstīja diezgan smalkiem un slaikiem burtiem.

— Mēness burti ir tās pašas rūnu zīmes,, tikai neredzamas, — paskaidroja Elronds. — Tāpat vien, virsū skatoties, tās nevar ieraudzīt. Redzamas tās kļūst tikai tad, kad aiz tām spīd mēness, un pat tas vēl nav viss: sarežģītākie mēness burti kļūst redzami tikai pie tāda paša mēness apveida un tādā pašā gadalaikā, kāds bija tad, kad tie tapa rakstīti. Tos izgudroja rūķi un pierakstīja ar sudraba spalvu, kā jūsu draugiem labi zināms. Sie te acīmredzot rakstīti ļoti sen, Jāņu dienas priekšvakarā pie augoša mē­ness.

— Un ko tie vēsta? — jautāja Gendalfs un Torins reizē, laikam drusku īdzīgi par to, ka šo atklājumu pirmais izdarījis Elronds, kaut gan agrāk to nemaz nevarēja izda­rīt un arī turpmāk tik drīz nevarētu.

— «Stāviet pie lielā akmens, kad klaudzinās strazds,» — lasīja Elronds, — «un rietošā saule metīs pēdējo Darina Dienas gaismas staru tieši pāri atslēgas caurumam.»

— Darins, Darins! — iesaucās Torins. — Viņš bija pašas vecākās rūķu cilts — Gar- bāržu — tēvutēvs un mans senākais priekštecis: es esmu viņa mantinieks.

— Un ko tad nozīmē šī Darina Diena? — vaicāja Elronds.

— Rūķu Jaungada pirmā diena, — paskaidroja Torins, — kā visiem būtu jāzina, ir pēdējā Rudens mēness pirmā diena tieši pirms Ziemas iestāšanās. Mēs saucam to par Darina Dienu, ja pēdējais Rudens mēness debesīs sastopas ar sauli. Taču baidos, ka tas mums neko daudz nepalīdzēs, jo šodien vairs nav mūsu spēkos uzminēt, kad tāds brīdis atkal pienāks.

— Nu, to vēl redzēsim, — teica Gendalfs. — Vai tur vēl ir kas rakstīts?

— Pie šī mēness vairāk nekas nav redzams, — atbildēja Elronds un atdeva karti Torinam; pēc tam viņi devās lejā pie upes paraudzīties un paklausīties, kā Jāņu vakarā dzied un dejo elfi.

Nākamais rīts bija Jāņu dienas rīts — tik skaidrs un spirdzinošs, kādu vien spēj uzburt iztēle: zilajās debesīs nemanīja ne mazākā mākonīša, un saule rotājās dzid­rajā upes ūdenī. Atvadu dziesmu pavadīti, ceļinieki sēdās uz ponijiem un naigi jāja prom, sirdīm kūsājot jaunu piedzīvojumu alkās un domām kavējoties pie norādītā ceļa — pāri Miglas Kalniem uz zemi viņā pusē.

Tajos kalnos augšup veda daudz taku, un pāri tiem bija ne mazums pāreju. Taču vairums šo taku bija mānīgas un maldinošas un vai nu vispār neaizveda nekur, vai arī ieveda nepatikšanās; un uz daudzām pārejām uzglūnēja ļaunas būtnes un nedzir­dētas briesmas. Rūķi un hobits, kuriem palīdzēja Elronda gudrais padoms un Gen­dalfa zināšanas un atmiņa, atrada īsto taku, kas veda uz īsto pāreju.