DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Rūķi ilgi stāvēja tumšo durvju priekšā un sprieda, ko darīt tālāk, līdz Torins bei­dzot teica:

— Tagad ir pienācis laiks mūsu augsti godātajam misteram Baginsam, kurš mūsu ilgajā ceļojumā pierādījis, ka ir teicams ceļabiedrs un hobits, kura drosme un atjautība ievērojami pārsniedz viņa izmērus un, ja man atļauts tā izteikties, kura laimes zvaig­zne spīd daudzkārt gaišāk, nekā parasti lemts citiem, — tagad ir pienācis laiks viņam veikt to pakalpojumu, kura dēļ viņš tika iekļauts mūsu pulkā; tagad ir pienācis laiks viņam nopelnīt savu atalgojumu.

Jūs jau zināt, kāds ir Torina stils svarīgos brīžos, tāpēc es to ilgāk necentīšos at­tēlot, kaut arī viņš runāja krietni garāk un ilgāk. Sis patiesi bija svarīgs brīdis, taču Bilbo kļuva nepacietīgs. Nu jau arī viņš bija pietiekoši iepazinis Torinu un itin labi zi­nāja, uz ko rūķis tēmē.

— Ja tu gribi teikt, ka mans uzdevums ir doties slepenajā ejā pirmajam, ak, Torin Treina dēls Ozolvairog, lai tava bārda top jo dienas jo garāka, — viņš pikti teica, — tad

tā arī skaidri saki, un miers! Es varētu atteikties. Es jau esmu izvilcis jūs no divām ķe­zām, kas sākotnējā līgumā netika paredzēts, tāpēc man šķiet, ka esmu jau nopelnījis zināmu atalgojumu. Taču trīs lietas — labas lietas, kā mēdza sacīt mans tēvs, un man šķiet, ka es neatteikšos. Varbūt esmu sācis uzticēties savai laimes zvaigznei vairāk nekā agrākos laikos, — ar to viņš domāja pagājušo pavasari, kad vēl nebija aizgājis no mājām, taču tas likās pirms simtiem gadu, — tomēr es laikam iešu gan un papētīšu, kas tur ir, — kas padarīts, padarīts. Nu tad — kurš nāks man līdzi?

Viņš nebūt negaidīja, ka atsauksies vesels brīvprātīgo koris, tāpēc arī nejutās vīlies. Fili un Kili tā kā jutās neveikli un mīņājās no vienas kājas uz otru, bet pārējie pat nepūlējās izlikties, ka domā par līdziešanu. Vienīgi vecais Beilins, sardzes vīrs, kas bija diezgan sirsnīgi iemīļojis hobitu, paziņoja, ka ieiešot vismaz iekšā un varbūt vēl paiešot kādu gabaliņu, lai vajadzības gadījumā varētu saukt pēc palīdzības.

Rūķiem par labu varu pasacīt vismaz tik daudz: viņi dzīrās patiešām dāsni atalgot Bilbo par palīdzību; viņi tam bija uzkrāvuši smagu darbu savā labā un labprāt vēlējās, kaut hobits to spētu paveikt; tomēr viņi bija gatavi darīt visu iespējamo, lai izpestītu Bilbo no likstas, ja tāda gadītos, kā bija jau darījuši piedzīvojumā ar troļļiem savu dēku sākumā, kad vēl nebija īpašu iemeslu just pret hobitu pateicību. Tā nu tas ir: rūķi nav varoņi, bet aprēķina būtnes ar spēcīgi izteiktu naudas vērtības izjūtu; daži no vi­ņiem ir viltīgi, blēdīgi un nekrietni radījumi, citi turpretī itin lādzīgas būtnes — kā Torins ar savu pulku, ja vien no viņiem negaida pārāk daudz.

Aiz muguras bālajās, tumstošajās debesīs iedegās zvaigznes, kad hobits iegāja pa apburtajām durvīm un slepus devās Vientuļā Kalna iekšienē. Iešana izrādījās krietni vieglāka, nekā viņš bija gaidījis. Tā nebija goblinu eja vai raupji veidota meža elfu ala. Tas bija gaitenis, ko būvējuši rūķi, kad tie baudīja savus pārticības un meistarības ziedu laikus: taisns kā lineāls, līdzenu grīdu un sienām tas veda pa lēzenu, viscaur vienmērīgu slīpumu uz priekšu — uz kādu tālu vietu lejā un tumsā.

Pēc kāda laiciņa Beilins novēlēja Bilbo labu veiksmi un palika stāvam tur, kur vēl varēja saskatīt neskaidrus durvju apveidus un atbalšu neparasto rotaļu dēļ dzirdēt pā­rējo čabošos čukstus ārpusē. Tad hobits uzvilka pirkstā gredzenu un, skaņo atbalšu brīdināts, ka šoreiz pat hobita piesardzīgā gaita divkārt jāklusina, bez trokšņa līda lejup, lejup, lejup tumsā. Viņš drebēja bailēs, taču seja viņam bija apņēmīga un barga. Jau šobrīd viņš bija pavisam cits hobits nekā tas, kurš pirms ilga laika bija izdrāzies no Bagendas bez mutautiņa kabatā. Mutautiņu viņš nebija lietojis veselu mūžību. Viņš atsvabināja dunci makstī vaļīgāk, savilka ciešāk jostu un devās uz priekšu.

«Nu tu beidzot dabūsi, ko gribēji, Bilbo Bagins,» viņš sev teica. «Toreiz tajās vie­sībās tu ieskrēji vidū un ielēci bedrē, un nu tev no tās jātiek laukā un vēl jāmaksā par to! Ak tētīt, kāds muļķis es biju un joprojām esmu!» teica Tuku asinīm vissvešākā daļa. «Kāda man bēda par pūķa nolaupītiem dārgumiem, manis pēc tas viss var te gulēt uz mūžu mūžiem, ja vien es varētu pamosties un ieraudzīt, ka šis baismīgais tunelis pār­vērties par manas mājas priekšnamu!»

Viņš, protams, nepamodās, bet gāja tikai arvien uz priekšu, kamēr bija pagaisu­šas jebkādas ārējo durvju pazīmes. Bilbo bija pilnīgi viens. Drīz viņam sāka likties, ka kļūst siltāks. «Vai tur tālāk lejā kaut kas mirgo, vai man tikai tā izskatās?» viņš no­domāja.

Mirgoja gan. Hobitam virzoties uz priekšu, mirgojums kļuva arvien redzamāks, līdz par to vairs nebija nekādu šaubu. Tā bija sarkana gaisma, kas visu laiku kļuva arvien sarkanāka. Turklāt tagad tunelī jau bija pavisam karsts. Tvaiku mutuļi peldēja viņam pretī un garām, un Bilbo juta, ka ir viscaur nosvīdis. Ausīs viņam sāka urbties kāda skaņa — tāds kā burbuļošanas troksnis, it kā uz uguns mutuļotu liels putras katls, un reizē tāda kā dārdoņa, kas atgādināja milzu runča murrāšanu. Drīz kļuva nepārpro­tami skaidrs, ka tur lejā, kur kvēloja sarkanā gaisma, miegā krāc kāds milzīgs radī­jums.

Sai brīdī Bilbo apstājās. Soļi, ko viņš spēra uz priekšu no šīs vietas, bija drosmīgākie visā viņa mūžā. Grandiozie notikumi, kas sekoja pēc tam, bija tīrais nieks pret šo brīdi, īsto cīņu viņš izcīnīja te tunelī viens pats, pirms vēl bija acīm skatījis lielās briesmas, kas gaidīja priekšā. Un tomēr pēc īsas kavēšanās viņš devās tālāk; un pamēģiniet ta­gad iztēloties, kā viņš tur aiziet līdz tuneļa galam, kur rēgojas tāda paša lieluma un formas atvere kā durvis klints sienā. Pa to viņš izbāž savu nelielo hobita galviņu. Viņa priekšā paveras visdziļākais seno rūķu pagrabs jeb apakšzemes zāle pašā Vientuļā Kal­na vidienē. Tas ir gandrīz tumšs, tāpēc tā plašumu var tikai aptuveni nojaust, bet no akmens grīdas tuvējās malas izstaro spilgta kvēle. Tur kvēlo Smogs!

Tur nu viņš gulēja, milzīgs, sarkani zeltains pūķis* aizmidzis ciešā miegā; caur nā­sīm un muti viņam lauzās burbuļojoši krācieni un dūmu grīstes, bet uguns versmo- jums miegā bija vājš. Viņam apakšā, zem visiem locekļiem, zem milzīgā astes rituļa, visapkārt un uz visām pusēm no viņa, aizstiepjoties prom neredzamā tumsā, vīdēja neaptveramas dārgumu kaudzes, apstrādāts un neapstrādāts zelts, pērles un dārg­akmeņi, un sudrabs, kas sārti mirdzēja ugunīgajā gaismā.

Smogs gulēja kā neizmērojami liels sikspārnis — sakļāvis spārnus, mazliet pavēlies uz sāniem, tā ka hobits varēja redzēt viņa ķetnas un gareno, bālo vēderu, kas bija ap­lipis sīkiem dārgakmeņiem un zelta drumslām, guļot šai dārgajā guļvietā. Tieši vi­ņam aiz muguras, kur siena atradās vistuvāk, varēja neskaidri saredzēt karājamies bruņukreklus, bruņucepures, āvas, zobenus un šķēpus, un turpat rindās stāvēja lielas krūzes un trauki, pilni dārgumu, kuru vērtību grūti noteikt.

Sacīt, ka Bilbo aizrāvās elpa, nozīmētu nepateikt neko. Kopš tā laika, kad Cilvēki pārveidoja valodu, ko bija iemācījušies no elfiem dienās, kad visa pasaule bija brīnumu pilna, nav vairs saglabājušies vārdi, kas spētu attēlot viņa satricinājumu. Bilbo gan bija dzirdējis nostāstus un dziesmas par pūķu milzīgajām mantu krātuvēm, taču nekad nebija īsti līdz pašai būtībai aptvēris un izjutis šādas dārgumu pārpilnības krāšņumu, lieliskumu un alkas, ko tā spēj iedegt. Viņa sirdi sagrāba dīvainas burvības spēks, un viņš tagad saprata rūķu degsmi; viņš vēl ilgi stāvēja nekustēdamies un raudzījās uz nenovērtējamo un nesaskaitāmo bagātību, gandrīz vai aizmirsis tās baismīgo sargu.