DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Pirms rūķi paspēja uzgavilēt veiksmīgajam šāvienam, izmisīgas Bilbo vaimanas pagaisināja viņu domas par gardo cepeti. — Bomburs iekrita ūdenī! Bomburs slīkst! — viņš kliedza. Un tas patiesi bija noticis. Bomburs bija izcēlis krastā tikai vienu kāju, kad parādījās briedis un lēca pār viņa galvu. Bomburs sagrīļojās, atgrūzdams laivu no krasta, un ievēlās tumšajā ūdenī; pie glumajām krasta saknēm viņam neiz­devās noturēties. Laiva tikmēr lēni aizslīdēja pa straumi un pazuda.

Pieskrējuši pie krasta, rūķi vēl varēja saskatīt virs ūdens Bombura kapuci. Viņi steigšus pasvieda tam virvi ar āķi. Bombura roka iekrampējās tajā, un rūķi izvilka viņu krastā. Viņš, protams, bija izmircis no zābakiem līdz matu galiem, taču tas ne­bija ļaunākais. Kad viņi noguldīja to uz krasta, Bomburs jau bija cieši aizmidzis un ar vienu roku tik spēcīgi ieķēries virvē, ka rūķi to nevarēja dabūt vaļā; tā viņš arī palika saldi guļam, lai ko viņi darītu.

Rūķi aizvien vēl stāvēja viņam blakām, lādēdami savu neveiksmi un Bombura lempīgumu un vaimanādami par laivas zaudējumu, kas liedza viņiem braukt atpakaļ un sameklēt briedi, kad izdzirda mežā tālīnas ragu skaņas un suņu rejas. Tas lika vi­ņiem tūdaļ apklust, un, kad viņi, brīdi pasēdējuši, ieklausījās, šķita, ka uz ziemeļiem no takas dzirdams varens medību troksnis,taču redzams nekas nebija.

Tā viņi tur sēdēja labu laiku, neuzdrīkstēdamies kustēties. Bomburs saldi gulēja ar smaidu apaļajā sejā, it kā viņu vairs neskartu nekādas likstas, kas satrauca bied­rus. Piepeši uz takas parādījās vairāki balti brieži, briežumāte ar mazuļiem, kas bija tikpat sniegbalti, cik iepriekšējais briedis melns. Tie gaiši mirgoja tumšajā paēnā. Pirms vēl Torins paspēja izsaukties, trīs rūķi jau bija pielēkuši kājās un izšāvuši no lokiem bultas. Neviena no tām netrāpīja mērķī. Brieži pagriezās un pazuda kokos tikpat klusi, kā parādījušies, un veltīgi rūķi mēģināja šaut nopakaļ.

— Rimstieties! Rimstieties! — sauca Torins, bet bija jau par vēlu — satrauktie rūķi bija iztērējuši pēdējās bultas, un tagad Beorna dotie loki vairs nenozīmēja neko.

Tovakar viņu vidū valdīja drūms noskaņojums, un nākamajā dienā tas kļuva vēl jo drūmāks. Viņi bija šķērsojuši apburto upi, taču aiz tās taka šķita turpināmies tik­pat bezgalīgi un bezmērķīgi kā līdz šim, un mežā neredzēja nekādu pārmaiņu. Tomēr, ja viņi to būtu pazinuši labāk un apsvēruši, ko nozīmē medību troksnis un baltie brieži, kas parādījās uz ceļa, viņi būtu sapratuši, ka beidzot tuvojas meža austrumu malai, un drīz vien — ja būtu pratuši saglabāt drosmi un cerību — iznāktu klajākā mežā un sasniegtu vietas, kur atkal redzama saules gaisma.

Taču viņi to nezināja, un viņus nogurdināja smagais Bomburs, kuru nu vajadzēja nēšus nest līdzi; šo mokošo pienākumu viņi veica pēc kārtas pa četriem, kamēr pārējie sadalīja savā starpā to nesamos. Ja tie pēdējās dienās nebūtu kļuvuši tik viegli, viņi to nebūtu spējuši; taču gulošais un smaidošais Bomburs bija gauži nožēlojams aizvie­totājs pārtikas somām, vienalga, cik smagas tās būtu. Vēl dažas dienas vēlāk pienāca brīdis, kad no ēdamā un dzeramā nebija atlicis vairs nekas. Nekā ēšanai derīga viņi mežā neredzēja, te auga vienīgi piepes un augi ar bālām lapām un nepatīkamu smaku.

Apmēram pēc četru dienu gājuma no apburtās upes viņi nokļuva apvidū, kur vai­rums koku bija dižskābarži. Sākumā pārmaiņa šķita iepriecinoša, jo te nebija pameža un krēsla nebija tik tumša. Apkārt valdīja iezaļgans gaišums, kas iestiepās arī gaba­liņu abās pusēs takai. Tomēr šī gaisma rādīja viņiem tikai bezgalīgas taisnu, pelēku stumbru rindas, kas virknējās kā kolonnas milzīgā, krēslainā zālē. Seit jautās niecīga vēja pūsmiņa un šalkoņa, taču tā skanēja diezgan sēri. Čabēdamas nokrita dažas lapas, atgādinādamas viņiem, ka ārpusē tuvojas rudens. Zem ceļinieku kājām čaukstēja neskaitāmu agrāko rudeņu kritušās lapas, kas bija sanestas uz takas no meža sarka­najiem, biezajiem paklājiem.

Bomburs joprojām gulēja, un pārējie nogura arvien vairāk. Brīžiem viņi dzirdēja sa­traucošus smieklus. Reizēm tālumā atskanēja arī dziedāšana. Smiekli bija tīkami un skanīgi — tās nebija goblinu irgas, un dziedāšana bija ļoti skaista, tomēr tas viss skanēja kaut kā dīvaini un baismi, un viņiem nekļuva mierīgāk, tieši otrādi — viņi ar visiem atlikušajiem spēkiem centās ātrāk tikt prom no šīm vietām.

Pēc divām dienām viņi ievēroja, ka taka pagriežas lejup, un drīz visi atradās ielejā, kur pletās gandrīz tikai varenas ozolu audzes.

— Vai tiešām šim nolādētajam mežam nekad nebūs gala? — nošķendējās Torins. — Kādam jāuzkāpj kokā un jāpamēģina dabūt galvu cauri zaru jumtam un paskatīties apkārt. Tikai jāizraugās visaugstākais koks, kas liecas pāri takai.

Protams, šim «kādam» vajadzēja būt Bilbo. Viņu izvēlējās tāpēc, ka kokā kāpējam vajadzēja tikt pietiekami augstu, lai izbāztu galvu cauri augšējo lapu segumam, citādi no kāpšanas nebūtu nekāda labuma; tālab viņam vajadzēja būt tik vieglam, lai augstā­kie un tievākie zari izturētu viņa svaru. Nabaga mistefs Bāginss nekad nebija daudz kāpelējis pa kokiem, bet rūķi viņu pacēla un iesēdināja pie pašas takas augoša milzu ozola apakšējos zaros, un viņam nu atlika tikai darīt tālāk, ko spēja pats. Bilbo sprau­cās augšup cauri samezglotajiem zariem, daudzkārt dabūdams ar sīkākiem zariņiem pa seju; veco, lielo zaru apsūnojusī miza viņu notriepa viscaur zaļganu; vairākkārt viņš slīdēja un tikai pēdējā brīdī noturējās nenokritis; un beidzot, pēc pamatīgas cīņas iz­spraucies cauri vietai, kur tikpat kā nebija satveramu zaru, viņš nokļuva tuvu pie galotnes. Visu šo laiku viņš bažīgi domāja, vai tikai kokā neuzglūn zirnekļi un kā gan viņš tiks atpakaļ lejā (ja negrib krist krišus).

Beidzot hobits izbāza galvu virs lapu jumta un tur patiešām ieraudzīja zirnek­ļus. Taču tie bija parasti, nelieli zirnekļi, kas uzglūnēja tauriņiem. Bilbo acis līdz ak­lumam apžilbināja spožā gaisma. Viņš dzirdēja rūķu saucienus kaut kur dziļi lejā, taču atsaukties nevarēja, spēja vienīgi cieši turēties un mirkšķināt acis. Saule kvēloja uguns- spoža, un pagāja labs brīdis, iekams viņš aprada ar tās spilgtumu. Kad tas izdevās, Bilbo ieraudzīja sev visapkārt tumšzaļu lapu jūru, kurā vietvietām vēja pūsma ņirbināja sīkus vilnīšus; virs tās lidinājās neskaitāmi simti tauriņu. Droši vien tie bija no «pur­pura imperatoru» pasugas, kuri mīl laidelēties ozolaudžu pašās virsotnēs, taču šie nepavisam nebija purpursarkani, bet piķa melni un samtaini, bez jebkādiem citas krāsas plankumiņiem.

Viņš ilgu laiku skatījās uz «melnajiem imperatoriem» un ar patiku ļāva vēsmai glāstīt matus un seju, taču beidzot rūķu klaigas lejā un nepacietīgā kāju dauzīšana at­gādināja viņam tiešo pienākumu. Tas nekā nelīdzēja. Lai cik cieši viņš skatītos, kokiem un lapām neredzēja gala nevienā virzienā. Viņa sirds, ko uz brīdi šķita atveldzējusi ieraudzītā saule un sajustais vējš, atkal nespēkā pagura: Bilbo zināja, ka lejā viņu ne­gaida soma ar ēdamo.

Patiesībā, kā es jau teicu, viņi vairs nebija tālu no meža malas, bet koks, kurā Bilbo atradās, kaut arī augsts, tomēr auga platas ieplakas gandrīz pašā apakšā, un tādējādi 4 apkārtējo koku lapotnes šķietami kāpa augšup kā lielas bļodas malas; ja Bilbo būtu to aptvēris, viņš saprastu, ka no šīs vietas nekādi nav iespējams redzēt, cik tālu stiepjas mežs. Bet viņš to neievēroja un rāpās zemē,-izmisuma pārņemts. Beidzot viņš atkal bija lejā — saskrāpējies, nokārsis un nelaimīgs, turklāt nokāpis vēl labu laiku nevarēja krēslā neko saredzēt. Noklausījušies viņa stāstu, arī rūķi iegrima tādā pašā grūtsir­dībā.