DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Nu labi, o, Mucas jājēj! — viņš teica skaļi. — Varbūt Muca bija tava ponija vārds, bet varbūt arī ne, kaut gan tas lopiņš bija pietiekami resns. Tu vari nākt nere­dzams, bet kājām tu visu ceļu nenāci. Varu tev pateikt — pagājušajā naktī es apriju se­šus ponijus un arī pārējos drīz vien noķeršu un apēdīšu. Pateicībā par lielisko maltīti es tev došu vienu prātīgu padomu tevis paša labā: neielaidies nekādās darīšanās ar rūķiem, kamēr vien vari bez tiem iztikt!

— Ar rūķiem! — Bilbo iesaucās, tēlodams pārsteigumu.

— Nemēģini man neko iestāstīt! — teica Šmogs. — Es pazīstu rūķu smaku (un gar­šu) — neviens cits to nepazīst labāk. Nestāsti man, ka es, aprijis rūķa jādelētu poniju, nezināšu, ko esmu rijis! Tu ņemsi nelabu galu, ja pīsies ar tādiem draugiem, Zagli Mu­cas jājēj. Manis pēc tu vari iet atpakaļ un viņiem to visu pateikt. — Taču viņš nesacīja Bilbo, ka vienu no smakām neprot noteikt, un tā bija hobita smaka: būdama pilnīgi ārpus pūķa pieredzes loka, tā viņu gauži mulsināja.

— Droši vien tu par to kausu vakarnakt dabūji smuku summiņu? — viņš turpināja. — Saki skaidri! Nekā nedabūji? Nu, tas jau taisni pēc viņiem izskatās. Un droši vien šie tikai slapstās pa aizmuguri un tev liek padarīt visu bīstamo daļu: paķert šeit visu, ko vari, kamēr es neredzu, un — atdot viņiem! Un tu ceri dabūt godīgu samaksu? Ne­tici tādām blēņām! Ja tiksi projām no šejienes dzīvs, tā tev būs augstākā samaksa.

Tagad Bilbo patiesi sāka justies nelāgi. Kad vien Smoga klīstošais skatiens, kas mēģināja viņu krēslā ieraudzīt, pārzibēja viņam pāri, hobits nodrebēja, un viņu pār­ņēma neizskaidrojama vēlēšanās izskriet pūķim priekšā, tapt redzamam un pastāstīt Smogam visu patiesību. Īstenībā viņam nopietni draudēja briesmas nokļūt pūķa bur­vības varā. Tomēr viņš saņēma drosmi un atkal sāka runāt.

— Tu nezini visu, o, Smog Visdižākais, — viņš teica. — Ne jau tikai zelts mūs at­veda šurp.

— Ha! Ha! Tad tu atzīsti gan šo «mūs», — iesmējās Smogs. — Saki vien skaidri «mūs četrpadsmit», un darīts, mister Laimīgais Skaitli! Priecājos dzirdēt, ka jums šai apvidū bijušas vēl kādas vajadzības, ne tikai mans zelts. Tad varbūt jūs neesat gluži veltīgi tērējuši laiku.

Nudien nesaprotu, vai jums nekad nav ienācis prātā, ka pat tad, ja jūs varētu man šo zeltu pa drusciņai vien izzagt — teiksim, simt gadu laikā —, jūs taču nekur tālu ar to netiktu. Kāds labums no zelta uz kalna nogāzes? Un kāds labums no tā mežā? Ak, uguntiņ spožā! Vai tad tev nav ienācis prātā, ka jūs tikpat noķers? Droši vien jūs vieno­jāties par četrpadsmito daļu vai kaut ko tamlīdzīgu, jā? Bet kā ar nogādāšanu galā? Kā ar pārvadāšanas maksu? Kā ar bruņotiem sargiem un nodokļiem? — Un Smogs atkal skaļi iesmējās. Viņam bija ļauna un viltīga dvēsele, un viņš zināja, ka šie minē­jumi nevar būt tālu no patiesības, kaut gan bija iedomājies, ka aiz visiem laupītāju plā­niem stāv Ezera cilvēki, un paredzēja, ka lielāko tiesu no ieguvuma paredzēts paturēt turpat piekrastes pilsētā, ko viņa jaunajās dienās dēvēja par Esgarotu.

Jūs varbūt negribēsiet tam ticēt, bet nabaga Bilbo patiesi jutās gauži satriekts. Līdz šim visas viņa domas un enerģija tika vērstas uz to, lai nokļūtu līdz Vientuļajam Kalnam un atrastu ieeju tajā. Viņš nekad nebija pūlējies domāt, kā dārgumus dabūs projām un kā viņš sev paredzēto daļu varēs nogādāt līdz Bagendai zem Pakalna.

Tagad viņa prātā sāka briest nelāgas aizdomas — vai nu rūķi piemirsuši šo svarīgo apstākli, vai arī tie visu laiku klusībā smejas par viņu? Tieši tādu iespaidu pūķu valo­das mēdz atstāt uz nepieredzējušiem pretiniekiem. Bilbo, protams, būtu vajadzējis sa­glabāt modrību un attapību, bet Smogs bija personība, kas prot saistīt savā varā.

— Es jau tev teicu, — hobits sacīja, cenzdamies palikt uzticīgs saviem draugiem un godam noturēties šai tuvcīņā, — ka zelts mums bija tikai blakus iecere. Mēs nācām pa kalna augšu un pa kalna apakšu, vēja nesti un viļņu dzīti, Atriebības dēļ. Tev taču, o, Smog Neaprakstāmi Bagātais, būs ienācis prātā, ka tavi panākumi ir radījuši tev bargus ienaidniekus?

Tad Smogs sāka smieties pa īstam, un šie smiekli bija tik iznīcinoši, ka Bilbo nokrita uz grīdas, bet tālu prom tunelī rūķi saspiedās cieši kopā un nodomāja, ka hobits ņēmis piepešu un nelabu galu.

— Atriebības dēļ! — viņš nošņācās, un viņa acu uguns apgaismoja visu telpu no grīdas līdz griestiem kā sarkans zibens uzliesmojums. — Atriebības dēļ! Vientuļā Kal­na karalis ir miris, un kur ir viņa cilts, kas uzdrīkstas meklēt atriebību? Girions Dziļ­lejas valdnieks ir miris, es esmu aprijis viņa vīrus kā vilks, kas ticis aitās, un kur ir viņa dēli, kas uzdrīkstas man tuvoties? Es nogalinu, kur un ko gribu, un neviens man ne­uzdrošinās stāties pretī. Es apklusināju senos spēkavīrus uz mūžiem, un tiem līdzīgu šodienas pasaulē neatrast. Tolaik es vēl biju jauns un maigs. Tagad esmu vecs un stiprs,

stiprs, stiprs, Zagli no Pakrēslas! — viņš ļauni tīksminājās. — Manas bruņas ir kā des­mitkārtīgi vairogi, mani zobi ir zobeni, mani nagi ir šķēpi, mans astes trieciens ir zi­bens spēriens, mani spārni ir viesulis, un mana elpa ir nāve!

— Es esmu dzirdējis, — Bilbo izbiedētā pīkstienā izdvesa, — ka no apakšas pūķi esot vārīgāki, it sevišķi, ē, krūšu apvidū, bet nav šaubu, ka tik varens pūķis kā tu par to ir parūpējies.

Pūķis uz brīdi mitējās lielīties. — Tavas ziņas ir novecojušas, — viņš atcirta. — Es esmu apbruņots no augšas un apakšas ar dzelzs zvīņām un cietiem dārgakmeņiem. Ma­ni nespēj caururbt nekāds asmens.

— Tā jau varēja domāt, — teica Bilbo. — Skaidrs, ka tev nekur nav atrodams līdzinieks, Valdniek Smog Necaururbjamais. Kur vēl dzirdēta tik lieliska izdoma — veste no tīra dimanta!

— Jā, tā patiesi ir reta un apbrīnojama, — teica Smogs, smieklīgā kārtā juzdamies glaimots. Viņš nezināja, ka hobits jau iepriekšējā reizē paguvis drusku apskatīt viņa neparasto aizsargtērpu un tagad tikai sev zināmu iemeslu dēļ deg nepacietībā to no­pētīt tuvāk. Pūķis apvēlās uz muguras. — Skaties! — viņš teica. — Ko tu par to teiksi?

— Kaut kas vienreizēji izcils! Kaut kas nepārspējams! Neatkārtojams! Satrie­cošs! — Bilbo skaļi jūsmoja, bet pie sevis klusībā domāja: «Vecais muļķis! Kāpēc viņam tur, krūšu kreisajā pusē, ir tāds liels, pelēks plankums — kails kā gliemezis bez čaulas?»

Kad misters Baginss to bija redzējis, viņa vienīgā doma bija tikt projām. — Nudien es taču nedrīkstu tik ilgi aizkavēt Jūsu Spožību, — viņš teica, — un laupīt tai tik nepie­ciešamo atpūtu. Ponijus, jādomā, nav tik viegli noķert, kad tie jau gabalā. Un kramp­laužus tāpat, — viņš apsviezdamies aši piebilda un, cik jaudas, metās prom augšup pa tuneli.

Sī piezīme nebija īsti vietā, jo pūķis izspļāva viņam pakaļ baismīgas liesmu mēles, un, lai cik ātri hobits drāzās augšup pa eju, viņš vēl nebija ticis pietiekami tālu, kad Smogs piebāza savu šaušalīgo galvu pie pašas ejas mutes. Par laimi, galvu ar visiem žokļiem viņš ejā nespēja iedabūt, tomēr no nāsīm izpūta bēglim pakaļ tādu uguni un tvaiku, ka hobits tik tikko noturējās kājās un streipuļoja uz priekšu lielās sāpēs un bai­lēs. Viņš bija juties diezgan pašapmierināts, ka prot tik gudri sarunāties ar Smogu, taču pati pēdējā kļūda viņu atskurbināja.