DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Mēs būsim apdauzīti vienos zilumos un droši vien arī noslīksim! — viņi rūca. — Mēs domājām, ka tev ir kaut kas jēdzīgs prātā, ja jau tu sadabūji atslēgas. Tā taču ir pavisam vājprātīga doma!

— Nu labi! — teica Bilbo, pavisam nomākts un reizē sadusmots. — Nāciet tad at­pakaļ uz savām jaukajām istabiņām, un es jūs atkal ieslēgšu, un tur jūs varat ērti sēdēt, līdz izgudrosiet labāku plānu, tikai es nedomāju, ka vēl kādreiz tikšu pie atslēgām, pat tad, ja es vēl gribētu pūlēties.

Tas nu bija par daudz, un rūķi pierima. Beigu beigās viņiem, protams, vajadzēja da­rīt, kā Bilbo ieteica, jo pašiem atrast ceļu uz augšējām telpām vai izkļūt cauri vārtiem, ko aizdara burvju spēks, šķita pilnīgi neiespējami; un nebija nekādas jēgas stāvēt gai­tenī un kurnēt, līdz viņus atkal kāds noķer. Tāpēc, sekodami hobitam pa pēdām, viņi līda lejup uz pagrabiem. Viņi pagāja garām durvīm, pa kurām varēja redzēt sardzes priekšnieku un virssulaini laimīgi krācam ar smaidu uz lūpām. Dorvinjonas vīns iz­raisa dziļu miegu un patīkamus sapņus. Nākamajā dienā, protams, sardzes priekšnieka» sejā būs citāda izteiksme, kaut arī Bilbo, garām iedams, piesprādzēja atslēgu saišķi atpakaļ viņam pie jostas.

— Tas viņam aiztaupīs daļu no gaidāmajām nepatikšanām, — misters Baginss pie sevis noteica. — Viņš nebija slikts zēns un pret cietumniekiem izturējās pavisam lādzī­gi. Turklāt tas viņiem visiem liks krietni palauzīt galvu. Viņi domās, ka mums bijis kāds sevišķs burvju spēks, kas ļāvis izkļūt cauri visām aizslēgtajām durvīm un pazust. Pazust! Mums jārīkojas ļoti žigli, ja gribam, lai tas patiesi notiek!

Beilinam lika uzmanīt sargu un virssulaini un brīdināt pārējos, ja kāds no šiem sa­kustētos. Citi visi iegāja blakustelpā, kurā bija lūka. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Bilbo zināja, ka vairākiem elfiem pavēlēts drīz nākt lejā un palīdzēt virssulainim izvelt tuk­šās mucas pa lūku lejā upītē. Mucas jau stāvēja vairākās rindās telpas vidū, gaidīdamas

savu kārtu. Dažas no tām bija vīna mucas un tāpēc nederīgas, jo tām galu bez trokšņa atdarīt nevarēja un pēc tam aizdarīt arī ne. Taču bija vēl citas mucas, kurās uz karaļa pili tika vestas citādas preces — sviests, āboli un līdzīgas lietas.

Drīz viņi atrada trīspadsmit tādas mucas, kurās katrā varēja paslēpties pa vienam rūķim. Patiesībā dažas bija pat drusku par lielām, un, iekšā rāpdamies, rūķi bažīgi do­māja par gaidāmo mētāšanos un apdauzīšanos, kaut gan Bilbo pūlējās vaiga sviedros, meklēdams salmus un līdzīgu materiālu, lai iepakotu visus, cik ērti vien tik īsā laikā iespējams. Beidzot divpadsmit rūķi bija ceļošanas gatavībā. Daudz rūpju bija sagādājis Torins, grozīdamies un dīdīdamies savā toverī un ņurdēdams kā liels suns mazā būdā; savukārt Beilins, kurš līda iekšā pēdējais, ilgi nerimās pukstēt par caurumiem gaisa piekļūšanai un činkstēja, ka smokot nost, kamēr vēl mucai pat nebija uzlikts vāks. Bil­bo bija izdarījis visu, ko spēja, lai aizbāztu caurumus mucu sienās un nostiprinātu vākus, cik cieši vien iespējams, un tagad viņš atkal bija palicis viens un skraidīja ap mucām, rūpēdamies par pēdējiem apdares sīkumiem un cerēdams, ka brīnumainā kārtā viņa plāns tomēr īstenosies.

Viņi bija padarījuši savu īstajā brīdī. Tikai minūti vai divas pēc tam, kad Beilina mucai bija nostiprināts vāks, atskanēja balsis un uzzibēja lāpu ugunis. Smiedamies, sarunādamies un šo to īsi uzdziedādami, uz pagrabiem nāca bariņš elfu. Viņi nupat bija jautri dzīrojuši vienā no augšējām zālēm un gribēja atgriezties turp, cik drīz vien iespējams.

— Kur tad vecais Geljons, mūsu virssulainis? — viens jautāja. — Es viņu šovakar neesmu manījis pie galda. Viņam tagad jābūt te, lai parādītu mums, kas darāms.

— Es necietīšu, ka tas vecais tūļa kavējas, — teica otrs. — Man nav nekāda prieka tērēt te laiku, kad augšā visi dzied!

— Ha, ha! — atskanēja smiekli. — Tepat jau ir tas vecais blēdis ar galvu kausā. Sadomājis dzīrot tepat divatā ar savu draugu kapteini.

— Sapuriniet! Pamodiniet! — citi nepacietīgi sauca.

Geljons nebūt nepriecājās par šo purināšanu un modināšanu un vēl jo mazāk par to, ka visi smējās. — Jūs esat nokavējušies, — viņš rūca. — Es te lejā gaidu un gaidu, kamēr jūs tur dzerat un līksmojat, un aizmirstat savus pienākumus. Kāds tad brīnums, ja es aiz noguruma aizmiegu!

— Nav gan nekāds brīnums, — tie viņam atteica, — jo atbilde sēž tepat blakus kausā! Iedod nu mums ar no savām miega zālēm, pirms stājamies pie darba! To durvju slēdzēju nav ko modināt. Izskatās, ka viņš savu tiesu dabūjis atlikām.

Tad viņi visi iebaudīja vīnu un tūdaļ kļuva sevišķi jautri. Tomēr viņi bija saglabā­juši diezgan skaidru galvu. — Pasarg debess, Geljon! — daži sauca. — Tu laikam agri sāki dzīrot un pirms laika pievicojies! Tu tak te esi sagrūdis vairākas pilnas mucas tukšo vietā!

— Dariet, kas darāms! — uzbrēca virssulainis. — Sliņķiem un žūpām arī tukšs gaiss par smagu! Lejā jālaiž taisni šīs un nekādas citas. Dariet, ko jums liek!

— Labi jau, labi! — tie atsaucās, veldami mucas uz lūkas pusi. — Lai paliek uz tavu atbildību, ja karaļa pilnās sviesta ķērnes un labākais vīns aizies pa straumi un Ezera pilsētas cilvēkiem iznāks dzīres par brīvu!

— Veļam, veļam, ripinām,

Lejā upē lidinām!

Veļam, grūžam, stumjam — blāc!

Peldi projām, vīna vāts!

Tā viņi dziedāja, kamēr mucas cita aiz citas pieripoja pie tumšās atveres un tika iegrūstas aukstajā ūdenī dažas pēdas zemāk. Dažas mucas patiešām bija tukšas, citās, rūpīgi iepakoti, gulēja rūķi, bet lejup tās nolidoja visas, cita pakaļ citai, klaudzēdamas

un klabēdamas, ar troksni veldamās cita citai virsū, ar plīkšķi iegāzdamās ūdenī, at­sizdamās pret tuneļa sienām, sagrūzdamās straumē cita ar citu un beidzot aizkūleņo- damas prom pa straumi.

Tikai šajā brīdī Bilbo aptvēra sava plāna vājāko vietu. Varbūt jūs to iedomājāties jau agrāk un klusībā smaidāt par viņu, tomēr man šķiet, ka jūs viņa vietā diezin vai būtu visu izdarījuši kaut uz pusi tik labi. Jā, protams, viņš pats nesēdēja mucā, un nebija arī neviena, kas viņu tajā varētu iepakot, pat tad, ja rastos izdevīgs brīdis! Izskatījās, ka šoreiz viņš no tiesas pazaudēs savus draugus (gandrīz visi tie jau bija pa­zuduši tumšajā lūkā) un paliks gauži tālu iepakaļ, un būs spiests uz visiem laikiem palikt un slapstīties elfu alās kā mūžīgais kramplauzis. Jo pat tad, ja viņš tūdaļ varētu izlavīties pa augšējiem vārtiem, visai maz būtu cerību jebkad atrast rūķus. Bilbo nezi­nāja zemesceļu līdz vietai, kur tiek savāktas tukšās mucas. Viņš ar bažām domāja, kas notiks tālāk ar rūķiem bez viņa, jo nebija pat iznācis laika pastāstīt tiem visu, ko viņš bija uzzinājis, ko domājis darīt, kad visi būs tikuši ārā no meža.

Kamēr visas šīs domas zibēja viņam galvā, elfi, būdami ļoti jautrā prātā, sāka dzie­dāt dziesmu, lēkādami dejā ap upes durvīm. Kāds jau bija aizgājis vilkt virves, kas pa­cēla augšā režģu vārtus pie slūžām, lai izlaistu ārā mucas, tiklīdz visas būs sakritušas straumē.

— Lai jūs tumšā straume nes Projām no šīs pazemes! Kad šis skrējiens galā būs, Atkal mājās būsiet jūs. Elfu alas aizmirstiet, Laiks no kalniem projām iet. Drūmos mežus atstāt laiks, Kur ik koks glūn tumšs un baigs! Lai jūs aiznes vilnis spējš Turp, kur brīvi staigā vējš, Turp, kur pļavas ziedos līkst, Turp, kur gaisma neapsīkst, Meldri čukst un niedres šalc, Rītos miglas plīvurs balts Ezerus un upes tin, Kamēr saule lēktu svin. Zvaigznes ceļu rādīs jums, Kamēr melns vēl debess jums. Un, kad ausma starot sāks, Ceļš kļūs daudzkārt tīkamāks. Košas pļavas garām trauks, Puķes, dārzi, iekopts lauks; Dienvidi jūs mājup sauc, Nu jums atgriezties ir ļauts. Lai jūs tumšā straume nes Prom no elfu pazemes!