DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Tad viņš aizsoļoja prom, lai palīdzētu ierīkot apmetnes un parūpētos par slimajiem un ievainotajiem. Bet Saimnieks nikni noraudzījās viņam nopakaļ un palika sēžam turpat. Viņš domāja daudz, bet sacīja maz un visupirms skaļi uzsauca vīriem, lai atnesot viņam uguni un ēdamo.

Kurp vien Bards griezās, visur viņš jauta kā liesmas izplatāmies valodas par milzu dārgumiem, kas tagad palikuši bez sarga. Cilvēki runāja, ka drīz ar tiem varēšot segt visus savus zaudējumus un kļūt neizmērojami bagāti, un iepirkt no dienvidiem vis­dārgākās un greznākās lietas, un tas viņus ievērojami uzmundrināja šai grūtajā brīdī. Tas daudz ko nozīmēja, jo nakts bija auksta un nepatīkama. Pajumti sagādāt varēja tikai nedaudziem (un viens no tiem bija Saimnieks), un pārtikas bija maz (pat Saim­niekam nepietika). Daudzi tonakt no aukstuma, slapjuma un bēdām sasirga un vēlāk nomira, kaut arī bija sveikā izbēguši no grūstošās pilsētas; un turpmākajās dienās ne viens vien savārga un mocījās ar izsalkumu.

Tikmēr Bards ņēma vadības grožus savās rokās un pavēlēja citiem rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, kaut gan vienmēr darīja to Saimnieka vārdā; un viņa uzdevums nebija viegls — vajadzēja pārraudzīt cilvēkus, rūpēties par viņu drošību un mājok­ļiem. Droši vien ziemā, kas jau steidzās nomainīt rudeni, lielākā daļa būtu gājusi bojā, ja drīz netiktu saņemta palīdzība. Bet palīdzība ieradās ātri, jo Bards bija tūlīt aizsū­tījis ziņnešus augšup pa upi uz mežu, lai tie lūgtu atbalstu no meža elfu karaļa, un ziņ­neši bija sastapuši palīgus jau ceļā, kaut gan tobrīd ritēja tikai trešā diena kopš Smoga bojāejas.

Elfu karalis bija saņēmis ziņas pats no saviem ziņnešiem un no putniem, kas bija elfu draugi, un zināja par notikušo jau diezgan daudz. Milzīgs satraukums pārņēma vi­sas spārnotās radības, kas mājoja uz Pūķa Posta Zemes robežām. Gaiss ņirbēja no putnu bariem, un to žiglspārnu ziņneši šaudījās pa debesīm turp un atpakaļ. Virs meža pa­males skanēja nemitīga svilpošana, klaigas un čiepstēšana. Tālu pāri Drūmmežam aiz­lidoja vēsts: «Smogs ir pagalam!» Lapas čaukstēja, un visas ausis dzirdīgi saslējās. Pirms vēl elfu karalis bija devies ceļā, ziņa jau bija aiztraukusies uz rietumiem un Mig­las Kalnu priedulājiem; to bija uzzinājis Beorns savā koka mājā, un par to apspriedās goblini savās pazemes alās.

— Baidos, ka šīs ir pēdējās vēstis, ko mēs saņemam par Torinu Ozolvairogu, — teica karalis. — Viņš būtu darījis gudrāk, palikdams mans viesis. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, — viņš piebilda. Jo arī viņš nebija aizmirsis leģendu par Trora bagātību. Tā nu Barda ziņneši sastapa viņu pretimnākot, liela šķēpnešu un strēlnieku pulka pava­dībā; un virs viņiem laidās liels, melns vārnu bars, jo tām šķita, ka briest jauns karš, kas šajā pusē sen nebija piedzīvots.

Tomēr karalis, izdzirdis Barda lūgumu, iežēlojās par cietušajiem, jo viņš bija lā­dzīgu un labsirdīgu būtņu valdnieks; tāpēc, pagriezis savu karapulku, kas sākotnēji devās uz Vientuļo Kalnu, viņš tagad steidzās lejup pa upi uz Garo Ezeru. Viņam nebija tik daudz laivu un plostu, lai pietiktu visam pulkam, tāpēc vajadzēja iet kājām un tādē­jādi lēnākā gaitā; taču viņš nosūtīja pa upi lejup lielus preču krājumus. Bet elfi ir viegli un raiti gājēji, un, kaut arī tajos laikos viņi nebija raduši pie tāliem gājieniem un viltīga­jiem apvidiem starp Mežu un Ezeru, viņi virzījās uz priekšu itin ātri. Tikai piecas dienas bija pagājušas kopš pūķa nogalināšanas, kad viņi iznāca krastmalā un ieraudzīja no­postītās pilsētas paliekas. Viņus sirsnīgi sagaidīja, kā jau viegli iedomāties, un cilvēki

kopā ar savu Saimnieku bija gatavi noslēgt jebkādu līgumu, kas nākotnē atlīdzinātu elfu karaļa sniegto palīdzību.

Plāni drīz bija gatavi. Saimnieks kopā ar sievietēm un bērniem, vecajiem un neve­selajiem palika turpat uz vietas un kopā ar viņu vēl daži amatnieki un elfu meistari; viņi ķērās pie koku gāšanas, kā arī sagaidīja kokmateriālus, ko pa upi atsūtīja no Meža. Tad viņi steidzās būvēt gar piekrasti daudzas būdiņas, kur patverties no tuvās ziemas aukstuma; un Saimnieka vadībā visi sāka plānot jaunu pilsētu, kas bija iecerēta vēl lielāka un skaistāka par iepriekšējo, tikai ne vairs tai pašā vietā. Viņi pārcēlās gar pie­krasti tālāk uz ziemeļiem, jo uz mūžīgiem laikiem viņos palika bailes no tās ezera vie­tas, kurā bija nogrimis pūķis. Tam vairs nebija lemts atgriezties savā zelta gultā — salts kā akmens tas izstiepies gulēja sēkļa dibenā. Vēl pēc daudziem gadsimtiem tur rāmā laikā bija saredzami viņa milzīgie kauli starp senās pilsētas drupu kaudzēm. Bet tikai retais uzdrīkstējās braukt pāri šai nolādētajai vietai, un neatradās neviens, kas būtu ar mieru ienirt trīsošajā ūdenī un censties sameklēt'dārgakmeņus, kas pamazām bira nost no viņa trūdošā ķermeņa.

Bet visi karotspējīgie vīri un lielākā daļa no elfu karaļa karapulka sagatavojās gā­jienam uz ziemeļiem — uz Vientuļo Kalnu. Tādējādi vienpadsmitajā dienā pēc pilsētas bojāejas pulku pirmās rindas pagāja garām klinšu vārtiem ezera galā un nokļuva neap­dzīvotajās zemēs.

Tagad atgriezīsimies pie Bilbo un rūķiem. Visu nakti kāds no viņiem bija stāvējis sardzē, bet, kad pienāca rīts, joprojām netika manītas nekādas briesmu pazīmes Taču putni pulcējās arvien lielākos baros. Tie lieliem pulkiem lidoja šurp no dienvidiem; un vārnas, kas aizvien vēl dzīvoja Kalna apkaimē, nemitīgi riņķoja un klaigāja virs galvas. »

— Tur notiek kas dīvains, — teica Torins. — Rudens pārlidojumu laiks ir jau bei­dzies, turklāt šie visi ir putni, kas dzīvo tepat uz vietas; tie ir strazdi un žubītes, un tur tālumā veseliem bariem riņķo maitasputni, .it kā ietu vaļā liela kauja!

Piepeši Bilbo izstiepa roku. — Re, kur atkal tas vecais strazds! — viņš iesaucās. — Acīmredzot paspējis aizbēgt, kad Smogs ārdīja klintis, bet gliemeži gan laikam pa­lika turpat!

Tas patiesi bija vecais strazds, un, kad Bilbo izstiepa roku, tas atlidoja šurp un no­tupās netālu uz akmens. Tad putns savēcināja spārnus un iedziedājās, pēc tam piešķieba galvu uz sāniem, it kā ieklausīdamies, tad atkal dziedāja un atkal klausījās.

— Viņš laikam grib mums kaut ko pateikt, — sacīja Beilins, — bet es nespēju izse­kot šo putnu valodai, tā ir tik ātra un sarežģīta. Vai tu to saproti, Bagins?

— Diez cik labi ne, — teica Bilbo (patiesībā viņš nesaprata neko), — bet vecais zēns šķiet varen satraukts.

— Kaut viņš labāk būtu krauklis! — teica Beilins.

— Man šķita, ka tu tos neciet! Tu izskatījies tik neapmierināts, tos redzot, kad mēs pirmoreiz nācām šurp.

— Tās taču bija vārnas! Tās ir nejaukas un izskatījās ļoti aizdomīgas, turklāt vār­nas ir slikti audzināti radījumi. Tu droši vien dzirdēji, kādiem nejaukiem vārdiem tās mūs apsaukāja. Bet kraukļi ir citādi. Starp tiem un Trora ļaudīm valdīja liela drau­dzība, tie bieži nesa mums slepenas ziņas, un mēs tos apbalvojām ar dažādām spožām lietiņām, ko tiem iekārojās paglabāt savās ligzdās. Tie dzīvo ļoti daudz gadu un atmiņā glabā senus notikumus, un savu gudrību tie nodod bērniem. Kad biju vēl rūķupuika, es pazinu daudzus no klinšu kraukļiem. Sī pati augstiene reiz saucās Kraukļu kalns, jo šeit, tieši virs šī sargtorņa, mājoja gudrs un slavens kraukļu pāris — vecais Kārks ar savu sievu. Bet man šķiet, ka no šīs senās sugas diez vai kāds ir saglabājies.