DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Svētakmens! Svētakmens! — tumsā murmināja Torins, pa pusei sapņodams, zodu uz ceļgaliem atbalstījis. — Tas bija kā apaļa bumba ar tūkstoš šķautnēm; uguns gaismā tas mirdzēja kā sudrabs, saulē laistījās kā ūdens, zvaigžņu staros zaigoja kā sniegs, mēnesnīcā dzirkstīja kā lietus lāse!

Taču dārgumu krātuves burvībai vairs nebija agrākās varas pār Bilbo. Visu šo sa­runu viņš dzirdēja tikai pa ausu galam. Viņš sēdēja vistuvāk durvīm, ar vienu ausi modri klausīdamies, vai ārpusē nesāksies kāds troksnis, ar otru uzmanīdams, vai rūķu murdēšanai pa vidu neieskanēsies kāda sveša atbalss, kas liecinātu par kustību dziļi lejā.

Tumsa sabiezēja, un Bilbo jutās arvien neomulīgāk. — Aizveriet durvis! — viņš lūdza rūķus. — Es jūtu pūķi tepat līdzās. Man šis klusums liekas daudz ļaunāks par pa­gājušās nakts dārdoņu. Aizveriet durvis, kamēr nav par vēlu!

Viņa vārdos jautās dīvaina noskaņa, kas lika rūķiem justies nelāgi. Lēnām Torins nokratīja sapņaino pusnomodu un, piecēlies kājās, atgrūda akmeni, kas turēja dur­vis pusviru. Pārējie tās pastūma, un durvis klaudzēdamas un žvadzēdamas aizcirtās. Iekšpusē nebija nekādu zīmju, kas liecinātu par atslēgas caurumu. Viņi bija ieslēgti Kalnā!

Un tas nebūt nenotika par agru. Viņi tik tikko bija paspējuši paiet gabaliņu tālāk pa tuneli, kad Kalna malu sadrebināja tāds trieciens, it kā milži laistu darbā no dižozoliem gatavotu mūru dragājamo ierīci. Klints nodunēja, sienas nokrakstēja, un uz galvas vi­ņiem sāka birt akmeņi. Kas būtu noticis, ja durvis būtu palikušas atvērtas, par to es negribu pat domāt. Viņi metās dziļāk tunelī, priecādamies, ka palikuši dzīvi, bet ārpusē aiz muguras visa pasaule šķita rībam un dārdam Smoga niknuma izvirdumos. Viņš šķēla klintis gabalos, dauzīja akmens sienas un smailes ar milzu astes triecieniem, līdz. rūķu mazā, augstā apmetnes vietiņa, apdedzinātā zāle, strazda akmens, gliemežiem

klātās sienas, šaurā dzega un viss pārējais pazuda vienā vienīgā drumstalu jūklī un no klints nogāzes uz ieleju vēlās akmens šķembu lavīna.

Smogs bija izzadzies no mantnīcas klusām, tikpat klusu uzlidojis gaisā un tad smagi un lēni kā milzu vārna laidies pa vējam lejā uz Kalna rietumu malu, cerēdams tur kādu negaidot pārsteigt un arī uzmeklēt izeju tam gaitenim, ko tika izmantojis zaglis. Šobrīd viņš izgāza dusmas par to, ka nevienu nav atradis un neko nav ierau­dzījis, kaut arī nojauta, kur jābūt alas izejai.

Sādi izlādējis savu niknumu, viņš jutās labāk un pie sevis nodomāja, ka nu vairs viņu no šīs puses neviens netraucēs. Bet vēl vajadzēja domāt par tālāku atriebšanos. — Mucas jājējs! — viņš šņāca. — Tavas pēdas nāca no ūdens puses, un nav šaubu, ka tu ieradies augšup pa straumi. Es nepazīstu tavu smaku, bet, ja arī tu neesi viens no Ezera vīriem, tu nāci ar viņu palīdzību. Viņi dabūs mani pieminēt un atcerēsies, kas ir īstais Vientuļā Kalna karalis!

Ugunīgu liesmu apņemts, viņš pacēlās gaisā un aizlidoja uz dienvidu pusi, kur plū­da Straujupe.

Tikmēr rūķi sēdēja tumsā, un ap viņiem valdīja pilnīgs klusums. Viņi ēda maz un runāja maz. Laika izjūta viņiem bija zudusi, un kustēties viņi tikpat kā neuzdrīkstējās, jo pat čuksti atbalsojās un aizšalca pa tuneli. Ja viņi palaikam iesnaudās, tad pamodās tādā pašā tumsā un klusumā. Beidzot, kad šādi šķita nogaidītas jau daudzas dienas un viņi sāka smakt un ļimt gaisa trūkuma dēļ, šis stāvoklis likās ilgāk vairs neizturams. Pat pūķa atgriešanās troksnis lejā, šķiet, būtu bijis patīkamāks. Klusums lika bīties no kādas viņa velnišķas viltības, taču mūžīgi tā sēdēt arī nevarēja.

Pirmais ierunājās Torins. — Pamēģināsim atvērt durvis! — viņš teica. — Man vai nu jāsajūt vēsma sejā, vai jāmirst. Labāk lai mani samīda Smogs nekā es nosmoku tepat uz vietas! — Tad vairāki rūķi piecēlās un aiztaustījās līdz agrākajai durvju vietai. Taču izrādījās, ka tuneļa augšgals ir iebrucis un to nosprostojusi aizlūzusī klints. Ne atslēga, ne burvju vara šīs durvis vairs nespēja atdarīt.

— Mēs esam slazdā! — rūķi ievaimanājās. — Tās ir beigas. Tepat mēs nomirsim.

Bet atkal iegadījās tā, ka brīdī, kad'rāķi bija vistuvāk izmisumam, Bilbo sajuta dī­vainu vieglumu sirdī, it kā no tās būtu novēlusies smaga nasta.

— Mieru, mieru! — viņš iesaucās. — «Kamēr dzīvo, tikmēr ceri», mēdza teikt mans tēvs, un vēl viņš sacīja: «Trīs lietas — labas lietas». Es vēlreiz došos lejā pa tu­neli. Es esmu gājis turp divreiz, kad skaidri zināju, ka lejā guļ pūķis, un tagad izmē­ģināšu laimi trešoreiz, kad to skaidri nezinu. Tā vai citādi, bet vienīgais ceļš uz āru ir lejup. Un man šķiet, ka šoreiz būtu labāk, ja jūs visi nāktu man līdzi.

Izmisuma mākti, rūķi piekrita, un Torins gāja pa priekšu pārējiem, līdzās hobitam.

— Tagad tikai uzmanīgi! — Bilbo pačukstēja. — Un cik vien klusi iespējams! Smogs var nebūt lejā, bet var arī būt. Nav ko lieki riskēt!

Lejup, lejup, lejup. Rūķi, protams, nevarēja sacensties ar hobita zaglīgo, kluso soli un bez mitas te šņākuļoja, te šļūkāja kājas, un atbalsis to visu daudzkārt pastiprināja; taču, kaut gan Bilbo ik pa brīdim bailēs apstājās un klausījās, lejā nedzirdēja nevienu skaņu. Kad ejas gals jau bija tuvu, Bilbo uzvilka gredzenu un gāja tālāk. Bet šoreiz tas nebija vajadzīgs: tumsa bija necaurredzama un viņi visi tajā vienlīdz neredzami — ar gredzenu vai bez tā. Tumsa bija tik melna, ka hobits nonāca pie izejas pavisam ne­gaidot, ar roku atspiedās pret tukšumu un kūleniski ielidoja mantnīcā.

Tur viņš brīdi palika guļam uz mutes, neuzdrīkstēdamies celties vai pat elpot. Taču nekur nekas nesakustējās. Nekur nemanīja ne mazāko gaismas stariņu; tikai tad, kad viņš beidzot lēni pacēla galvu, viņam šķita, it kā tālu tumsā kaut kur virs galvas kaut kas blāvi un bālgani iemirgotos. Bet tā noteikti nevarēja būt pūķa uguns dzirksts, kaut arī mūdža smaka te bija spēcīgi ievilkusies un tvaiks šķita .jaušams gandrīz uz mēles.

Beidzot misters Baginss vairs nevarēja izturēt. — Smog, tu nolādētais tārps! — viņš skaļi iespiedzās. — Beidz spēlēt slēpšanos! Parādi gaismu un tad ēd mani nost, ja vari noķert!

Vājas atbalsis aizskanēja pa neredzamo telpu, bet atbildes nebija.

Bilbo piecēlās un nesaprata, uz kuru pusi lai dodas.

— Gribētos gan zināt, kādu spēlīti Smogs ir uzsācis, — viņš noteica. — Izskatās, ka šodien (vai šonakt, kas zina) viņa nav mājās. Ja Oins un Gloins nav pazaudējuši šķil­tavas, mēs varētu uzšķilt gaismiņu un paskatīties apkārt, pirms veiksme pagriežas uz citu pusi.

— Gaismu! — viņš iesaucās. — Vai kāds var iedegt gaismu?

Rūķi, protams, ļoti satrūkās, kad Bilbo ar būkšķi novēlās lejā mantnīcā, bet palika sēžam, saspiedušies bariņā, turpat netālu no tuneļa gala, kur hobits tos bija atstājis.

— Cst! Cst! — tie sauca, izdzirduši viņa balsi; un, kaut gan tas palīdzēja hobitam nojaust, kur tie atrodas, pagāja labs brīdis, līdz viņš izdabūja no tiem vēl ko vairāk. Ta­ču vēlāk, kad Bilbo soļi sāka dunēt pa grīdu un viņš skaļā, spalgā balsī iesaucās: «Gais­mu!» — Torins padevās un aizsūtīja Oinu un Gloinu atpakaļ pie mantām tuneļa augš­galā.

Pec kada laika mirgojošs stariņš liecinaja, ka viņi nak atpakaļ; Oins nesa aizdegtu priežkoka lāpu, un Gloinam padusē bija neaizdegtu skalu saišķis. Bilbo ātri pietecēja pie durvīm un paņēma gaismekli, tomēr viņš nespēja pierunāt rūķus aizdegt pārējos vai vismaz panākties uz priekšu pie viņa. Kā Torins rūpīgi izskaidroja, misters Baginss jo­projām oficiāli esot viņu ielaušanās meistars un izlūks. Ja viņš gribot riskēt un iedegt gaismu, tā esot viņa darīšana. Rūķi pagaidīšot tunelī, kamēr viņš atnesīšot ziņas. Un tā viņi apsēdās netālu no durvīm un sāka gaidīt..