DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Tomēr viens strēlnieku pulciņš joprojām sīksti cīnījās degošo māju vidū. To vado­nis bija Bards, vīrs ar drūmo balsi un drūmo seju, tas pats, kam draugi bija pārmetuši plūdu un saindētu zivju pareģojumus, kaut gan visi pazina šī vīra gudrību un drosmi. Viņš bija Dziļlejas valdnieka Giriona tālīns pēctecis; Valdnieka sieva ar bērniem sen­senajās nelaimes dienās bija aizbēgusi no izpostītās Dziļlejas. Tagad Bards raidīja bultu pēc bultas no sava lielā īves loka, līdz atlikusi bija vairs tikai viena. Lies­mas plandījās viņam visapkārt, biedri jau pameta kaujaslauku, Bards uzvilka loku pē­dējo reizi.

Piepeši kaut kas noplīvoja cauri tumsai un notupās viņam uz pleca. Bards satrū­kās — bet tas bija tikai liels, vecs strazds. Bez bailēm tas pieliecās viņam pie auss un pa­čukstēja savu sakāmo. Bards ar sajūsmu atklāja, ka saprot putna valodu — viņš bija no Dziļlejas cilts.

— Pagaidi! Pagaidi! — putns teica. — Tūlīt uzlēks mēness. Kad viņš atkal lidos šurp un pagriezīsies pret tevi, tēmē uz kailo laukumu krūšu kreisajā pusē! — Un, kamēr Bards pārsteigts klusēja, strazds viņam izstāstīja visu, kas noticis Vientuļajā Kalnā un ko viņš tur dzirdējis.

Tad Bards atvilka loka stiegru līdz pašai ausij. Pūķis riņķodams brāzās atpakaļ; viņš lidoja zemu, un, viņam tuvojoties, virs austrumu krasta pacēlās mēness un uzlēja sudraba spožumu nezvēra milzīgajiem spārniem.

— Bulta! — sacīja strēlnieks. — Melnā bulta! Es tevi taupīju pašu pēdējo. Tu mani nekad neesi pievīlusi, un es vienmēr esmu tevi atguvis. Es tevi dabūju no tēva, un viņš no saviem senčiem. Ja tu patiesi esi nākusi no īstā Kalna karaļa kalves, tad traucies un dari savu darbu!

Pūķis atkal spēji metās lejā, nolaizdamies zemāk nekā iepriekš, un viņa vēders mē­nessgaismā balti zaigoja no dzirkstošajiem dārgakmeņu vizuļiem — taču viena vieta pa­lika tumša. Nospindza lielais loks. Melnā bulta atrāvās no stiegras un drāzās pretī pūķim taisni uz laukumu krūšu kreisajā pusē, kuru atsedza sānis izplestā priekšķepa. Bulta ietriecās vārīgajā vietā un pazuda no smailes līdz spalvai — tik spēcīgs bija tās lido­jums. Ar kaucošu rēcienu, kas apdullināja cilvēkus, nogāza kokus un sašķēla akmeņus, Smogs raustīdamies uzšāvās gaisā, apmetās otrādi un ar dārdošu blīkšķi nogāzās lejā.

Tieši uz pilsētas paliekām nokrita viss varenais pūķa augums. Tā pēdējie pirmsnā­ves krampji sašķaidīja drumslās visu, kas vēl bija atlicis. Dārdēdama iegruva ezera vir­sma. Augšup pacēlās milzīgs tvaiku mutulis, balti kūpēdams piepešajā tumsā, kurā vienīgo gaismu tagad meta mēness. Ezers gari nočūkstēja, uzmutuļoja spēcīgs virpulis, un tad iestājās klusums. Sai brīdī beidza pastāvēt Smogs un Esgarotas pilsēta — tikai ne strēlnieks Bards.

Augošais mēness kāpa arvien augstāk, un vējš pūta auksts un dzēlīgs. Tas savērpa balto miglu lokanās grīstēs un kustīgos mākoņos un aizpūta tos uz rietumiem, kur to saplucinātās driskas izmētāja virs purviem Drūmmeža malā. Tad kā tumši punktiņi kļuva saskatāmas daudzās laivas uz ezera virsmas, un vējš iznēsāja gaisā Esgarotas ie­dzīvotāju žēlabas par savu zudušo pilsētu, mantu un nopostītajām mājām. Tomēr vi­ņiem par daudz ko būtu vajadzējis pateikties liktenim, ja vien viņi spētu to apsvērt, taču šajā brīdī, protams, no viņiem to nevarēja gaidīt; vismaz trīs ceturtdaļas iedzī­votāju bija izglābušies sveikā, meži, tīrumi, ganības, lopi un lielākā daļa laivu bija ne­skarti, un pūķis bija pagalam. Ko tas nozīmēja, viņi vēl nebija aptvēruši.

Sērojoši ļaužu pūļi sapulcējās rietumu krastā, un cilvēki, drebinādamies aukstajā vējā, tūdaļ vērsa savas dusmas un pārmetumus pret Saimnieku, kurš tik ātri bija pa­metis pilsētu, kamēr citi vēl pūlējās to aizstāvēt.

— Varbūt veikalnieciskos darījumos no viņa ir kāds labums — vismaz viņam pa­šam, — daži rūca, — bet, ja gadās kas nopietns, no viņa nav nekādas jēgas! — Un viņi slavēja Barda drosmi un pēdējo lielisko šāvienu. — Ja vien viņš nebūtu gājis bojā, — visi atkārtoja, — mēs ieceltu viņu par karali. Bards Pūķu Kāvējs no Giriona cilts! Ai, cik žēl, ka viņa vairs nav!

So runu pašā karstumā no meža tumsas iznāca gara auguma cilvēks. Staltais stāvs bija viscaur izmircis, melnie mati slapjās šķipsnās krita pāri sejai un pleciem, un acīs liesmoja spīva gaisma.

— Bards nav pagalam! — viņš iesaucās. — Viņš aizpeldēja no Esgarotas, kad bija pieveicis ienaidnieku! Es esmu Bards no Giriona cilts, un es nogalināju pūķi!

— Karalis Bards! Karalis Bards! — visi iegavilējās, bet Saimnieks sāka šņirkstināt klabošos zobus.

— Girions bija Dziļlejas valdnieks, nevis Esgarotas karalis, — viņš paziņoja. — Ezera pilsētā mēs vienmēr esam izvēlējuši saimniekus no veco un gudro vidus un ne­esam pakļāvušies parastu karotāju kundzībai. Lai «Karalis Bards» iet atpakaļ uz savu karaļvalsti — Dziļleja tagad ir brīva, pateicoties viņa varonībai, un nekas viņam neliedz tur atgriezties. Un visi, kas vēlas, var iet viņam līdzi, ja saltie klajumi Vientuļā Kalna ēnā tiem patīk labāk nekā ezera zaļie krasti. Gudrie paliks tepat un centīsies no jauna uzcelt savu pilsētu, un ar laiku atkal baudīs tās mieru un pārticību.

— Mēs gribam Karali Bardu! — tuvāk stāvošie izkliedza atbildi. — Mums pietiek šo veco gudreļu un naudas skaitītāju! — Un tālāk stāvošie sāka saukt: — Lai dzīvo Veiklais Strēlnieks, nost ar Naudasmaisiem! — līdz klaigas atbalsojās pa visu piekrasti.

— Es nekādā ziņā nenoniecinu Bardu Veiklo Strēlnieku, — piesardzīgi sacīja Saim­nieks (jo Bards tagad stāvēja viņam pavisam tuvu). — Viņš šonakt ir izcīnījis godpilnu vietu mūsu pilsētas labdaru pulkā, un viņš ir pelnījis, lai viņam sacer daudz nemirstīgu dziesmu. Bet kāpēc gan jūs, cilvēki, — te Saimnieks izslējās visā augumā un runāja ļoti skaļi un skaidri, — kāpēc jūs visā vainojat mani? Par kādiem grēkiem jūs gribat nogrūst mani pie malas? Kas iztraucēja pūķi no snaudas — to, lūk, es gribētu vaicāt. Kas izdabūja no mums bagātīgas veltes un dāsnu palīdzību un lika noticēt, ka senās dzies­mas kļūs par patiesību? Kas izmantoja mūsu lāga sirdis un jauko ticību? Kādu zeltu viņi ir atsūtījuši lejup pa upi, lai mūs atalgotu? Pūķa uguni un postu! No kā gan būtu jāprasa atlīdzība par mūsu zaudējumiem un palīdzība atraitnēm un bāreņiem?

Kā redzat, Saimnieks savu stāvokli nebija ieņēmis, nekā neprazdams. Viņa vārdi panāca to, ka tajā brīdī cilvēki pavisam piemirsa domu par jaunu karali un vērsa dus­mas pret Torinu un viņa biedriem. No visām pusēm skanēja nikni un skarbi vārdi; un daži no tiem, kas visskaļāk tika dziedājuši senās dziesmas, tagad tikpat skaļi klaigāja, ka rūķi ar nolūku esot uzkūdījuši pūķi pret viņiem!

— Muļķi! — teica Bards. — Kāpēc tērējat vārdus un dusmojaties šo nelaimīgo ra­dījumu dēļ? Nav šaubu, ka viņi gājuši bojā paši pirmie, pirms vēl Smogs ieradās pie mums. — Sos vārdus sakot, viņā uzzibēja doma, ka Vientuļā Kalna pasakainie dārgumi palikuši guļam bez sarga un īpašnieka, un viņš piepeši apklusa. Viņš domāja par Saim-

nieka vārdiem, par to, ka jāatjauno Dziļleja un jāpiepilda tā ar zelta zvaniem, ja vien viņš atrastu sev vīrus.

Beidzot viņš atkal sāka runāt:

— Šobrīd nav laika dusmīgām runām, Saimniek, nedz svarīgu pārmaiņu apcerē­šanai. Ir jādara darbs. Es joprojām esmu tavā rīcībā — lai gan pēc kāda laika es, iespē­jams, atcerēšos tavus vārdus un došos uz ziemeļiem kopā ar katru, kas man sekos.