DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Ar ko tu runā, es gribētu zināt? — noprasīja Viljams.

— Nu, diezgan! — Toms un Bērts iesaucās abi reizē. — Nakts iet uz priekšu, un rīts vairs nav tālu. Sākam rīkoties!

— Lai rīts jūs visus akmenī pārvērš! — teica balss, kas šķita līdzīga Viljama bal­sij. Bet tā nebija Viljama balss. Jo tieši tajā brīdī pāri kalnam atausa gaisma un koku zariem pārskrēja spēcīga šalkoņa. Viljams neizteica ne vārda, jo pieliekdamies viņš jau bija pārvērties akmenī, un tai pašā mirklī, raudzīdamies uz viņu, pārakmeņojās arī Bērts ar Tomu. Un tā viņi tur stāv vēl šobaltdien — gluži vientuļi, ja vien uz viņiem neapmetas kāds putns, jo troļļiem, kā jūs droši vien zināt, līdz rītausmai jābūt atpa­kaļ pazemē, citādi tie atkal pārtop tajā klints masā, no kuras cēlušies, un nekad vairs nespēj pakustēties. Tieši tā notika ar Bertu, Tomu un Viljamu.

— Lieliski! — noteica Gendalfs, iznākdams no koku aizsega, un palīdzēja Bilbo izrausties no dzelkšņu krūma. Tad Bilbo saprata. Tā bija burvja balss, kas tika uzkuri­nājusi strīdus un ķīviņus troļļu starpā, līdz uzausa gaisma un tiem pienāca gals.

Viņi tūdaļ steidzās atraisīt maisus un izlaist ārā rūķus. Tie bija gandrīz nosma­kuši un pagalam saniknoti: tiem nepavisam nebija paticis tur gulēt un klausīties, kā troļļi prāto, vai viņus cept vai mīcīt, vai kapāt. Viņiem vajadzēja noklausīties Bilbo stāstu divas reizes pēc kārtas, līdz viņi īsti saprata, kas ar hobitu bija lēcies pēc aizieša­nas no pārējiem.

— īstā reize trenēties čiepšanā un kabatu aptīrīšanā, — šķendējās Bomburs, — kad mums bija vajadzīga pārtika un uguns!

— Un tieši to jūs no šiem zeļļiem bez cīņas nekādi nebūtu dabūjuši, — teica Gen­dalfs. — Sā vai tā, jūs tagad velti tērējat laiku. Vai jūs nesaprotat, ka troļļiem tepat tuvumā jābūt izraktai kādai alai vai pazemes ejai, kur paslēpties no saules? Mums de­rētu tajā ieskatīties.

Viņi pārmeklēja apkārtni un drīz vien ieraudzīja troļļu cieto zābaku nospiedumus vedam prom biezoknī. Viņi sekoja pēdām, kas veda kalnā, līdz nonāca pie lielām ak­mens durvījn, kuras veda alā. Taču atvērt tās viņi nespēja, kaut arī atspiedās pret tām visi reizē, kamēr Gendalfs izmēģināja dažādus burvju vārdus.

— Vai vērts tā pūlēties? — jautāja Bilbo, kad visi jau bija paguruši un noskaitu­šies. — Re, ko es atradu zemē, kur troļļi kāvās! — Viņš izstiepa roku ar prāvu atslēgu, kaut gan Viljamam tā, protams, bija likusies' ļoti maziņa un slepena. Acīmredzot tā bija izkritusi viņam no kabatas — laimīgā kārtā pirms pārvēršanās akmenī.

— Pie joda, ko tad tu neko ātrāk neteici? — iesaucās rūķi. Gendalfs paķēra atslēgu un iebāza to slēdzenē. Tad akmens durvis atvērās ar vienu spēcīgu grūdienu, un visi iegāja alā. Zemē mētājās kauli, un gaiss nelabi smakoja; bet te netrūka arī ēdamā, kas bija šā tā samests uz plauktiem vai zemē, pa vidu visādam citam laupījumam — no misiņa pogām līdz podiem ar zelta naudu kaktā. Pie sienām karājās daudz dažādu apģērba gabalu — tā kā troļļiem tādi bija par mazu, acīmredzot tie bija atņemti upu­riem — un starp tiem arī vairāki zobeni, katrs citādāks pēc kaluma, formas un lielu­ma. Divi no tiem īpaši piesaistīja skatienu, jo tiem bija ļoti skaistas makstis un dārg­akmeņiem rotāti rokturi.

Gendalfs un Torins tos paņēma katrs vienu sev, un Bilbo izvēlējās dunci ādas makstī. Trollim šāds duncis varēja būt tikai sīks kabatas nazītis, bet hobitam tas bija tikpat kā īss zobens.

— Asmeņi izskatās labi, — noteica burvis, pa pusei izvilcis zobenus no makstīm un ar interesi tos aplūkodams. — Tos nav gatavojis ne trollis, ne kalējs no cilvēku vidus, vismaz ne šajos laikos un šajā zemē; bet, tiklīdz mēs varēsim izlasīt rūnas uz tiem, mēs uzzināsim krietni vairāk.

— Ātrāk prom no šīs pretīgās smakas! — teica Fili. Viņi iznesa ārā naudas podus un to pārtiku, kas šķita neskarta un ēšanai derīga, un arī vienu mucu alus, kas vēl bija pilna. Tagad visiem jau gribējās brokastot, un, tā kā viņi bija ļoti izsalkuši, neviens nedomāja noniecināt troļļu pieliekamā pārpalikumus.. Pašiem viņiem pārtikas krājumi bija gauži niecīgi. Nu varēja nobaudīt maizi un sieru, alu un oglēs ceptu šķiņķi.

Pēc tam viņi likās gulēt, jo nakts bija pagājusi bez miega, un līdz pēcpusdienai neko neuzsāka. Tad viņi atveda šurp ponijus, aizveda podus ar zeltu netālu no upma­las takas un tur tos ļoti rūpīgi apraka, aizdarīdami slēptuvi ar daudziem burvju vār­diem — gadījumam, ja varētu kādreiz atgriezties un tos savākt. Kad tas bija padarīts, viņi no jauna sēdās ponijiem mugurā un devās projām pa taku austrumu virzienā.

— Kur tu biji aizskrējis, ja drīkstu vaicāt? — noprasīja Torins Gendalfam, kad viņi bija devušies ceļā.

— Paskatīties uz priekšu, — tas atbildēja.

— Un kā tu pamanījies visīstākajā brīdī atgriezties?

— Paskatīdamies atpakaļ, — burvis teica.

— Tā gan! — sacīja Torins. — Bet vai tu nevarētu izteikties skaidrāk?

— Es aizsteidzos jums priekšā, lai izlūkotu ceļu. Drīz tas kļūs bīstams un grūts. Es domāju arī par to, ka jāpapildina mūsu niecīgie pārtikas krājumi. Tomēr es nebiju vēl ticis necik tālu, kad sastapu dažus savus draugus no Rivendellas.

— Kur tā atrodas? — jautāja Bilbo.

— Nepārtrauc! — atteica Gendalfs. — Ja mums veiksies, tu pēc pāris dienām būsi tur un visu varēsi izpētīt pats. Tātad, kā jau teicu, es sastapu divus no Elronda ļaudīm. Viņi ļoti steidzās, jo bija izbijušies no troļļiem. Tie bija viņi, kas man pastāstīja, ka trīs troļļi nokāpuši no kalniem un apmetušies mežā netālu no ceļa; tie esot aizbaidījuši prom visus apkārtējos un tagad uzglūnot svešiem ceļiniekiem. Mani tūlīt pārņēma sajūta, ka esmu vajadzīgs te, pie jums. Skatīdamies atpakaļ, es tālumā ieraudzīju uguni un devos tās virzienā. Tas arī viss. Lūdzu, nākamo reizi esiet uzmanīgāki, citādi mēs nekad nenokļūsim galā!

— Paldies! — sacīja Torins.

Tajā dienā viņi vairs nedziedāja un pasakas nestāstīja, kaut arī laiks bija uzlabo­jies; arī nākamajā un aiznākamajā dienā ne. Viņi bija apjautuši, ka briesmas nebūt nav aiz kalniem. Viņi nakšņoja zem klajas debess, un ponijiem bija vairāk ēdamā nekā jātniekiem, jo zāles pietika, bet ceļasomās pat no iegūtajiem troļļu krājumiem vairs daudz nebija atlicis. Kādu rītu viņi brišus šķērsoja upi; tā bija plata un sekla un dobji šalca, putodama ap akmeņiem. Pretējais krasts bija stāvs un slidens. Kad viņi, ponijus pavadā vezdami, tika tajā augšā, izrādījās, ka varenie kalni pienākuši jau pavisam tuvu. Šobrīd tuvākā kalna pakāje šķita vairs tikai nesteidzīga dienas ceļojuma attā­lumā. Kalns slējās tumšs un drūms, kaut gan tā nogāzes vietvietām izraibināja sau­laini laukumi un augstu pret debesīm vīdēja sniegotas virsotnes.

— Vai tas ir tas pats Vientuļais Kalns? — Bilbo vaicāja svinīgā balsī, lūkodamies uz to plati ieplestām acīm. Viņš vēl nekad nebija redzējis kaut ko tik milzīgu.

— Protams, ne! — atteica Beilins. — Seit tikai sākas Miglas Kalni, un mums jātiek tiem pāri līdz Savvaļas Zemei viņā pusē. Un pat no turienes vēl ir labs gabals līdz Vientuļajam Kalnam austrumos, kur Smogs tup uz mūsu dārgumiem.

33

— Oho! — noteica Bilbo un šobrīd jutās tik noguris kā vēl nekad. Viņa domas at­kal atgriezās pie ērtā krēsla kamīna priekšā viņa iemīļotajā hobita alas istabiņā un pie katliņa sīkšanas uz uguns. Un ne jau pēdējoreiz!