DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Skaudra izbaiļu un sakāves apjauta aizžņaudza Bilbo kaklu, un viņš, aizmirsis pat izraut zobenu, izmisīgi iegrūda rokas kabatās. Jā, kreisajā kabatā gredzens tomēr bija un tūdaļ uzslīdēja viņam pirkstā. Goblini apstājās kā zemē iemieti. No laupījuma vairs neredzēja ne pēdas. Tas bija pazudis. Tie iebrēcās vēl pāris reižu tikpat skaļi kā iepriekš, taču tādas gaviles balsī vairs neskanēja.

— Kur viņš palika? — tie klaigāja.

— Skrieniet atpakaļ ejā! — daži sauca.

— Surp! — kliedza vieni. — Turp! — kliedza otri.

— Uzmaniet durvis! — nodārdināja komandieris.

Skanēja svilpieni, šķindēja ieroči, klaudzēja zobeni; goblini lādēdamies un šķen­dēdamies skraidīja turp un atpakaļ, klupdami krizdami cits pāri citam un bezgala sa­niknojušies. Valdīja neaprakstāms troksnis, kņada un juceklis.

Bilbo bija briesmīgi pārbijies, tomēr viņš vēl spēja aptvert, kas noticis, un paslēp­ties aiz lielas mucas, kurā glabājās dzēriens sargiem; šeit maliņā viņam nedraudēja briesmas saskrieties ar kādu, tikt samīdītam vai nejauši sataustītam.

«Man jātiek līdz durvīm, man jātiek līdz durvīm! viņš atkārtoja pie sevis, tomēr pagāja labs brīdis, iekams viņš uzdrīkstējās izkustēties no vietas. Tālāk viss notika glu­ži kā briesmīgā aklo vistiņu spēlē. Visa priekštelpa bija skrejošu goblinu pilna, un na­baga mazais hobits izmisīgi šaudījās šurp un turp, līdz viņu notrieca zemē kāds gob­lins, kas nevarēja saprast, pret ko viņš atsities; tad Bilbo steigšus aizklumburoja prom tāpat četrrāpus, īstajā brīdī izslīdēja komandierim pa kājstarpi, pielēca kājās un metās uz durvīm.

Tās joprojām stāvēja neaizvērtas, taču kāds goblins bija tās gandrīz aizgrūdis ciet. Bilbo pūlējās visiem spēkiem, taču nevarēja tās izkustināt. Viņš mēģināja izspraukties pa šķirbu. Viņš spraucās, spraucās un piepeši iestrēga! Tas bija briesmīgs brīdis. Viņa pogas bija aizķērušās aiz stenderes un durvju malas. Bilbo skaidri pārredzēja āru: tikai daži pakāpieni lejup viņu šķīra no šauras ielejas augstu kalnu starpā; no mākoņa apak­šas parādījās saule un spoži apmirdzēja durvju ārpusi — taču viņš netika cauri.

Pēkšņi viens no gobliniem iebrēcās: — Pie durvīm ir ēna! Tur ārpusē kāds ir!

Bilbo sirds mežonīgi salēcās. Viņš locījās un kārpījās kā neprātīgs. Pogas pašķīda uz visām pusēm. Ārā viņš bija un ar pārplēstu vesti un svārkiem auļoja lejup pa kāp­nēm kā kalnu kaza, kamēr apstulbušie goblini uz sliekšņa vāca kopā viņa skaistās mi­siņa pogas.

Protams, drīz vien tie metās lejā viņam pakaļ, kliegdami, aurodami un meklēdami starp kokiem. Bet gobliniem nepatīk saule: no tās viņiem grīļojas kājas un reibst galva. Viņi nevarēja atrast Bilbo, kam pirkstā bija gredzens un kas skrēja aši un klusi, slēp­damies koku paēnā un vairīdamies no saules; tālab itin drīz viņi rūkdami un šķen­dēdamies atgriezās sargāt durvis. Bilbo bija brīvs.

Bilbo bija izbēdzis no gobliniem, taču viņš nezināja, kur atrodas. Viņš bija palicis bez apmetņa, kapuces, ēdamā, ponija, pogām un draugiem. Viņš klīda, pats nezinot, kurp, līdz saule sāka slīdēt uz vakara pusi — aiz kalniem. Kalngalu ēnas šķērsoja Bilbo taku, un viņš atskatījās. Tad viņš paraudzījās uz priekšu un redzēja tikai grēdas un nogāzes, kas stiepās pretī zemienēm un līdzenumiem, kuri vietumis pavīdēja starp kokiem.

— Debestiņ augstā! — viņš iesaucās. — Izskatās, ka es esmu iznācis ārā Miglas Kalnu otrā pusē, taisni tur, kur sākas Viņaspuses Zeme. Kur, ak, kur gan varētu būt palikuši Gendalfs un rūķi? Atliek tikai cerēt no visas sirds, ka viņi nav joprojām tur iekšā, goblinu varā!

Viņš uz labu laimi turpināja ceļu, šķērsoja nelielo kalnu ieleju, uzkāpa tās pretējā korē un atkal nolaidās pa nogāzi lejā, taču visu laiku viņā brieda kaut kāda ļoti ne­omulīga sajūta. Viņš prātoja, vai tagad, kad viņam pieder burvju gredzens, nevaja­dzētu atgriezties briesmīgajos tuneļos un pameklēt draugus. Viņš nupat kā bija izlē­mis, ka tas ir viņa pienākums un ka jāgriežas atpakaļ — turklāt jutās par to gauži ne­laimīgs —, kad viņš izdzirda balsis.

Bilbo apstājās un ieklausījās. Pēc goblinu balsīm tās neizklausījās, tāpēc viņš uz­drīkstējās piesardzīgi lavīties uz priekšu. Šobrīd viņš atradās uz akmeņainas takas, kas vijās lejup un kam kreisajā pusē slējās klints siena; otrā pusē pletās nolaidena nogāze, ko lejāk šķērsoja krūmiem un zemiem kokiem apaugušas gravas. Vienā no šīm gravām krūmu aizsegā skanēja balsis.

Bilbo pielīda vēl tuvāk un piepeši starp diviem lieliem akmeņiem ieraudzīja rēgoja­mies galvu ar sarkanu kapuci: tas bija Beilins, kas stāvēja sardzē. Bilbo būtu varējis sist plaukstas un kliegt aiz sajūsmas, bet viņš to nedarīja. Uz pirksta viņam joprojām bija gredzens, lai nebūtu jābaidās sastapt kaut ko negaidītu vai nepatīkamu, un viņš redzēja, ka Beilins skatās viņam tieši virsū, neko neredzēdams.

«Es viņus visus vareni pārsteigšu,» Bilbo nolēma, ielīzdams krūmos virs gravas ma­las. Gravā Gendalfs aizrautīgi strīdējās ar rūķiem. Viņi pārrunāja visu, kas ar viņiem bija noticis tuneļos, un prātoja un sprieda, ko darīt tālāk. Rūķi neapmierināti ņur­dēja, bet Gendalfs apgalvoja, ka viņi nedrīkstot doties tālāk savā ceļojumā, atstājuši misteru Baginsu goblinu rokās un pat nepapūlējušies noskaidrot, vai viņš ir dzīvs vai miris, un nemēģinājuši viņu izpestīt.

— Galu galā viņš ir mans draugs, — teica burvis, — un ļoti lāga zēns. Es jūtos at­bildīgs par viņu. Man ļoti nepatīk, ka jūs esat viņu pazaudējuši.

Rūķi gribēja zināt, kāpēc šis hobits vispār esot paņemts līdzi, kāpēc viņš nevarējis pats turēties kopā ar pārējiem un nepazust un kāpēc burvis neesot izraudzījies kādu, kam vairāk saprašanas.

— Līdz šim no viņa bijis vairāk klapatu nekā labuma, — kāds teica. — Ja mums tagad jāiet atpakaļ tais atbaidošajos tuneļos viņu meklēt, tad es saku — lai velns viņu parauj!

Gendalfs dusmīgi atbildēja: — Es viņu paņēmu līdzi, un es neņemu līdzi to, no kā nav labuma. Vai nu jūs palīdzat man viņu meklēt, vai arī es eju viens un atstāju jūs te, un tālāk varat kulties paši, kā zināt. Ja vien mums izdotos viņu atkal atrast, galvoju, ka jūs teiksiet man paldies, pirms vēl ceļojums būs galā. Kāpēc tu viņu nosviedi un pats aizskrēji, Douri?

— Tu arī būtu nosviedis, — atteica Douri, — ja pēkšņi tumsā no aizmugures gob­lins būtu sakampis tavu kāju, nogāzis tevi gar zemi un vēl iespēris pa muguru!

— Kāpēc tad tu viņu pēc tam nepacēli?

— Ak debestiņ! Viņš vēl prasa! Goblini tumsā kampj un plēš, un visi gāžas cits pār citu un zveļ cits citam! Tu man gandrīz vai galvu nocirti ar savu Glamdringu, un To­rins dūra ar savu Orkristu pa labi un pa kreisi. Un tad tu pēkšņi atkal izspēri savu spo­žo zibeni, un mēs redzējām, ka goblini bļaudami bēg atpakaļ. Tu nokliedzies: «Visi man pakaļ!» — un visiem tā arī vajadzēja darīt. Mēs domājām, ka visi tā ir darījuši. Tu taču labi zini, ka pārskaitīt nebija laika, iekams nebijām tikuši garām vārtu sar­giem pie lejas durvīm un pa kaklu pa galvu atkūleņojuši šurp. Un te nu mēs esam — bez šī kramplauža, kaut velns viņu rāvis!

— Un te tas kramplauzis ir! — noteica Bilbo, nokāpdams lejā taisni bariņa vidū, noņēmis no pirksta gredzenu.