DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Rūķi jau bija gandrīz zaudējuši cerības, kad Douri laimīgas sagadīšanās deļ paklupa pret pazudušo. Tumsā viņš domāja, ka ir aizķēries aiz baļķa, bet drīz pārliecinājās, ka tas ir hobits — saritinājies un cieši aizmidzis. Viņu vajadzēja krietni sapurināt, iekams viņš pamodās, un, kad pamodās, nebūt nejutās priecīgs.

— Es redzēju tik jauku sapni, — viņš sūrojās, — man rādījās karaliskas pusdienas!

— Augstā debess! Viņš kļuvis tāds pats kā Bomburs, — rūķi novaidējās. — Ne­stāsti mums savus sapņus! No sapņu pusdienām nav nekāda labuma, un dalīties tajās arī nevar.

— Bet neko labāku šai atbaidošajā vietā nav cerību dabūt, — Bilbo noņurdēja, ap­guldamies rūķiem blakām, un mēģināja aizmigt no jauna un skatīties tālāk savu sapni.

Bet tās šonakt nebija pēdējās ugunis mežā. Vēlāk, jau krietni naktī, Kili, kurš tobrīd sēdēja sardzē, atkal visus pamodināja, teikdams:

— Tepat netālu atkal viss mirdz vienās ugunīs — simtiem lāpu un ugunskuru, un visi tie iedegās pēkšņi un reizē, droši vien no kādas burvības. Un paklau, kā dzied un kā skan arfas!

Brītiņu gulēdami paklausījušies, viņi juta, ka nespēj turēties pretī kārdinājumam pielavīties šai vietai vēlreiz un mēģināt atrast palīdzību. Viņi cēlās atkal augšā, un šoreiz tas beidzās pavisam bēdīgi. Dzīres, ko viņi ieraudzīja tagad, bija plašākas un greznākas nekā iepriekš; un garas dzīrotāju rindas galā sēdēja meža karalis ar lapu kroni zeltainajos matos, ļoti līdzīgs tam, ko tika aprakstījis Bomburs. Elfiem līdzīgās būtnes padeva kausus no rokas rokā un pāri ugunskuriem, daži no viņiem spēlēja arfas un daudzi dziedāja. To mirdzošajos matos bija ievīti ziedi; uz apkaklītēm un jos­tām tiem laistījās zaļi un balti dārgakmeņi; un to sejas un dziesmas pauda pāri plūs­tošu līksmi. Skanīgas, dzidras un skaistas bija šīs dziesmas, un, stalti izslējies, Torins izsoļoja klajumā.

Dziesmas aprāvās pusvārdā, un iestājās mēms klusums. Nodzisa ugunis. Uguns­kuri pārvērtās melnos dūmu stabos. Rūķiem acis aizmigloja pelnu plēnes un ogļu pu­tekļi, un mežs atkal skanēja no viņu izmisīgajām klaigām un saucieniem.

Bilbo kā apsvilis skrēja apkārt un apkārt pa vienu un to pašu vietu (vismaz tā viņam likās) un bez mitas sauca: — Douri, Nouri, Ouri, Oin, Gloin, Fili, Kili, Bombur, Baifur, Boufur, Dveilin, Beilin, Torin Ozolvairog! — kamēr citi, ko viņš nevarēja ne saredzēt, ne saskatīt, tāpat skrēja apkārt viņam un sauca visus citus (kur pa vidu palaikam at­skanēja arī «Bilbo!»). Taču pārējo saucieni pakāpeniski attālinājās un kļuva arvien vājāki, un, kaut gan pēc kāda laiciņa viņam šķita, ka to vietā tālumā pēkšņi sāk skanēt kliedzieni un palīgā saucieni, drīz viss apklusa pavisam un Bilbo palika pilnīgi viens dziļā klusumā un tumsā.

Sis viņam bija viens no ļaunākajiem brīžiem. Tomēr drīz viņš nolēma, ka nav ne­kādas jēgas pūlēties kaut ko darīt, iekams atausis diena ar mazumiņu gaismas: nepa­visam nebūtu gudri maldīties apkārt un pagurt, labi zinot, ka no rīta nav cerību uz bro­kastīm, kas atdotu spēkus. Tāpēc viņš apsēdās zemē, atspiedās pret koku un nebūt ne pēdējo reizi ieslīga domās par savu tālo hobita alu ar brīnišķajiem pieliekamajiem. Viņš bija dziļi iegrimis sapņos par speķi ar olām un grauzdētām maizītēm ar sviestu, kad pēkšņi sajuta dīvainu pieskārienu. Viņa kreiso roku bija apvijusi tāda kā stipra, lipīga aukla, un, kad viņš mēģināja pakustēties, izrādījās, ka tādas pašas auklas jau ietinušas viņa kājas, tāpēc piecēlies viņš tūdaļ pakrita.

Tad milzu zirneklis, kas cītīgi bija audis ap Bilbo tīklu, kamēr viņš snauda, pierā­poja no aizmugures viņam klāt. Hobits varēja saskatīt tikai šī radījuma acis, toties labi sajuta tā spalvainās kājas, kad zirneklis pūlējās ietīt viņu viscaur savos pretīgajos pa­vedienos. Labi, ka Bilbo bija laikus pamodies. Drīz vien viņš vairs nebūtu varējis pa­kustēties nemaz. Arī tagad vajadzēja pamatīgi un izmisīgi nopūlēties, pirms viņš tika brīvs. Viņš atgaiņājās, sizdams uzbrucējam ar rokām, — tas mēģināja ar savu indīgo dzēlienu padarīt viņu nekustīgu, kā mazie zirnekļi to dara ar mušām, — bet tad attapies izrāva savu zobenu. Nu zirneklis atlēca atpakaļ, un hobits ieguva laiku, lai atbrīvotu sev kājas. Pēc tam bija viņa kārta uzbrukt. Zirneklis acīmredzot nebija radis pie tādām būtnēm, kas nēsā sev pie sāniem asus dzeloņus, citādi tas būtu ašāk manījies prom. Bilbo pieskrēja tam klāt, kamēr tas vēl nebija pazudis, un cirta ar zobenu taisni starp nejaukā radījuma acīm. Tad milzenis sāka neganti trakot; tas lēkāja, raustījās un mē­tāja kājas briesmīgiem vēzieniem, līdz Bilbo ar otru cirtienu to piebeidza pavisam; pēc tam viņš nokrita zemē un ilgu laiku vairs neatcerējās neko.

Kad viņš atguvās un pamodās, visapkārt valdīja pazīstamā meža dienas pelēkā pus­krēsla. Zirneklis beigts gulēja viņam līdzās, un Bilbo zobena asmens bija notraipīts melns. Tas apstāklis, ka viņš bija pilnīgi viens tumsā pieveicis milzu zirnekli bez burvja vai rūķu, vai kāda cita palīdzības, misteram Baginsam nozīmēja ļoti daudz. Noslaucījis zobenu zālē un iebāzis to atpakaļ makstī, viņš jutās pavisam cits Bilbo Baginss, krietni niknāks un drošāks, par spīti tukšajam vēderam.

— Es tev došu vārdu, — viņš teica savam ierocim, — es tevi nosaukšu par Dze­loni.

Pēc tam Bilbo devās izlūkot apkārtni. Mežs bija drūms un kluss, bet visupirms laikam vajadzēja meklēt rokā savus draugus, kuri, jādomā, nevarēja būt pārāk tālu, ja vien tie paši elfi (vai citi — ļaunāki radījumi) tos nebija saņēmuši gūstā. Bilbo juta, ka kliegt būtu riskanti, un ilgi nostāvēja uz vietas, prātodams, uz kuru pusi varētu būt taka un uz kuru pusi vajadzētu griezties vispirms, lai atrastu rūķus.

— Ak vai! Kāpēc mēs nepaklausījām Beorna un Gendalfa padomam! — viņš gau­dās. — Nu tikai mēs esam iekļuvuši īstā ķezā! Ko nu — mēs! Es varu tikai gribēt, kaut tie būtu mēs: briesmīgi ir būt pavisam vienam.

Beidzot viņš, cenzdamies atcerēties, no kuras puses naktī bija skanējuši palīgā sau­cieni, izvēlējās virzienu, kā prata, — un laimīgas sagadīšanās dēļ (tās viņam krietni daudz bija ielikts šūpulī) minējums izrādījās itin pareizs, kā jūs drīz redzēsiet. Kad tas bija izlemts, viņš līda uz priekšu, cik izmanīgi vien spēdams. Hobiti, kā jau esmu jums stāstījis, prot ļoti klusi pārvietoties, it sevišķi mežā; turklāt pirms došanās ceļā Bilbo uzvilka pirkstā savu gredzenu. Tāpēc zirnekļi ne redzēja, ne dzirdēja viņu pienākam.

Kad viņš kādu gabalu bija tā lavījies, viņa skatienu piesaistīja kāds blīvs, melns laukums, kas pat uz šī tumšā meža sienas izcēlās ar savu melnumu — kā naktij izrauts gabals, kas nav izgaisis līdz ar rīta ausmu. Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka tie ir zirnekļu tīkli, kas stiepās cits aiz cita un cits pāri citam, visi vienā lielā mudžeklī. Pēkšņi viņš pamanīja, ka zaros virs viņa tup milzīgi un atbaidoši zirnekļi, un, par spīti gredzenam, nodrebēja aiz bailēm, ka varētu tikt pamanīts. Nostājies aiz koka, viņš kādu brīdi vē­roja tuvāko zirnekļu bariņu un tad meža stingajā klusumā saklausīja, ka šīs atbaidošās būtnes sarunājas savā starpā. To balsis atgādināja brīžam vārgu čīkstoņu, brīžam šņākoņu, tomēr hobits uztvēra krietnu daļu no runātā. Sie mošķi runāja par rūķiem!

— Smagi gāja, bet bija vērts pūlēties, — teica viens. — Ādas gan šiem ir nejauki biezas, bet es varu derēt, ka sula iekšā ir labu labā.