DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

«Nekad nezobojies par dzīvu pūķi, muļķa Bilbo!» viņš sev sacīja, un tas vēlāk kļuva par viņa iecienītu teicienu un pat pārvērtās sakāmvārdā. «Sis piedzīvojums tev vēl nepavisam nav galā,» viņš piebilda, un tā nu bija neapstrīdama patiesība.

Pēcpusdiena jau vērtās vakarā, kad Bilbo iznāca no ejas un nemaņā saļima uz «sliek­šņa». Rūķi viņu atžilbināja un kā prazdami aprūpēja viņa apdegumus, taču pagāja krietns laiks, iekams mati viņam uz pakauša un papēžiem sāka atkal augt, kā pieklā­jas: tie bija pavisam apsvilināti un sačervelējušies līdz pašai ādai. Bet pagaidām viņa draugi visiem spēkiem centās Bilbo uzmundrināt; turklāt viņi ļoti vēlējās dzirdēt ho­bita stāstu un jo sevišķi uzzināt, kāpēc pūķis tik neganti trokšņojis un kā Bilbo izde­vies aizbēgt.

Taču hobits izskatījās noraizējies un nomākts, un rūķi gandrīz nekā nevarēja no viņa izdibināt. Visu otrreiz pārdomājis, Bilbo sāka nožēlot dažu pūķim sacītu vārdu un negribēja to atkārtot. Vecais strazds, galvu piešķiebis, tupēja uz klintsakmens tepat tuvumā un klausījās visas viņu sarunas. Te nu var redzēt, cik nejaukā omā bija Bilbo: viņš paķēra akmeni un svieda ar to putnam, taču strazds tikai palidoja sānis un atgrie­zās vecajā vietā.

— Nešķīstais putns! — Bilbo pikti nošķendējās. — Es jums saku, viņš noklausās, un man viņa ģīmis nemaz nepatīk.

— Liec viņu mierā! — teica Torins. — Strazdi ir labi un draudzīgi radījumi, un šis šķiet ļoti vecs putns — kas zina, varbūt pēdējais no senās strazdu ģints, kas reiz te mājoja un manam tēvam un vectēvam ēda no rokas. Tā bija ilga mūža un brīnumaina spēka ģints, un ir pat iespējams, ka šis ir viens no tiem, kas dzīvoja toreiz — pirms pāris simtiem gadu. Dziļlejas ļaudis pieprata to valodu un izmantoja tos par sūtņiem, kas nesa ziņas uz Ezera pilsētu un citur.

— Nu, ja to viņš gaida, tad uz Ezera pilsētu patiesi derētu aiznest ziņu, — teica Bilbo, — kaut gan diez vai tur šodien kāds vēl nopūlas ar strazdu valodas mācīšanos.

— Nu, bet kas tad ir noticis? — sauca rūķi. — Stāsti taču!

Tad Bilbo pastāstīja viņiem visu, ko spēja atcerēties, un atzinās, ka mokoties ar ne­jauku sajūtu — varbūt pūķis pārāk daudz izlobījis no viņa mīklu runām un savā prātā salicis to kopā ar ponijiem un apmetnēm. — Viņš noteikti zina, ka mēs nācām no Ezera pilsētas un tur dabūjām palīdzību, un man briesmīgi bail, ka tikai viņa nākamais lido­jums nav uz to pusi. Kā es vēlētos, kaut nekad nebūtu izgrūdis to Mucas jājēju; šai ap­vidū pat aklam trusim tūliņ būtu skaidrs, ka runa ir par Ezera pilsētu.

— Nu, rimsties! Tur nekā vairs nevar līdzēt, un, runājot ar pūķi, ir ļoti grūti ap­svērt katru vārdu — tā vismaz es esmu dzirdējis, — teica Beilins, ļoti vēlēdamies ho­bitu nomierināt. — Manuprāt, tu visu izdarīji lieliski — visādā ziņā tu izpētīji vienu ļoti vērtīgu apstākli, turklāt atgriezies dzīvs, un to vis nevar par sevi sacīt katrs, kam bijusi darīšana ar Smogu. Ziņa par neaizsegto laukumu vecā Mūdža dimanta vestē var būt mums likteņa žēlastība un svētība.

Tas pavērsa sarunu uz citu pusi, un visi sāka pārspriest pūķa pieveikšanas iespē­jas — vēsturē zināmās, apšaubāmās un leģendārās — un pārrunāt dažāda veida dūrie­nus un cirtienus, kā arī dažādas kara mākslas, paņēmienus un viltības, ar kuru palī­dzību tas izdarāms. Visi bija vienis prātis, ka pārsteigt pūķi miegā nav tik viegli, kā varbūt izklausās, un mēģinājums piezagties tam aizmigušam var beigties ar sakāvi drīzāk nekā drošs, atklāts uzbrukums. Visu laiku, kamēr rūķi runāja, strazds klausījās, līdz beidzot, kad sāka iemirdzēties zvaigznes, tas klusi izplēta spārnus un aizlidoja prom. Un visu laiku, kamēr rūķi runāja un ēnas stiepās arvien garākas, Bilbo slīga ar­vien dziļāk grūtsirdībā un viņa nelāgā priekšnojauta auga augumā.

Beidzot viņš pārtrauca rūķus. — Mēs šeit nepavisam nevaram justies droši, — viņš teica, — un es nesaprotu, kāpēc mēs te sēžam. Visu zaļumu pūķis ir nosvilinājis, tur­klāt pienācis vakars un kļūst auksti. Bet es jūtu ar visu savu hobita būtni, ka viņš šai vietai uzbruks no jauna. Smogs tagad zina, ka es ierados pie viņa pa šo eju, un nešau­bieties, ka viņš uzreiz uzminēs, kur meklējama tās otra izeja. Viņš, ja gribēs, visu šo Kalna malu saberzīs druskās, lai nosprostotu mūsu durvis, un, ja samals mūs kopā ar tām, tad būs vēl jo priecīgāks.

— Tu esi ļoti drūmā omā, mister Bagins, — teica Torins. — Kāpēc tad Smogs nav nosprostojis lejas ieeju, ja tik ļoti grib mūs atturēt no mantnīcas? To viņš nav darījis, citādi mēs būtu dzirdējuši.

— Nezinu, nezinu — sākumā laikam tāpēc, ka gribēja mani tur ievilināt vēlreiz, un tagad varbūt tāpēc, ka negrib sapostīt savu guļamistabu, kamēr var to nedarīt, — bet gudrāk būtu, ja jūs beigtu spriedelēt. Smogs tagad jebkurā mirklī var izlaisties ārā, un cerēt uz izglābšanos mēs varam, vienīgi saejot tunelī un aizverot durvis.

Viņš izskatījās tik nopietns, ka rūķi beidzot paklausīja viņa padomam, kaut arī dur­vis vēl neaizdarīja — tas šķita pārlieku izmisīgs solis, jo neviens nezināja, vai varēs un kā varēs tās no iekšpuses atkal atvērt, un nevienu nevilināja izredzes tikt ieslēgtam tunelī, no kura vienīgā izeja vestu caur pūķa mantnīcu. Turklāt pagaidām viss šķita pavisam klusu gan ārā, gan lejā tunelī. Tāpēc viņi ilgāku laiku sēdēja netālu no pus­pievērtajām durvīm un sarunājās.

Aizsākās saruna par pūķa ļaunajiem vārdiem, pieminot rūķus. Bilbo vēlējās, kaut nekad tos nebūtu dzirdējis vai kaut varētu vismaz justies drošs, ka rūķi tagad runā pil­nīgi godīgi, apgalvodami, ka nekad neesot pat domājuši, ko iesāks pēc tam, kad dārgumi būs atgūti. — Mēs zinājām, ka tas būs izmisīgs neprāta solis, — teica Torins, — un mēs to joprojām zinām, un tomēr man šķiet, ka tad, kad tie būs atgūti, mēs paspēsim apsvērt, ko iesākt tālāk. Kas attiecas uz tavu daļu, mister Bagins, es, roku uz sirds lik­dams, apgalvoju, ka mēs jūtamies tev bezgala pateicīgi un tu pats varēsi izvēlēties savu četrpadsmito daļu, tiklīdz vien būs, ko izvēlēties. Man žēl, ka tev jāraizējas par pār­vadāšanas iespējām, un es atzīstu, ka šajā ziņā tiešām paredzamas lielas grūtības — gadu gaitā šie apvidi kļuvuši vēl mežonīgāki nekā agrāk, taču mēs tev palīdzēsim, kā vien pratīsim, un dalīsimies visos izdevumos, kad pienāks laiks. Ja gribi, tici man, ja negribi, netici — tas tavā ziņā!

Pēc tam saruna pievērsās pašai lielajai mantībai un tām lietām, ko atcerējās Torins un Beilins. Viņi prātoja, vai tās joprojām nebojātas guļ lejas zālē: šķēpi, kas tika gata­voti lielā Karaļa Bleidortina (kurš jau sen miris) armijas kareivjiem un kam katram bija trejkārt pārkaldināts asmens un ar zeltu smalki izrotāts rokturis, taču tie nekur netika nogādāti, un alga par tiem netika saņemta; vairogi, kas darināti sen mirušiem karavīriem, Trora lielais zelta divosu kauss ar iekaltiem un izgrebtiem putniem un pu­ķēm, kuru ziedlapas veidoja dārgakmeņi; zeltīti un sudraboti necaururbjami bruņu- krekli; Giriona, Dziļlejas valdnieka, kaklarota, darināta no piecsimt smaragdiem zāles zaļumā: to viņš atdeva rūķiem par sava vecākā dēla bruņuapmetni, ko veidoja daudzi sīki gredzentiņi un kam līdzīgs nekur vēl nebija rgdzēts, jo bija darināts no tīra sud­raba, trejkārt stiprāka par visstiprāko tēraudu. Bet skaistākais no visiem bija lielais, baltais dārgakmens, ko rūķi bija senatnē atraduši Vientuļajā Kalnā, pašā Kalna sirdī, — Treina Svētakmens.