DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Torins, protams, saprata, ka Bilbo vārdos ir sava jēga, tādēļ pēc vēl dažiem vaidiem uzslējās kājās un centās kā mācēdams palīdzēt hobitam. Tumsā un aukstajā ūdenī iz­nāca gara un nepatīkama noņemšanās, līdz viņi atrada īstās mucas. Klauvējot un sau­cot izdevās uziet tikai sešus rūķus, kas spēja atbildēt. Tos izsaiņoja un nogādāja krastā, kur tie kādu laiku gulēja vaidēdami un stenēdami; tie bija tik izmirkuši, apdauzīti un sastinguši, ka tik tikko spēja aptvert, ka tikuši brīvē, un vēl jo mazāk izrādīt pienācīgu pateicību.

Dveilins un Beilins bija divi visvairāk cietušie, un nebija nozīmes aicināt viņus pa­līgā. Baifurs un Boufurs bija tikuši cauri sausāki un ar vieglākiem sasitumiem, tomēr viņi gulēja zemē un nedomāja ne kustēties. Toties Fili un Kili, kas bija jauni (rūķu mū­žam) un tika ceļojuši mazākās mucās ar rūpīgāku salmu pakojumu, izrāpās itin smai­dīgi, iemantojuši tikai pāris zilumu un nelielu stīvumu kaulos, kas ātri pārgāja.

— Es laikam nemūžam vairs nespēšu paciest ābolu smaržu! — teica Fili. — Man uz visiem laikiem pietiks ar to, kas bija šai mucā. Traks var palikt, bez mitas ostot ābolu smaržu, kad nevar pat pakustēties un nelabi metas aiz bada un aukstuma. Es tagad stun­dām varētu ēst visu, ko plašā pasaule piedāvātu, — tikai ne ābolu!

Ar Fili un Kili rosīgo palīdzību Torins un Bilbo beidzot uzmeklēja pārējos ceļabied­rus un izvilka tos no mucām. Nabaga resnais Bomburs bija vai nu aizmidzis, vai bez samaņas; Douri, Nouri, Ouri, Oins un Gloins bija caurcaurēm izmirkuši un izskatījās tikai pusdzīvi; tos vajadzēja iznest krastā nēšus, kur bezpalīdzīgos radījumus nogul­dīja zemē.

— Nu tā! Te nu mēs būtu! — sacīja Torins. — Un es teiktu, ka mums jāsaka pal­dies savai laimes zvaigznei un misteram Baginsam. Nav šaubu, ka viņam ir tiesības to gaidīt, kaut arī es priecātos, ja viņš būtu sagādājis mums ērtāku ceļojumu. Tomēr — mēs visi esam tavā rīcībā un vēlreiz gatavi pakalpot, mister Bagins! Mēs neapšaubāmi jutī- sim vēl daudz lielāku pateicību, kad būsim iestiprinājušies un atjēgušies. Bet ko mēs darām tālāk?

— Es iesaku iet uz Ezera pilsētu, — teica Bilbo. — Kas cits mums atliek?

Citi ierosinājumi, protams, neradās, un tā Torins, Fili, Kili un hobits atstāja pā­rējos guļam un pa krastu devās uz lielā tilta pusi. Tilta galā stāvēja sargi, taču diez cik rūpīgi viņi nesargāja, jo ļoti sen pēc tā nebija bijis nekādas vajadzības. Ja neņem vērā atsevišķas saķeršanās upes nodokļu dēļ, viņi ar Meža elfiem bija labi draugi. Citi ļaudis dzīvoja tālu prom, un daļa pilsētas jauno cilvēku atklāti apšaubīja jebkāda pūķa esa­mību Vientuļajā Kalnā un smējās par sirmgalvjiem un vecmāmiņām, kas apgalvoja, ka jaunības dienās paši redzējuši to lidojam pa gaisu. Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka sargi sēdēja savā būdā pie pavarda, dzēra un smējās, un nedzirdēja ne rūķu krastā kāp­šanas troksni, ne arī četru izlūku soļus. Pamatīgs bija viņu pārsteigums, kad pa dur­vīm ienāca Torins Ozolvairogs.

— Kas tu tāds esi, un ko tu te gribi? — viņi iesaucās, pielēkdami kājās un tver­dami pēc ieročiem.

— Vientuļā Kalna karaļa Trora dēla Treina dēls Torins! — rūķis sacīja skaļā balsī, un, par spīti skrandainajam apģērbam un savazātajai kapucei, viņš pēc tāda patiešām izskatījās. Zelts mirgoja viņam ap kaklu un vidukli; viņa acis bija tumšas un kvēles pilnas. — Es esmu atgriezies. Es gribu sastapt jūsu pilsētas Saimnieku!

Tad izcēlās neaprakstāms satraukums. Daži lētticīgākie izmetās no būdas, it kā do­mādami ieraudzīt, ka Vientuļais Kalns šai naktī būs pārvērties zeltā un viss ezera ūdens tūdaļ kļuvis dzeltens. Priekšā iznāca sardzes kapteinis.

— Un kas ir šie citi? — viņš jautāja, norādīdams uz Fili, Kili un Bilbo.

— Mana tēva meitas dēli, — atbildēja Torins, — Fili un Kili no Darina cilts, un misters Baginss, kas ceļojis ar mums kopā no rietumiem.

— Ja esat nākuši ar mieru, nolieciet savus ieročus! — teica kapteinis.

— To mums nav, — atbildēja Torins, un tā bija taisnība: nažus viņiem bija atņē­muši elfi un lielo zobenu Orkristu tāpat. Bilbo makstī gan, tāpat kā visu laiku, gla­bājās, viņa īsais zobentiņš, bet viņš par to nekā neteica. — Mums, kas beidzot at­griežamies pēc savas sensenās tiesas, nav vajadzīgi ieroči. Nedz arī mēs iespētu cīnī­ties pret tik daudziem. Vediet mūs pie sava Saimnieka!

— Viņš ir mielastā, — teica kapteinis.

— Tad vēl jo vairāk iemesla vest mūs pie viņa, — nenocietās Fili, kurš bija kļu­vis nepacietīgs no šīs svinīgās vārdu apmaiņas. — Mēs esam izsalkuši un paguruši no sava garā ceļa, un vairāki mūsu biedri ir slimi. Tagad pasteidzieties, un netērēsim vairs vārdus, citādi jūsu Saimniekam var iznākt ar jums nopietna runāšana.

— Nu tad sekojiet man! — teica kapteinis un kopā ar sešiem sardzes vīriem pār­veda viņus pāri tiltam, ieveda pa vārtiem un aizveda uz pilsētas tirgus laukumu. Tas bija plašs rāma ūdens aplis, ko iejoza augsti koku krāvumi — lielāko ēku pamati — un gari koka moli ar pakāpieniem līdz pašai ūdens malai. Kādā lielā namā varēja redzēt spīdam gaišas ugunis un dzirdēt daudz balsu. Viņi iegāja pa šī nama durvīm un, gais­mas apžilbināti, palika stāvam, raudzīdamies- uz garajiem galdiem, ap kuriem sēdēja' daudz ļaužu.

— Es esmu Vientuļā Kalna karaļa Trora dēla Treina dēls Torins! Es esmu atgrie­zies! — skaļā balsī no sliekšņa pavēstīja Torins, pirms vēl kapteinis paspēja bilst kādu vārdu.

Visi pielēca stāvus. Pilsētas Saimnieks strauji piecēlās no sava dižā krēsla. Tomēr neviens cits neuzsprāga kājās ar tādu pārsteigumu kā elfu plostnieki, kas sēdēja tālā­kajā zāles galā. Mezdamies uz priekšu pie Saimnieka galda, viņi kliedza:

— Tie ir mūsu karaļa izbēgušie gūstekņi, apkārtklīstoši rūķi, klaidoņi, kas lož­ņāja pa mežu un traucēja mūsu ļaudis, un nevarēja sniegt nekādus prātīgus paskaid­rojumus!

— Vai tā ir tiesa? — vaicāja Saimnieks. Patiesību sakot, viņam tas likās daudz ticamāk par Kalna karaļa atgriešanos, ja šāds karalis vispār jebkad būtu bijis.

— Tiesa ir tā, ka elfu karalis mūs netaisni aizturēja un bez iemesla ieslodzīja cie­tumā, kad mēs devāmies atpakaļceļā uz savu zemi, — atbildēja Torins. — Bet nedz at­slēga, nedz restes nespēj kavēt izsenis lemto atgriešanos. Un šī pilsēta neatrodas meža elfu valstībā. Es runāju ar Ezera pilsētas Saimnieku, nevis ar elfu karaļa plostnie­kiem.

Tad Saimnieks sastomījās un paraudzījās no viena uz otru. Elfu karalis šai apvidū bija ļoti varens, un Saimnieks negribēja nonākt ar viņu naidā, turklāt viņš neņēma nopietni visas šīs vecās dziesmas un vairāk domāja par tirdzniecību, nodokļiem, kuģu kravām un zeltu, un tieši tāpēc bija saglabājis savu stāvokli. Tomēr pārējie bija citā­dās domās, un jautājums tika ātri izlemts bez viņa. Jaunumi zibens ātrumā izplatījās no nama durvīm pa visu pilsētu. Ļaužu klaigas skanēja gan iekšā, gan ārā. Cilvēki steigšus sadrūzmējās uz moliem. Daži sāka dziedāt rindas jio vecām dziesmām par Kal­na karaļa atgriešanos, un viņus nebūt nemulsināja tas, ka atgriezies ir nevis Trors, bet Trora mazdēls. Citi pārtvēra dziesmu, un tā skanīga un varena pacēlās augstu virs ezera.