DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Viņi redzēja, kā hobita tumšais stāvs iet pāri grīdas laukumam, rokā turot augstu paceltu gaismekli. Ik pa laiciņam, kamēr viņš vēl nebija aizgājis tālu, viņi manīja kaut ko iezibamies un nošķindam, kad hobita kāja atsitās pret kādu zeltlietu. Gaisma apsīka, viņam attālinoties uz plašās telpas viņu malu, pēc tam sāka celties augšup. Bilbo kāpa lielajā dārgumu kalnā. Drīz viņš jau bija tā virsotnē, bet vēl turpināja gājienu. Tad rūķi redzēja, ka viņš apstājas un brīdi pieliecas, bet nezināja, kāds tam iemesls.

Tas bija Svētakmens, Vientuļā Kalna Sirds. Bilbo to pazina no Torina apraksta; bet tāpat bija skaidrs, ka otra tāda nav un nevar būt pat tik bagātīgā dārgumu klāstā kā šis, pat visā plašajā pasaulē ne. Jau augšā kāpjot, pirmītējais baltais mirdzums bija zai­gojis acu priekšā un vilcis tieši pie sevis. Lēnām tas pārtapa nelielā bumbiņā, kas izsta­roja bālganu gaismu. Tagad, kad Bilbo bija pienācis pavisam klāt, tā virsma iezaigojās neskaitāmās daudzkrāsainās dzirkstīs, kas atspoguļoja un sašķēla viņa gaismekļa šau­dīgo starojumu. Beidzot viņš paskatījās lejup tieši tam virsū, un viņam aizrāvās elpa. Lielais dārgakmens mirdzēja viņam pie kājām pats ar savu iekšēju gaismu, un tomēr, kopš rūķi sensenos laikos to bija atraduši pašā Kalna sirdī, noslīpējuši un apstrādājuši, tas uztvēra jebkādu gaismu, kas krita uz to, un pārveidoja to desmittūkstoš balti mir­dzošās dzirkstīs, kam cauri laistījās varavīksnes zaigojums.

Pēkšņi Bilbo roka pastiepās tam pretī kā burvju spēka vilkta. Viņa mazā plauksta nevarēja aptvert visu dārgakmeni, jo tas bija prāvs un smags; tomēr viņš to pacēla, aizvēra acis un ielika sev visdziļākajā kabatā.

«Tagad nu es esmu visīstākais kramplauzis,» viņš nodomāja. «Bet man šķiet, ka es rūķiem par to izstāstīšu — kaut kad vēlāk. Viņi taču teica, ka es varot paņemt un iz­vēlēties pats savu daļu, un es laikam izvēlētos šo, pat ja viņiem paliktu viss pārējais!» Un tomēr viņu neatstāja nepatīkama sajūta, it kā viņš zinātu, ka solītā izvēle nav at­tiecināma uz šo brīnišķo dārgakmeni un ka tas sagādās daudz rūpestu.

Tad Bilbo atkal metās lejā. Viņš nokāpa dārgumu kalna otrā pusē, un gaismekļa atspulgs pazuda no rūķu redzes loka. Taču drīz viņi to atkal ieraudzīja gabaliņu tālāk. Bilbo gāja uz telpas viņu malu.

Viņš gāja, līdz sasniedza lielās durvis tālākajā sienā, un tur viņu atspirdzināja svai­ga gaisa dvesma, kas gandrīz apdzēsa degošo lāpu. Bilbo tramīgi paskatījās pa šīm dur­vīm un redzēja, ka aiz tām sazarojas plaši gaiteņi un augšup ved platas, krēslainas kāp­nes. Un joprojām nebija ne ziņas, ne miņas no Smoga. Bilbo nupat dzīrās griezties atpakaļ, kad viņam gandrīz virsū uzskrēja kāda melna ēna un, traucoties garām, skāra viņa seju. Bilbo satrūkās un iespiedzās, atstreipuļoja atpakaļ un pakrita. Gaismeklis nokrita zemē un izdzisa.

— Cerams, ka tas bija tikai sikspārnis! — viņš apjucis noteica. — Bet ko lai es tagad daru? Kur ir austrumi, dienvidi, ziemeļi vai rietumi?

— Torin! Beilin! Oin! Gloin! Fili! Kili! — viņš sauca, cik vien spēka, bet melnajā plašumā tas izklausījās kā nevarīgs pīkstiens. — Gaisma nodzisa! Nāciet kāds šurp man palīgā! — Uz mirkli drosme bija hobitu pavisam atstājusi.

Rūķi tik tikko sadzirdēja vārgos saucienus un saprata tikai vienu vārdu: «palīgā!».

— Kas tad nu, pie joda, ir noticis? — nesaprašanā noteica Torins. — Pūķis tas nevar būt, citādi viņš vairs nepīkstētu.

Rūķi brītiņu nogaidīja, bet nekādas skaņas, kas liecinātu par pūķi, nebija dzirda­mas; patiesībā dzirdams nebija nekas cits kā vienīgi Bilbo tālīnā balss. — Panāciet kāds šurp un aizdedziniet vēl pāris lāpu! — Torins pavēlēja. — Izskatās, ka jāiet mūsu kramp­lauzim palīgā.

— Ir jau arī mūsu kārta reiz palīdzēt, — teica Beilins, — un es esmu gatavs iet. Un man šķiet, ka pašreiz nekas īpašs nedraud.

Gloins aizdedza vairākas lāpas, un viņi visi izrāpās no ejas mantnīcā un gar sienu aši devās uz priekšu. Itin drīz viņi sastapa Bilbo, kurš pats nāca pretī. Viņš bija ātri atguvies, tiklīdz ieraudzīja uzspīdam gaismu.

— Man tikai uzskrēja sikspārnis un nogāza zemē lāpu, — hobits sacīja par atbildi uz visiem jautājumiem. Kaut gan rūķi sajuta dziļu atvieglojumu, viņiem tomēr gribējās ņurdēt par to, ka iztrūcināti bez iemesla; bet, ko viņi teiktu, ja Bilbo tagad pastās­tītu par Svētakmeni, es pat nevaru iedomāties. Surp nākdami, rūķi bija redzējuši vēl tikai neskaidrus, zibošus dārgumu atspulgus, bet jau tie bija no jauna uzpūtuši spēcīgu uguni viņu rūķu sirdīs; un, kad rūķa — kaut vai viscienījamākā — sirdi pārņem zelta un dārgumu alkas, viņš spēj kļūt necerēti pārdrošs un pat nevadāms.

Tagad rūķus nevienam vairs nebija jāskubina. Visi vēlējās steigšus izpētīt dārgumu krātuvi, kamēr vēl ir iespēja, un ticēt, ka pagaidām Smogs ir aizgājis no mājām. Katrs sagrāba aizdegtu lāpu, un, skatīdamies kā brīnumā te pa labi, te pa kreisi, viņi aizmirsa

bailes un pat piesardzību. Viņi runāja pilnā balsī un sasaucās cits ar citu, ņemdami dārglietas no lielās kaudzes vai no sienas un turēdami tās gaismā, aptaustīdami un ap­glāstīdami.

Kili un Fili bija gandrīz vai jautrā omā, un, ieraudzījuši pie sienas joprojām karā­jamies daudzas zelta arfas ar sudraba stīgām, viņi tās noņēma un aizskāra ar pirkstiem; tā kā šīs arfas sargāja burvju spēks (un arī tāpēc, ka pūķis, kam mūzika maz rūpēja, tās nebija aizticis), tās joprojām nebija zaudējušas toni. Tumšo telpu piepildīja melo­dija, kas ilgi bija klusējusi. Tomēr vairākums rūķu bija praktiskas dabas; tie vāca kopā dārgakmeņus un bāza sev kabatās un tam, ko nespēja paņemt, ar smagu nopūtu ļāva atkrist atpakaļ kaudzē. Torins to darīja tikpat cītīgi kā pārējie, tomēr viņš visu laiku te vienā, te citā vietā kaut ko cītīgi meklēja un nevarēja atrast. Tas bija Svētakmens, ko viņš meklēja, taču pagaidām viņš par to vēl nevienam neteica ne vārda.

Tad rūķi noņēma no sienas bruņutērpus un ietērpās tajos. Torins nudien izskatījās dižens un karalisks, ģērbies bruņukreklā no apzeltītiem gredzentiņiem, kaujas cirvi ar sudraba rokturi aiz jostas, kurā mirgoja tumšsarkani dārgakmeņi.

— Mister Bagins! — viņš iesaucās. — Seit ir tava atalgojuma pirmā samaksa! Met nost savu veco kamzoli un uzvelc šo tel

To teicis, viņš palīdzēja Bilbo uzvilkt mazu bruņukreklu, kas senos laikos bija dari­nāts kādam elfu princim. Tas bija gatavots no sudrabota tērauda, ko elfi sauc par mit- rilu, un tam līdzi nāca pērlēm un kristāliem rotāta josta. Galvā hobitam tika uzlikta viegla bruņucepure no izrakstītas ādas ar tērauda stīpām apakšā un baltu dārgakmeņu rotājumu gar malu.

«Sajūta jau dižena,» hobits nodomāja, «bet šķiet, ka es izskatos diezgan spocīgs. Kā mājās pie Pakalna visi smietos! Tomēr nekaitētu, ja varētu ieskatīties spogulī!»

Visu šo laiku misters Baginss saglabāja skaidrāku galvu un mazāk ļāvās dārgumu krātuves burvju ietekmei nekā rūķi. Jau krietnu brīdi pirms rūķi sāka pagurt no dār­gumu apskates, viņš kļuva bažīgs, apsēdās uz grīdas un sāka nervozi prātot, ar ko tas viss beigsies. «Es labprāt atdotu daudzus šos dārgos kausus,» viņš nodomāja, «par vienu Beorna koka kausu, pilnu ar viņa spirdzinošo dzērienu.»

— Torin! — viņš skaļi uzsauca. — Ko darīsim tālāk? Mēs esam apbruņoti, bet ko nozīmē jebkādas bruņas pret Smogu Drausmīgo? Sie dārgumi vēl nav atgūti. Mēs vēl nemeklējam zeltu, bet ceļu, kā izbēgt, un mēs jau pārāk ilgi esam izaicinājuši likteni!