DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Sensenais Kalna valdnieks Ir mājās atgriezies!

Nu zelta kalnu valdnieks Uz savu pili ies.

Tā kronis atkal staros, Un arfa dziedāt sāks;

No jauna koki zaros, Un putni mājās nāks.

No jauna viss, kas zudis, Tiks gaismā, godā celts,

No Kalna sudrabs plūdīs, Pa upēm tecēs zelts.

Zels zāle, ziedēs sili,

Un gaisīs drūmums viss,

Jo atpakaļ uz pili Iet Kalna karalis!

Apmēram tā viņi dziedāja, tikai dziesma bija daudz garāka, un to pavadīja daudz klaigu, kā arī arfu un vijoļu skaņas. Sādu satraukumu pilsētā nudien neatcerējās pie­dzīvojis pat visvecākais sirmgalvis. Arī meža elfi sāka apjaust brīnumu un pat baiļoties. Viņi, protams, nezināja, kā Torins izbēdzis, un sāka bažīties, ka viņu karalis izdarījis nopietnu kļūdu. Pilsētas Saimnieks savukārt redzēja, ka nekas cits viņam neatliek kā piebiedroties vispārējai sajūsmai — vismaz šobrīd — un izlikties noticam, ka Torins ir tas, par ko uzdodas. Tāpēc viņš piedāvāja tam vietu savā lielajā krēslā un nosēdināja Fili un Kili blakām goda vietās. Pat hobitam ierādīja vietu pie lepnākā galda, un sa­traukuma virpulī neviens neiedomājās jautāt, kāda viņam loma šai notikumā, kaut arī dziesmās par to nebija ne mazākā mājiena.

Neilgi pēc tam, vispārēja izbrīna un pacilātības pavadīti, uz pilsētu tika atnesti visi pārējie rūķi. Pilsētnieki tos visus aprūpēja, pabaroja, iekārtoja mājvietās un centās ik vēlēšanos nolasīt viņiem no acīm. Torina un viņa ceļabiedru rīcībā tika nodota liela

māja, laivas un airu vīri, un ārpusē caurām dienām pulcējās Ezera pilsētas ļaudis un dziedāja dziesmas vai skaļi gavilēja, līdzko kāds no rūķiem pabāza pa logu kaut de­guna galu.

Dažas no dziesmām bija senas, bet citas pavisam jaunas un ar pārliecību vēstīja par pūķa piepešo galu un dārgu dāvanu kravām, kas peld lejup pa upi uz Ezera pilsētu. Sīs dziesmas Saimnieks jo sevišķi atbalstīja, bet rūķiem tās diez kā nepatika; tomēr pa šo laiku viņi ātri atkopās, kļuva atkal brangi un stipri un jutās apmierināti. Jau pēc ne­dēļas visi bija atspirguši, tērpušies skaistos savu ierasto krāsu uzvalkos, sasukātām un glīti apcirptām bārdām, lepnu gaitu. Torins izskatījās un izturējās tā, it kā viņa valstī­ba jau būtu atgūta un Smogs sacirsts sīkos gabalos.

Tad, kā jau Torins tika paredzējis, ar katru dienu pieauga arī rūķu labvēlība un pateicība pret mazo hobitu. Neviens vairs nedomāja ne rūkt, ne ņurdēt. Rūķi dzēra uz viņa veselību, sita viņam uz pleca un visvisādi izrādīja viņam uzmanību, un tas nemaz nebija slikti, jo Bilbo nejutās sevišķi pacilāts. Viņš nebija aizmirsis ne Vientuļā Kalna izskatu, ne domu par pūķi, turklāt vēl bija nelāgi saaukstējies. Trīs dienas viņš šķau­dīja un klepoja un nevarēja iziet no istabas, un arī vēlāk viņa galda runas aprobežojās ar «Es jubs visieb ļoti pateicos».

Tikmēr meža elfi ar savām kravām pa Meža Upi bija atgriezušies mājās, un karaļa pilī valdīja liels satraukums. Neesmu dzirdējis, kas notika ar sardzes priekšnieku un virssulaini. Par atslēgām un mucām, protams, rūķi nevienam nebilda ne vārda, kamēr uzturējās Ezera pilsētā, un Bilbo piesardzības labad ne reizes nekļuva neredzams. Tomēr es pieļauju, ka, vairāk minot nekā zinot, šis tas tomēr tika nojausts, kaut arī misters Ba- ginss Ezera cilvēku un elfu acīs vienmēr palika noslēpumaina persona. Sā vai tā, elfu karalis tagad zināja rūķu ceļojuma mērķi vai vismaz domājās to zinām un sacīja pats sev:

— Nu labi! Redzēsim! Neviena dārglieta netiks iznesta cauri Drūmmežam, iekams es šai lietā nebūšu teicis savu vārdu. Bet drīzāk es ticu, ka viņi visi ņems nelabu galu, un tā viņiem arī vajag! — Viņš nepavisam neticēja, ka rūķi varētu cīnīties un nogalināt tādus pūķus kā Smogs, un viņam bija lielas aizdomas, ka iecerēts kāds slepenas ielau­šanās mēģinājums vai kaut kas tamlīdzīgs, — no tā var spriest, ka viņš bija gudrs elfs, gudrāks par Ezera pilsētas cilvēkiem, kaut arī beigās izrādījās, ka gluži nemaldīgs viņš tomēr nav, kā jūs vēlāk redzēsiet. Viņš nosūtīja savus izlūkus uz ezera krastiem un tik tālu uz ziemeļu pusi, cik tie uzdrīkstējās iet, un sāka gaidīt.

Kad bija apritējušas divas nedēļas, Torins sāka domāt par promiešanu. Vajadzēja mēģināt iegūt palīdzību, kamēr pilsētā vēl valdīja pacilātība. Nebūtu gudri vilcinā­ties un ļaut tai noplakt. Tāpēc viņš griezās pie Saimnieka un tā padomdevējiem un pa­vēstīja, ka drīz viņam un biedriem jādodas uz Vientuļo Kalnu.

Tad Saimnieks pirmoreiz jutās patiesi pārsteigts un pat mazliet izbiedēts; viņš sāka v prātot, vai Torins patiesi būtu seno karaļu pēctecis. Viņš nekad nebija domājis, ka rūķi uzdrīkstēsies tuvoties Smogam, un drīzāk ticēja, ka tie ir viltvārži, ko agri vai vēlu iz­dosies atmaskot un padzīt. Viņam nebija taisnība. Torins, protams, bija īstenais Kalna karaļa mazdēls, un neviens nevar paredzēt, uz ko spējīgs rūķis, kad runa ir par atrie­bību vai sava īpašuma atgūšanu.

Bet Saimniekam nepavisam nebija žēl laist savus viesus projām. To uzturēšana iz­maksāja dārgi, un līdz ar viņu ierašanos pilsētā bija sākušies ilgstoši svētki, bet darbs palicis novārtā. «Lai tik iet un patraucē Smogu, redzēs, kā viņš tos uzņems!» Saim­nieks nodomāja.

— Protams, jums jāiet, ak, Torin Trora dēla Treina dēls! — viņš sacīja skaļi.

— Jums jāatgūst sava daļa. Izsenis lemtā stunda ir situsi. Mēs esam gatavi piedāvāt jums jebkādu palīdzību, kas vien ir mūsu spēkos, un mēs paļaujamies uz jūsu pateicību, kad būsiet atguvuši savu karaļvalsti.

Tā nu vienu dienu, kaut arī bija pavēls rudens, pūta auksti vēji un strauji bira lapas, no Ezera pilsētas izbrauca trīs lielas laivas ar airu vīriem, rūķiem, misteru Baginsu un bagātīgu pārtikas kravu. Pa apkārtceļiem tika nosūtīti zirgi un poniji, kam vaja­dzēja braucējus sagaidīt norunātajā izkāpšanas vietā. Saimnieks un viņa padomde­vēji māja atvadu sveicienus no Pilsētas Nama lielajiem pakāpieniem, kas veda lejup uz ezeru. Cilvēki drūzmējās uz moliem un pie logiem un dziedāja. Baltie airi ar šļakstu iegrima ūdenī, un sākās brauciens uz ziemeļiem — pretī ilgā ceļojuma pēdējam pos­mam. Vienīgais, kas šai pulkā jutās dziļi nelaimīgs, bija Bilbo.

Pēc divu dienu brauciena viņi bija tikuši pāri Garajam Ezeram un iegriezās Strauj­upē, un tagad visi varēja redzēt, kā priekšā drūms un augsts slejas Vientuļais Kalns. Straume bija spēcīga, un laivas virzījās lēni. Trešās dienas vakarā, nobraukuši vairā­kas jūdzes augšup pa upi, viņi piestāja pie kreisā jeb rietumu krasta un izkāpa malā. Te viņus gaidīja zirgi ar pārtiku un citām nepieciešamām lietām un poniji, ko nodeva viņu rīcībā. Rūķi sakrāva ponijiem mugurā visu, ko varēja, un pārējo noglabāja zem nojumes, taču neviens no pilsētas vīriem nebija ar mieru palikt kopā ar viņiem kaut vai pa nakti tik tuvu Vientuļā Kalna ēnai.

— To nu ne, iekams dziesmas nebūs kļuvušas par patiesību! — viņi teica. Sājos mežonīgajos apvidos vieglāk bija ticēt pūķim nekā Torinam. Patiesībā noglabātajiem » krājumiem nekādu sargu nevajadzēja, jo visa zeme te bija tukša un pamesta. Tā nu pa­vadoņi viņus atstāja un steigšus devās laivās lejup pa upi, bet citi jāja prom pa krasta taku, kaut arī nakts vairs nebija tālu.

Ceļinieki pavadīja aukstu, vientulīgu nakti, un pacilātā noskaņa manāmi saplaka. Nākamajā dienā viņi devās tālāk. Beilins un Bilbo jāja aizmugurē, katrs vedot aiz sevis pavadā vēl vienu apkrautu poniju; pārējie jāja gabaliņu pa priekšu, lēnām lauzdami ceļu, jo taku šeit nebija. Viņi devās uz ziemeļrietumiem, ieslīpi prom no Straujupes un arvien tuvāk un tuvāk lielai Vientuļā Kalna atradzei, kas stiepās dienvidu virzienā viņiem pretī.