DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Pārējie rūķi, saņēmuši ziņu, pilnīgi pievienojās šim lēmumam. Viņiem likās, ka viņu pašu dārgumu daļa (ko viņi jau pilnīgi uzskatīja par savu, par spīti pašreizējai ķibelei un vēl nepieveiktajam pūķim) smagi cietīs, ja savu tiesu no tās pieprasīs meža elfi; tur­klāt visi paļāvās uz Bilbo. Tieši tā, kā bija paredzējis Gendalfs. Varbūt daļēji arī tāpēc viņš tika aizgājis un atstājis ceļiniekus pašus savā ziņā.

Bilbo pats tomēr nejutās tik cerību spārnots kā pārējie. Viņam nepatika tas, ka visi paļaujas uz viņu, un viņš ļoti vēlējās, kaut tuvumā būtu burvis. Taču tā bija tukša iedo­ma: viņus, visticamākais, šķīra visa plašā Drūmmeža tumsība. Hobits sēdēja un do­māja, līdz galva sāka džinkstēt, taču tajā nedzima neviena spoža doma. Viens burvju gredzens, kas dara neredzamu, ir laba liēta, bet veseliem četrpadsmit tas palīdzēt ne­var. Taču, protams, kā jūs jau esat uzminējuši, Bilbo beigās tiešām izglāba draugus, un tas notika tā.

Kādu dienu, klīzdams apkārt un visu pētīdams, Bilbo atklāja kaut ko ļoti intere­santu: lielie vārti nebija vienīgā ieeja alā. Cauri pazemei, virs kuras atradās daļa no zemākajām pils telpām, tecēja upīte, kas ieplūda Meža Upē mazliet tālāk uz austru­miem aiz stāvās nogāzes, no kuras sākās galvenā upes gultne. Tur, kur šī pazemes straume iztecēja no kalniem, atradās slūžu aizvars. Seit klinšu jumts nolaidās zemu virs pašas ūdens virsmas, un pie tā bija pierīkots režģis, ko varēja nolaist lejā līdz pat upes dibenam, lai neļautu kādam ieiet vai iziet pa šo ceļu. Taču režģis bieži stāvēja pacelts, jo cauri šiem upes vārtiem turp un atpakaļ braukāja daudz laivu. Ja pa šejieni kāds ienāca, viņš atradās tumšā, rupji veidotā tunelī, kas veda dziļi pašā kalnu vidienē; bet vienā vietā, kur tunelis atradās tieši zem pils ejām, jumts bija izlauzts un nosegts ar lielu ozolkoka lūku. Sī atvere veda tieši karaļa pagrabos. Tur, rindās sakrautas, stā­vēja mucas, mucas un atkal mucas, jo meža elfiem un it sevišķi to karalim ļoti garšoja vīns, kaut arī šajā apvidū vīnogulāji neauga. Vīnu, tāpat kā citas preces, ieveda no tā­lienes — no elfu ciltsbrāļiem dienvidos vai no cilvēku vīnadārziem tālās zemēs.

Slēpdamies aiz vienas no lielākajām mucām, Bilbo atklāja šo lūku un tās izmanto­jumu un, slepeni noklausīdamies karaļa kalpu sarunas, uzzināja, kādā veidā vīns un citas preces pa upēm vai pa zemi nokļūst līdz Garajam Ezeram. Cik noprotams, tur jo­projām plauka kāda cilvēku pilsēta, celta uz pāļiem ūdens vidū, lai aizsargātos no da­žādiem ienaidniekiem un jo sevišķi no Vientuļā Kalna pūķa. No Ezera pilsētas mucas nogādāja augšup pa Meža Upi. Bieži tās sasēja kopā kā lielus plostus un ar kārts vai airu palīdzību nogādāja augšup pa straumi; reizēm tās iekrāva plakandibenu laivās.

Kad mucas bija tukšas, elfi izvēla tās ārā pa lūku, atvēra slūžas, un mucas palēk- damās aizpeldēja uz Meža Upi, kur tās pārtvēra straume un aiznesa tālu lejup līdz kā­dai vietai gandrīz pie pašas Drūmmeža austrumu malas, kur krasta izcilnis tās aptu­rēja. Tur tukšās mucas tika savāktas, sasietas kopā un aizpludinātas uz Ezera pilsētu, kas atradās tuvu vietai, kur Meža Upe ietecēja Garajā Ezerā.

Bilbo kādu laiku sēdēja un prātoja, vai šīs slūžas kaut kā nevarētu izmantot bēg­šanai, un beidzot viņa galvā sāka veidoties izmisīgi pārdrošs plāns.

Gūstekņi bija nupat paēduši vakara maltīti. Sargi gāja projām pa gaiteņiem, nes­dami līdzi lāpas un atstādami visu tumsā. Tad Bilbo dzirdēja karaļa virssulaini novē­lam sardzes priekšniekam labunakti.

— Bet varbūt nāc man līdzi, — viņš teica, — un nogaršosim jauno vīnu, kas nupat kā atvests. Mani šonakt gaida pamatīgs darbs, kamēr atbrīvošu pagrabu no tukšajām mucām, tāpēc papriekš iedzersim, lai darāmais sokas naskāk!

— Labs ir! — pasmējās sardzes priekšnieks. — Es nobaudīšu to kopā ar tevi, lai re­dzētu, vai tas derēs karaļa galdam. Šonakt tak būs dzīres, un nevar jau sūtīt augšā šādu tādu suslu!

Kad Bilbo to dzirdēja, viņu viscaur pārņēma satraukums, jo viņš saprata, ka laime nostājusies viņa pusē un viņam jau radusies izdevība tūdaļ izmēģināt savu izmisīgo plānu. Viņš sekoja abiem elfiem, līdz tie iegāja nelielā pagrabiņā un apsēdās pie galda, iepriekš uzlikuši uz tā divas lielas krūkas. Drīz vien abi sāka dzert un jautri smieties. Tad Bilbo saprata, ka viņam uzsmaidījusi pavisam necerēta veiksme. Vajadzīgs ļoti stiprs vīns, lai meža elfs kļūtu miegains; bet šis, kā liekas, bija smalkais un reibinošais vīns no lielajiem Dorvinjonas dārziem, kas nebija domāts nedz kareivjiem, nedz sulai­ņiem, bet tikai karaļa dzīrēm, turklāt tas lejams mazākos kausos, nevis virssulaiņa lie­lajās krūkās.

Pavisam drīz sardzes priekšnieks sāka klanīt galvu, tad nolaida to uz galda un cieši aizmiga. Virssulainis vēl kādu laiku smējās un runāja viens pats, nemaz to nemanīdams, bet drīz arī viņa galva noslīga uz galda un viņš sāka krākt līdzās savam draugam. Tad viņiem klāt piezagās hobits. Pēc īsa brīža sardzes priekšniekam vairs nebija atslēgu, bet Bilbo joza, cik aši spēdams, pa gaiteni cietuma telpu virzienā. Lielais saišķis viņa rokām šķita gauži smags, un sirds viņam vai lēca pa muti ārā, par spīti burvju gredze­nam, jo atslēgas ik pa brīdim skaļi iežvadzējās vai iedžinkstējās, un Bilbo, nespēdams to novērst, drebēja pie visām miesām.

Vispirms viņš atslēdza Beilina durvis un rūpīgi tās atkal aizslēdza, tiklīdz rūķis bija ārā. Beilins bija bezgala pārsteigts, kā jūs viegli varat iedomāties: bet, lai kā viņš priecājās par izkļūšanu no savas drūmās akmens viennīcas, viņš nebija dabūjams uz priekšu — tik ļoti viņam gribējās izjautāt Bilbo, uzzināt, ko hobits grasās darīt, un visu pārējo.

— Tagad nav laika! — hobits uzsauca. — Nāc man līdzi! Mums visiem jāturas kopā, mēs nedrīkstam riskēt un paklīst kur kurais. Mums jāizbēg vai nu visiem, vai nevienam, un šī ir mūsu pēdējā izdevība. Ja mūs pieķers, kas zina, kur karalis jūs ieslodzīs nākam­reiz, turklāt droši vien ieslēgs jūs važās. Netiepies un esi prātīgs!

Tad viņš skriešus metās no vienām durvīm pie otrām, kamēr sekotāju skaits bija pieaudzis līdz divpadsmit — un neviens no tiem nebija sevišķi izveicīgs tumsas un ilg­stošā ieslodzījuma dēļ. Bilbo sirds salēcās ik reizes, kad tie uzgrūdās cits citam vai tumsā kaut ko norūca vai nočukstēja. «Kaut velns rāvis šo rūķu karagājienu!» viņš pie sevis nošķendējās. Taču viss izgāja labi un viņi nesastapa nevienu sargu. Patiesībā tonakt mežā un augšējās zālēs notika lielas rudens dzīres. Gandrīz visi karaļa ļaudis līksmojās.

Beidzot pēc ilgas maldīšanās viņi nonāca pie Torina cietuma, kas atradās dziļi lejā un, par laimi, samērā netālu no pagrabiem.

— Rūķa godavārds! — izsaucās Torins, kad Bilbo čukstus pamudināja viņu nākt ārā un piebiedroties pārējiem. — Gendalfam, kā vienmēr, bija taisnība. Izrādās, ka tu no tiesas esi varens kramplauzis — kad pienāk īstais brīdis. Tagad mēs uz mūžīgiem laikiem esam tavā rīcībā un gatavi pakalpot, lai kas notiktu tālāk. Bet kas paredzēts tālāk?

Bilbo redzēja, ka pienācis laiks paskaidrot savu ieceri, ciktāl iespējams, taču viņš nebūt nejutās pārliecināts, vai rūķi to uzņems ar sajūsmu. Viņa bažas izrādījās pama­totas, jo rūķiem tā nepavisam nebija pa prātam, un viņi sāka skaļi kurnēt, neievēro­dami savu bīstamo stāvokli.