DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Un nu jau pēdējā muca ripoja uz lūkas pusi! Izmisuma pārņemts un nekā labāka nezinādams, nabaga mazais Bilbo pieķērās pie tās un reizē ar to pārlidoja pāri malai. Ar skaļu plunkšķi viņš iekrita ūdenī — aukstā, tumšā ūdenī —, un muca palika peldam viņam virs galvas.

Bilbo sprauslādams uzpeldēja virspusē un izmisīgi centās pieķerties kokam, taču, par spīti visām pūlēm, viņš nespēja uzrāpties mucai virspusē. Ikreiz, kad viņš to mēģināja, muca apsviedās apkārt un atkal pagrūda viņu zem ūdens. Tā patiešām bija tukša un pel­dēja viegli kā korķis. Lai gan hobitam ausis bija pilnas ar ūdeni, viņš vēl joprojām dzirdēja elfu dziedāšanu augšā pagrabā. Tad pēkšņi lūka ar troksni aizkrita ciet un bal­sis pagaisa. Bilbo atradās tumšajā tunelī un peldēja pa ledaino ūdeni gluži viens, jo nevar jau ņemt vērā draugus, kas iepakoti mucās.

Pavisam drīz priekšā no tumsas iznira pelēks laukums. Hobits dzirdēja, kā čīkstē­dams paceļas slūžu aizvars, un juta, ka atrodas pa vidu veselam klājienam mucu, kas mētādamās un sagrūzdamās drūzmējās visas vienkopus pie velvētās izejas, lauzdamās ārā atklātā straumē. Bilbo vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai tās viņu nenospiestu vai nesamaltu druskās; taču beidzot sastrēgums sāka mazināties, mucas cita pēc citas pazuda zem akmens velves un aiztraucās tālāk prom pa straumi. Tad Bilbo redzēja, ka nebūtu bijis nekāda labuma, ja viņš būtu uzrāpies jāteniski uz mucas, jo starp zemo izejas jumtu un mucas virspusi vietas neatlika pat nelielam hobitam.

Nu viņi bija laukā un zem abpus nolīkušajiem koku zariem peldēja projām pa upi. Bilbo domāja, kā šobrīd jūtas rūķi un vai mucās iekļuvis daudz ūdens. Dažas, kas pus­tumsā peldēja tepat līdzās, izskatījās krietni vien iegrimušas ūdenī, un viņš saprata, ka tajās guļ viņa ceļabiedri.

«Es ļoti ceru, ka pietiekami stingri aiztaisīju vākus!» viņš nodomāja, taču drīz vien vajadzēja tik daudz bēdāt pašam par sevi, ka rūķi pavisam piemirsās. Bilbo gan iema­nījās turēt galvu virs ūdens, taču drebēt drebēja aiz aukstuma un šaubījās, vai paliks dzīvs līdz tam brīdim, kad laime atkal pagriezīsies uz viņa pusi, un vai vēl ilgi spēs no­turēties pie mucas; viņš prātoja, vai gudrāk nebūtu laisties vaļā un mēģināt aizpeldēt līdz krastam.

Laime uz viņa pusi pagriezās itin drīz: ūdens virpulis kādā vietā aizrāva vairākas mucas gandrīz pie paša krasta, un tur tās brīdi kavējās uz vietas, aizķērušās aiz nere­dzamas saknes. Tad Bilbo beidzot pamanījās uzrāpties savas mucas virspusē, kamēr tā stingri balstījās pret citu. Tur nu viņš uztrausās slapjš kā žurka un izstiepās guļus, lai pēc iespējas labāk noturētu līdzsvaru. Vējš bija auksts, bet tīkamāks nekā ūdens, un Bilbo cerēja, ka, kustībai atsākoties, viņš nenovelsies no jauna lejā.

Pēc brīža mucas tika brīvē un atkal traucās lejup pa upi, drīz iegriezdamās strau­mes vidū. Bilbo redzēja, ka noturēties uz mucas ir tieši tik grūti, cik viņš bija baidījies; tomēr noturēties viņam izdevās, par spīti nožēlojami neērtajam stāvoklim. Par laimi, viņš bija ļoti viegls un muca stipra un liela, turklāt pa caurumiem tajā bija ieplūdis mazliet ūdens. Un tomēr šis ceļojums atgādināja izjādi bez pavadas un kāpšļiem uz apaļvēdera ponija, kas visu laiku gribēja valstīties pa zāli.

Šādā veidā misters Baginss nokļuva līdz vietai, kur koki abos krastos kļuva retāki. Starp tiem jau varēja saskatīt bālas debess laukumus. Tumšā upīte piepeši kļuva pla­ta — šai vietā tā ietecēja Meža Upē, kas strauji plūda lejup no karaļa lielajām durvīm. Priekšā pletās blāva ūdens josla, ko vairs neapēnoja koki, un uz tā gludās virsmas dejoja lauzīti mākoņu un zvaigžņu atspulgi. Tad visu mucu un toveru lēveni Meža Upes ašie ūdeņi aizrāva prom uz ziemeļu krastu, kurā tie bija izgrauzuši plašu līci. Zem pār- karenas krasta malas te pletās oļiem klāta piekraste, un austrumu galā to norobežoja neliels, klinšains izcilnis. Seklajā piekrastē lielākā daļa mucu izripoja malā, kaut gan dažas šāvās pa ūdeni tālāk un atsitās pret akmens molu.

Krastos stāvēja cilvēki un vēroja straumi. Viņi ar kārtīm aši sagrūda visas mucas seklumā un, kad tās bija pārskaitītas, sasēja ar virvēm un atstāja guļam līdz rītam. Nabaga rūķi! Hobitam tagad vairs neklājās tik ļauni. Viņš nošļūca no savas mucas un izbrida krastā, tad piezagās pie dažām būdiņām, ko redzēja pašā upes malā. Bilbo vairs ilgi nemēdza domāt, ja radās izdevība nelūgtam uzcienāties ar vakariņām, jo to bija va­jadzējis darīt pietiekoši ilgu laiku, turklāt viņš pārāk labi zināja, ko nozīmē īsts izsal­kums, nevis ikdienišķa ziņkāre par pilna pieliekamā gardumiem. Un vēl Bilbo bija pama­nījis starp kokiem mirdzam ugunskuru, un viņa pilošās, sapluinītās drēbes, kas auksti un žulgaini kļāvās pie miesas, atgādināja viņam, ka tas ir kaut kas ļoti patīkams.

Nav vajadzības sīki pārstāstīt jums hobita šīsnakts piedzīvojumus, jo mēs nupat tuvojamies lielā ceļojuma beigu posmam un drīz būsim nonākuši pie pēdējā un lielākā piedzīvojuma, tāpēc mums jāpasteidzas. Protams, ar sava burvju gredzena palīdzību viņš sākumā visu iecerēto izdarīja ļoti labi, tomēr beigās viņu nodeva slapjie pēdu no­spiedumi un pilošo drēbju atstātā svītra, kas nāca līdzi visur, kur vien viņš gāja vai apsēdās; turklāt Bilbo bija iedzīvojies iesnās, un, kad vien viņš mēģināja paslēpties, viņu nodeva apspiesto šķavu negantie trokšņi. Drīz upmalas ciematā izcēlās panika un neizpratne; tomēr Bilbo pamanījās iebēgt mežā, līdzi nesot klaipu maizes, ādas vīna krūku un pīrāgu, kas, protams, nepiederēja viņam. Pārējo nakts daļu viņam vajadzēja pavadīt tādam pašam slapjam un tālu no ugunskura, bet tā vietā viņš sasildījās ar iegūto vīnu un pat drusku nosnaudās uz sausām lapām, kaut gan bija jau pavēls rudens un gaiss kļuvis visai dzestrs.

Viņš pamodās ar sevišķi skaļu šķaudienu. Apkārt jau pletās agra rīta puskrēsla, un lejā pie upes valdīja jautra kņada. Tur vīri sēja no mucām plostus, un elfu plostnieki dzīrās vadīt tos tālāk uz Ezera pilsētu. Bilbo atkal nošķaudījās. Drēbes vairs nepilēja, taču saltums kratīja pie visām miesām. Bilbo noskrēja lejā pie upes un vēl pēdējā brīdī paspēja uzlēkt uz mucām, kopējā kņadā palikdams neviena nemanīts. Par laimi, tobrīd nespīdēja saule un nevajadzēja raizēties savas ēnas dēļ, un liktenis iežēlojās, labu laiku nelikdams hobitam šķaudīt.

Elfi sāka spēcīgi darboties ar kārtīm. Tie, kuri stāvēja seklajā ūdenī, grūda un stū­ma. Kopā sasietās mucas krakstēja un čīkstēja.

— Ir nu gan smaga krava! — daži pukojās. — Un pārāk dziļi iegrimušas — nu­dien dažas uz galvošanu nav tukšas. Būtu tās izmestas krastā pa dienu, mēs būtu varē­juši iemest aci iekšpusē, — viņi piemetināja.

— Tagad nav laika! — atsaucās plostnieki. — Grūdiet!

Un beidzot visa krava atrāvās no krasta; sākumā tā peldēja lēni, kamēr tika garām klintsragam, uz kura stāvēja citi elfi un ar kārtīm palīdzēja virzīt plostu uz priekšu, bet vēlāk iepeldēja straumē un, šūpojoties arvien ašāk, traucās lejup, uz Ezera pusi.

No karaļa cietumiem nu viņi bija izbēguši un no meža izkļuvuši, bet — dzīvi vai mi­ruši, to mēs redzēsim tālāk.

Kamēr viņi peldēja pa straumi, diena kļuva arvien gaišāka un siltāka. Pēc kāda laika upe pagriezās ap stāvu zemes izcilni, kas palika kreisajā pusē. Tā klinšainajā pa­kājē straume bija sevišķi dziļa un plūda šļakstēdama un burbuļodama. Tad klints pie­peši pazuda. Krasti lēzeni nolaidās. Koki beidzās. Tad Bilbo redzēja šādu skatu.