DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Es esmu par resnu tādiem šauriem celiņiem, — viņš teica. — Man apreibs galva, es uzkāpšu sev uz bārdas, un tad jūs atkal paliksiet trīspadsmit. Un tās mezglainās vir­ves manam svaram ir par tievu. — Viņam par laimi, tā nebija taisnība, kā jūs drīz re­dzēsiet.

Tikmēr daži no viņiem pētīja dzegu tālāk aiz ieloka un atrada taku, kas vijās ar­vien augstāk kalnā, tomēr tālu iet pa to viņi neiedrošinājās, un tam arī nebūtu lielas

jēgas. Augšā valdīja klusums, ko nepārtrauca neviens putns, nekāda skaņa — vienīgi vējš svilpoja akmens plaisās. Viņi sarunājās klusi, neatļāvās ne dziedāt, ne skaļi izsauk­ties, jo briesmas varēja draudēt no katra klintsakmens. Citiem rūķiem, kuri pūlējās at­klāt slepeno durvju noslēpumu, arī nebija veicies labāk. Viņi bija pārāk aizrāvušies, lai domātu par rūnu zīmēm vai mēness burtiem, un bez atelpas centās izpētīt, kurā vietā šai nogludinātajā klints sienā slēpjas durvis. No Ezera pilsētas viņi bija atveduši līdzi kapļus un dažnedažādus citus rīkus un sākumā mēģināja darboties ar tiem. Bet, sitot pa akmeni, tērauda rīki lūza vai liecās kā svins un kāti plaisāja, sāpīgi griezdamies ro­kās. Viņi saprata, ka šāds darbs nepalīdzēs pret burvību, kas aizslēgusi durvis, turklāt viņus biedēja darbošanās troksnis un tā atbalss.

Bilbo juta, ka sēdēt uz sliekšņa ir skumji un nogurdinoši, — te, protams, nekāda sliekšņa nebija, bet tā viņi bija jokojot iesaukuši mazo, zāļaino laukumiņu starp stāvo sienu un ieeju ielokā, atcerēdamies Bilbo sen agrāk teiktos vārdus negaidītajās viesībās hobita alā, kad viņš bija sacījis, ka vajagot sēdēt uz sliekšņa, kamēr kaut ko izdomāšot. Un tā nu viņi sēdēja un domāja vai arī bezmērķīgi klīda apkārt, kļūdami arvien drū­māki un drūmāki.

Takas atrašana bija meklētājus mazliet uzmundrinājusi, taču tagad viņi atkal sa­šļuka; tomēr padoties un iet projām viņi neparko nebija ar mieru. Arī hobits vairs neju­tās daudz možāks par rūķiem. Viņš vairs nedarīja neko citu kā tikai sēdēja, ar muguru atspiedies pret klinti, un stingi raudzījās tālumā uz rietumu pusi — cauri spraugai klints sienā, pāri klintij, pāri plašajām zemēm līdz pat Drūmmeža melnajai sienai un vēl tālāk projām: viņam šķita, ka tur, kur viņam šķita, ka brīžiem izdodas saskatīt kādu sīku, tālu Miglas Kalnu apveidu. Ja rūķi vaicāja, ko viņš darot, hobits atbildēja:

— Jūs teicāt, ka sēdēt uz sliekšņa un domāt būšot mans darbs, nemaz jau nerunā­jot par iešanu iekšā, tāpēc es arī sēžu un domāju.

Man gan šķiet, ka viņš daudz nedomāja par darbu, bet vairāk par to, kas atrodas aiz zilajām tālēm, par rāmo Rietumu zemi, par Pakalnu un savu hobita alu zem tā.

Zālāja vidū gulēja liels, pelēks akmens, un Bilbo grūtsirdīgi raudzījās tajā vai arī vēroja lielos gliemežus. Šķiet, ka tiem patika šis nožogotais ieloks ar vēsajām akmens sienām — te bija daudz šo milzeņu, kas lēni un lipīgi līda pa klinti.

— Rīt sākas pēdējā Rudens nedēļa, — kādu dienu teica Torins.

— Un pēc rudens nāk ziema, — piebilda Baifurs.

— Un pēc tam nākamais gads, — teica Dveilins, — un mūsu bārdas izaugs tik ga­ras, ka nostiepsies pāri klintij ielejā, iekams še notiks kādas pārmaiņas. Ko dara mūsu kramplauzis? Tā kā viņam ir neredzamais gredzens un te pavērtos sevišķi pateicīgs darbalauks, es sāku domāt, vai viņam nederētu aiziet uz Priekšējiem Vārtiem un tur šo to izlūkot. *

Bilbo to dzirdēja, jo rūķi tobrīd stāvēja Uz klintīm tieši virs iežogojuma, kurā viņš sēdēja, un viņš nodomāja: «Ak debestiņ augstā! Tad tā viņi sākuši domāt, ko? Vienmēr lai es esmu tas nabaga nelga, kam jāizpestī viņi no visām likstām — vismaz, kopš aiz­gāja burvis. Ko lai es tagad iesāku? Man jau vajadzēja saprast, ka beigās ar mani no­tiks kaut kas briesmīgs. Nevaru pat iedomāties, ka vēlreiz vajadzētu skatīt nelaimīgo Dziļleju, kur nu vēl domāt par tiem kūpošajiem vārtiem!»

Tonakt viņš jutās bezgala nelaimīgs un tikpat kā nespēja aizmigt. Nākamajā dienā rūķi aizklīda uz dažādām pusēm: vieni apskatīja, kā lejā klājas ponijiem, citi klejoja pa kalna nogāzi. Bilbo visu dienu sēdēja zāļainajā ielokā, raudzīdamies uz akmeni vai ārā cauri šaurajai atverei uz rietumiem. Viņam bija tāda neparasta sajūta, it kā viņš kaut ko gaidītu. «Varbūt šodien pēkšņi atgriezīsies burvis,» viņš nodomāja.

Paceļot galvu, viņš varēja saredzēt tālīnā meža malu. Kad saule pagriezās uz rie­tumu pusi, tā augšmala atmirdzēja dzeltenīgā gaismā, it kā stari rotātos pēdējās bāla­jās lapās. Drīz viņš redzēja sarkanīgo saules bumbu nolaižamies savu acu augstumā. Viņš piegāja pie klints spraugas un ieraudzīja virs Zemes malas pacēlušos bālu, tikko saskatāmu jauna mēness plāniņo pusloku.

Tajā pašā brīdī viņš izdzirda sev aiz muguras spalgu klaudzienu. Uz pelēkā akmens, kas gulēja zālē, tupēja milzīgs strazds, gandrīz ogļmelns ar bāli dzeltenu krūtiņu, uz kuras vīdēja tumši plankumi. Klakt! Tas bija noķēris gliemezi un ar to klaudzināja pa akmeni. Klakt! Klakt!.

Piepeši Bilbo saprata. Aizmirsis visas briesmas, viņš izskrēja uz dzegas un, klieg­dams un rokām vēcinādams, sauca kopā rūķus. Tie, kas bija tuvāk, tūdaļ nokūleņoja no klintīm un pa dzegu atskrēja pie viņa, cik ātri spēdami, brīnīdamies, kas tad nu pēkšņi lēcies; citi no lejas sauca, lai velkot tos augšā ar virvēm (vienīgi Bomburs, protams, ne: viņš bija aizmidzis).

Bilbo steigšus visu paskaidroja. Visi apklusa, hobits nostājās pie pelēkā akmens, un rūķi, bārdas skurinādami, nepacietīgi vēroja klinti. Saule slīdēja arvien zemāk, un viņu cerības sāka plakt. Tad sarkanā bumba ietinās nokaitētā mākonī un pazuda. Rūķi novaidējās, tomēr Bilbo joprojām palika nekustīgi stāvam. Šaurais mēness loks virzī­jās uz apvāršņa pusi. Nāca vakars. Tad, brīdī, kad cerības bija gandrīz zudušas, cauri mākoņa spraugai kā izstiepts pirksts izspraucās sarkans saules stars. Gaismas starojums tieši pa atveri iespīdēja ielokā un apmetās uz līdzenās klints sienas. Vecais strazds, kas, notupies augstāk un galvu piešķiebis, spožām acu pērlītēm vēroja notiekošo, pēkšņi skaļi ietrellinājās. Atskanēja spalgs krakšķis. No sienas atdalījās un nokrita klintsakmens plēksne. Apmēram trīs pēdu augstumā no zemes pēkšņi parādījās atslēgas caurums.

Drebēdami bailēs, ka šī izdevība var pagaist, rūķi metās pie klints un grūda — taču velti.

— Atslēgu! Atslēgu! — sauca Bilbo. — Kur Torins?

Torins pieskrēja klāt.

— Atslēgu! — Bilbo sauca. — Atslēgu, ko tu dabūji kopā ar karti! Izmēģini, kamēr vēl ir laiks!

Tad Torins piesteidzās pie durvīm un izvilka atslēgu, kas karājās ķēdītē viņam ap kaklu. Viņš iebāza to caurumā. Tā derēja un pagriezās. Klikt! Stars izdzisa, saule nogri­ma, mēness pazuda, un debesis pārklāja vakarkrēsla.

Tagad viņi visi grūda reizē, un daļa klints sienas lēnām padevās. Parādījās garas, taisnas plaisas, kas kļuva arvien plašākas. Bija iezīmējušās durvis piecu pēdu augstumā un trīs pēdu platumā, un lēni bez skaņas tās grima uz iekšu. Izskatījās, it kā tumsa līdzīgi tvaikam plūstu ārā no cauruma akmens sienā, un viņu priekšā pletās viens vie­nīgs melnums, kurā saskatāms nebija nekas — plati atvērta rīkle, kas veda nezināmā dziļumā.