DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Taču nebija nekā, pilnīgi nekā; un neviens nejutās tik spēcīgs, lai ietu kaut ko meklēt; arī pazaudēto taku meklēt viņiem nebija spēka. Pazaudētā taka! Neviena cita doma ne­nāca Bilbo nogurušajā prātā. Viņš tikai sēdēja, skatīdamies sev priekšā uz bezgalīgajām koku rindām, un pēc brītiņa arī rūķi apklusa. Visi, izņemot Beilinu. Vēl ilgi pēc tam, kad' citi bija apklusuši un aizvēruši acis, viņš joprojām murmināja un grudzināja pie sevis:

— Gollums! Nu, pie joda! Ak tad šitā viņš man paspruka garām! Nu es saprotu! Ak tu līdi rāpus, ļoti uzmanīgi un klusām, mister Bagins, ko? Un pazaudēji pogas uz sliek­šņa, ja? Ak, tu vecais, labais Bilbo — Bilbo — Bilbo — bo — bo — bo… — Un tad viņš aizmiga, un pēc tam ilgu laiku valdīja klusums.

Piepeši Dveilins atvēra vienu aci un paskatījās visapkārt. — Kur tad Torins? — viņš noprasīja.

Tas bija kā zibens spēriens. Viņi patiesi bija tikai trīspadsmit — divpadsmit rūķu un hobits. Nudien, kur palicis Torins? Viņi neziņā prātoja, kāds ļauns liktenis piemek­lējis godājamo rūķi, vai vainīga burvju vara vai melnie briesmekļi; un nodrebēja, do­mādami par savu pamestību mežā. Tad viņi pamazām atkal iekrita murgainā miegā un mocījās ar briesmīgiem sapņiem, kamēr vakars pārtapa melnā naktī; un tagad mums viņi uz brīdi jāatstāj, kaut arī visi bija tik vārgi un pārguruši, ka pat nedomāja par sargu norīkošanu naktij.

Torins bija saķerts krietni agrāk par visiem pārējiem. Vai atceraties, kā Bilbo pa­krita un aizmiga kā nosists pēc tam, kad bija iegājis ugunskuru gaismas lokā? Nāka­majā reizē to pašu tika darījis Torins, un, līdzko ugunis nodzisa, viņš nokrita zemē kā akmens, burvības pārmākts. Viņš nedzirdēja ne troksni, ko apjukušie rūķi sacēla tum­sā, ne kliedzienus, kad tos sagūstīja zirnekļi, ne cīņas troksni nākamajā dienā. Tad at­nāca meža elfi, sasēja viņu un aiznesa projām.

Dzīrotāji, protams, bija tie paši meža elfi. Tie nav ļauni radījumi. Ja viņiem var ko pārmest, tad vienīgi bailes no svešiniekiem. Lai gan viņu burvju vara bija stipra, viņi jau tajos laikos bija aplam piesardzīgi. Viņi bija citādi nekā Rietumu kalnu elfi — bīs­tamāki un ne tik atjautīgi. Jo to vairākums (tāpat kā kalnos un pakalnos izklīdušie ciltsbrāļi) bija cēlušies no senas dzimtas, kas nekad netika gājusi uz Rietumu Pasaku Valstību. Turp aizgāja gaismas elfi, dziļumu elfi un jūras elfi, apmetās tur un nodzī­voja daudzus gadu simteņus, kļuva gudrāki, atjautīgāki, izskolojās daudzās mākslās, izgudroja savas burvības un apguva izsmalcinātu prasmi darināt skaistas un apbrīnoja­mas lietas, iekams daļa no tiem atgriezās Plašajā Pasaulē. Plašajā Pasaulē meža elfi uz­turējās Saules un Mēness gaismas paēnā, bet visvairāk tie mīlēja zvaigznes; tie klejoja pa plašajiem mežiem, kas kupli un stalti auga zemēs, kuru šodien vairs nav. Visbiežāk viņi mājoja tuvu meža malai, no kurienes palaikam varēja izskriet pamedīt vai tāpat vien traukties pa klajiem laukiem mēness vai zvaigžņu gaismā; un pēc Cilvēku parādīšanās viņi arvien vairāk atkāpās drūmos, krēslainos biezokņos. Tomēr viņi bija un palika el­fi, un tas nozīmē — Labas Būtnes.

Lielā alā, Drūmmeža austrumu pusē, vairākas jūdzes no meža malas tolaik dzīvoja viņu dižākais karalis. Viņa vareno akmens durvju priekšā šalca upe, kas iztecēja no meža dziļumiem un plūda tālāk uz purvājiem, kas pletās mežoto augstieņu pakājē. Sī lielā ala, no kuras uz visām pusēm stiepās citas, mazākas, aizvijās tālu pazemē, un tajā bija daudz gaiteņu un plašu zāļu; taču tā bija gaišāka un patīkamāka par jebkuru gob- linu mājvietu un nebija arī tik dziļa un draudīga. Patiesībā karaļa pavalstnieki lielā­koties dzīvoja un medīja atklātos mežos, un tiem bija mājas vai būdiņas uz zemes vai koku zaros. To iecienītākie koki bija dižskābarži. Karaļa ala bija viņa pils, dārgumu krātuve un cietoksnis savu ļaužu aizsardzībai pret ienaidniekiem.

Turklāt tas bija arī cietums. Tāpēc uz šo alu viņi atvilka Torinu — un darīja to diezgan nelaipni, jo viņiem nepatika rūķi un viņi noturēja Torinu par ienaidnieku. Sen­senos laikos viņi bija mazliet karojuši ar dažiem rūķiem, apvainodami tos savu dārgumu nozagšanā. Taisnības labad jāpiebilst, ka rūķu stāsts bija citāds: viņi teica, ka esot pa­ņēmuši tikai to, kas viņiem pienākas, jo elfu karalis esot noslēdzis ar rūķiem līgumu, ka viņi apstrādās tā zeltu un sudrabu, un pēc tam atteicies samaksāt. Ja tagadējam elfu karalim bija kāda vājība, tad tie bija dārgumi, it sevišķi sudrabs un baltie dārgakmeņi;

un, kaut arī viņa krājumi tāpat jau bija bagāti, viņš joprojām alka pēc šīs mantas, jo vairāk tāpēc, ka viņam vēl nebija tik lielas bagātības kā citiem vecajiem elfu valdnie­kiem. Viņa ļaudis nedz strādāja raktuvēs, nedz apdarināja metālu vai dārgakmeņus, nedz arī interesējās par tirdzniecību vai zemkopību. Tas viss katram rūķim bija labi zi­nāms, taču Torina dzimtai nebija nekāda sakara ar šo minēto ķildu. Tāpēc Torins, sa­protams, bija aizkaitināts par elfu izturēšanos, kad viņi atsauca savu burvību un viņš pamodās; turklāt viņš apņēmās, ka elfi no viņa nedzirdēs ne vārda par zeltu vai dārg­akmeņiem.

Kad Torins tika atvests pie karaļa, tas bargi noraudzījās uz viņu un uzdeva viņam daudz jautājumu. Bet Torins atkārtoja vienīgi to, ka beidzoties nost aiz bada.

— Kāpēc tu un tavi ļaudis trīs reizes mēģinājāt mums uzbrukt mūsu dzīrēs? — jau­tāja karalis.

— Mēs nevienam neuzbrukām, — atbildēja Torins, — mēs nācām lūgt ēdamo, jo beidzāmies nost aiz bada.

— Kur tavi draugi ir tagad, un ko viņi dara?

— Nezinu, bet domāju, ka mežā beidzas nost aiz bada.

— Ko jūs darījāt mežā?

— Meklējām ēdamo un dzeramo, jo beidzāmies nost aiz bada.

— Bet kā jūs vispār gadījāties mežā? — nikni noprasīja karalis.

Un te nu Torins aizvēra muti un neteica vairs ne vārda.

— Nu labi! — noteica karalis. — Aizvediet viņu un turiet drošā vietā, kamēr viņš nolemj stāstīt patiesību, kaut arī viņš gribētu gaidīt simt gadu.

Tad elfi sasaistīja Torinu ar siksnām un ieslodzīja vienā no dziļākajām pazemes alām, kurai bija stipras koka durvis, un paši aizgāja projām. Viņi deva rūķim ēst un dzert, cik uziet, pie tam visu to labāko, jo meža elfi nav goblini un izturas samērā labi pat pret saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, kad tie sagūstīti. Milzu zirnekļi bija vienīgās dzī­vās būtnes, pret ko viņi nepazina žēlastības.

Seit, karaļa cietumā, tagad sēdēja Torins, un pēc tam, kad bija aprimušas viņa pa­teicības jūtas par dabūto maizi, gaļu un ūdeni, viņš sāka raizēties, kas noticis ar viņa ne­laimīgajiem biedriem. To viņš uzzināja itin drīz, taču tas jau attiecas uz nākamo nodaļu, jo te sākas jauns piedzīvojums, kurā hobits atkal apliecina, ka ir nenovērtējams ceļa­biedrs.

Nākamajā dienā pēc cīņas ar zirnekļiem Bilbo un rūķi vēlreiz izmisīgi mēģināja atrast ceļu ārā no meža, iekams bads un slāpes nav tos galīgi pieveikuši. Viņi piecēlās un streipuļodami devās uz to pusi, kur astoņi no trīspadsmit domāja ieraudzīt taku, taču viņiem neizdevās noskaidrot, vai tā tur tiešām ir vai ne. Parastā meža diena jau atkal dzisa un pārtapa nakts melnumā, kad piepeši viņiem apkārt kā daudzi simti sarkanu zvaigžņu iedegās neskaitāmas lāpas. No krūmiem izlēca meža elfi, apbruņojušies lokiem un šķēpiem, un pavēlēja rūķiem apstāties.