DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Tad Torins paķēra loku un raidīja bultu pret runātāju. Tā ieurbās viņa vairogā un drebēdama palika tajā.

— Ja tāda ir tava atbilde, — saucējs pavēstīja, — tad mēs pasludinām Vientuļo Kalnu par aplenktu. Jūs neiziesiet no tā, iekams no savas puses nelūgsiet pamieru un sarunas. Mēs nepacelsim pret jums ieročus, bet atstāsim jūs sēžam pie sava zelta. Ēdiet to, ja vēlaties!

Tad sūtņi ātri aizsteidzās, un rūķi nu varēja pārdomāt notikušo. Torins bija kļu­vis tik drūms, ka neviens neuzdrīkstētos viņam pārmest, pat ja to vēlētos; tomēr vai­rākums rūķu šķita vienis prātis ar viņu — varbūt vienīgi vecais, resnais Bomburs, Kili un Fili ne. Bilbo, protams, no paša sākuma bija dziļi neapmierināts ar notikumu gaitu. Viņam jau līdz šim bija kļuvis nepanesams šis Vientuļais Kalns, un izredzes sēdēt tajā ielenktam hobitu nepavisam nevilināja.

— Visa šī vieta joprojām smird pēc pūķa, — viņš norūca pie sevis, — un man te me­tas nelabi. Un tas stūķis man sāk vienkārši spriesties rīklē.

Tagad dienas ritēja lēni un gurdeni. Lielākā daļa rūķu pavadīja laiku, šķirodami un kraudami kaudzēs dārgumus; un Torins beidzot sāka runāt par Treina Svētakmeni, dedzīgi skubinādams visus to meklēt pa malu malām.

— Jo mana tēva Svētakmens, — viņš teica, — ir vairāk vērts nekā vesela upe zelta, un man tas vispār ir nenovērtējams un neatsverams. So visu dārgakmeņu dārgakmeni es pasludinu par savējo un atriebšos ikvienam, kas to atrastu un paturētu sev.

Bilbo dzirdēja šos vārdus, un viņam sametās bail: kas notiktu, ja akmeni atrastu — tas bija paslēpts veco skrandu vīstoklī, ko viņš lietoja par spilvenu. Un tomēr viņš ne­bilda ne vārda, jo, ritot dienām, kas kļuva arvien nomācošākas, hobita mazajā galviņā sāka briest kāds plāns.

Sādi kāds laiks bija nodzīvots, kad kraukļi atnesa ziņu: Deins kopā ar piecsimt rū­ķiem steidzoties šurp no Dzelzs kalniem un šobrīd esot divu dienu gājiena attālumā no Dziļlejas ziemeļrietumu virzienā.

— Bet viņi nevar tikt līdz Vientuļajam Kalnam nepamanīti, — teica Roueks, — un es baidos, ka ielejā notiks kauja. Es nevaru saukt šo lēmumu par saprātīgu. Kaut arī jū­sējie ir sīvi karotāji, diez vai viņi tiks galā ar lielo aplencēju pulku; un pat ja tiktu, ko jūs iegūtu? Ziema un sniegs steidzas viņiem pa pēdām. No kā jūs pārtiksiet bez apkār­tējo zemju atbalsta un labvēlības? Sie dārgumi kļūs jūsu nāve, kaut arī pūķa vairs nav.

Taču Torins palika nesatricināms. — Ziema un sniegs ne mazāk kaitēs cilvēkiem un elfiem, — viņš teica, — un viņu mājokļi klajā vietā drīz var kļūt diezgan nemājīgi. Kad

mani draugi būs viņiem uz papēžiem un ziema kodis kaulā, varbūt viņi noskaņosies uz prātīgākām sarunām.

Tovakar Bilbo pieņēma galīgo lēmumu. Debesis bija melnas un apmākušās. Līdzko iestājās pilnīga tumsa, viņš ielīda klusā kaktiņā pašā vārtu tuvumā un izvilka no sava drēbju vīstokļa virvi un lupatā ietīto Svētakmeni. Tad Bilbo uzrāpās augšā uz sienas. Tur viņš sastapa vienīgi Bomburu, jo tobrīd bija viņa kārta stāvēt sardzē, un rūķi vien­mēr norīkoja tikai vienu sargu.

— Nejauki auksts! — Bomburs sūkstījās. — Kaut mēs te varētu iekurt ugunskuru kā viņi tur, lejā!

— Iekšā ir diezgan silts, — teica Bilbo.

— Ir jau, bet man te jātup līdz pusnaktij, — resnītis rūca. — Vispār viena pretīga būšana. Es jau neuzdrīkstos nopelt Torinu, lai viņa bārda aug jo dienas jo garāka, bet nudien neesmu redzējis otru tik ietiepīgu rūķi.

— Manas kājas kļuvušas vēl ietiepīgākas, — teica Bilbo, — tās vairs neklausa šajos akmens gaiteņos un klinšu kāpnēs. Ko tik es nedotu, lai sajustu zāli zem kājām!

— Un ko tik es nedotu par stipra dzēriena lāsi un mīkstu gultu pēc kārtīgām vaka­riņām!

— To es tev nevaru piedāvāt, kamēr nav beidzies aplenkums. Bet es sen neesmu stā­vējis sardzē un varu tevi nomainīt, ja vēlies. Tikpat es šovakar neaizmigšu.

— Tu esi lāga zēns, mister Bagins, un es labprāt pieņemšu tavu piedāvājumu. Ja kaut kas gadās, noteikti modini mani pašu pirmo! Es gulēšu iekškambarī pa kreisi, tepat netālu no Vārtiem.

— Ej vien! — sacīja Bilbo. — Es tevi pamodināšu taisni pusnaktī, un tu pats va­rēsi modināt nākamo sargu.

Tiklīdz Bomburs bija aizgājis, Bilbo uzvilka pirkstā gredzenu, nostiprināja virvi, nolaidās lejā gar sienu un aši metās projām. Viņa rīcībā bija apmēram piecas stundas. Bomburs gulēs cieši, viņš spēja gulēt jebkurā brīdī, un kopš piedzīvojuma Drūmmežā viņš allaž centās no jauna atgriezties toreizējos brīnišķajos sapņos; un visi pārējie rosī­jās pa iekšu kopā ar Torinu. Šķita neiespējami, ka kāds no viņiem, pat Fili un Kili, va­rētu sadomāt rāpties augšā uz sienas, iekams nav pienākusi viņa kārta.

Bija ļoti tumšs, un, kad Bilbo nogriezās no jaunizveidotās takas un rāpās lejā uz upes zemākā līkuma pusi, ceļš kļuva viņam pavisam svešs. Beidzot viņš nokļuva pie pa­grieziena, kur vajadzēja šķērsot upi, ja gribēja nokļūt apmetnē, un tieši to viņš gribēja. Upe te bija sekla, bet jau diezgan paplata un pārbrist to nakts tumsā mazajam hobitam nebija nekāds joks. Viņš jau gandrīz bija galā, kad uz apaļa akmens paslīdēja kāja, un Bilbo ar skaļu plunkšķi iekrita aukstajā ūdenī. Viņš tik tikko bija iztrausies krastā — drebēdams un rīstīdamies —, kad šurp atskrēja elfi ar spožiem lākturiem rokās un rau­dzījās pēc trokšņa cēloņa.

— Tā nebija zivs! — viens teica. — Te ir kāds spiegs! Nodzēsiet gaismekļus! Vi­ņam tie palīdzēs vairāk nekā mums — ja tas ir tas sīkais, dīvainais radījums, kas it kā esot viņu kalps.

— Ak kalps gan! — nošņācās Bilbo, bet pašā šņāciena vidū viņu sagrāba skaļas šķa­vas, un elfi steigšus metās uz trokšņa pusi.

— Dosimies gaismā! — hobits noteica. — Te es esmu, ja jums mani vajag! — Un, novilcis gredzenu, viņš izlēca tiem pretī no slēptuves aiz klints.

Par spīti pārsteigumam, viņi to aši saņēma ciet. — Kas tu tāds esi? Vai tu esi tas rūķu hobits? Ko tu te dari? Kā tu tiki tik tālu garām mūsu sargiem? — viņi taujāja cits caur citu.

— Es esmu misters Bilbo Baginss, — viņš atbildēja, — Torina ceļabiedrs, ja vēla­ties zināt. Es jūsu karali pēc izskata labi zinu, kaut arī viņš mani diezin vai pazīst. Taču Bards mani atcerēsies, un tieši Bardu es gribu sastapt.

— Paskat tikai! — elfi novilka. — Un kāda tev gar viņu darīšana?

— Lai kāda tā būtu, jūsējā tā nav, mani labie elfi. Bet, ja jūs gribat tikt no šīs auk­stās, drūmās vietas atpakaļ savos mežos, — viņš drebinādamies paskaidroja, — jūs mani žigli aizvedīsiet pie ugunskura, kur es varētu apžāvēties, un tad ļausiet man pa­runāt ar saviem vadoņiem, cik drīz vien iespējams. Manā rīcībā ir tikai stunda vai di­vas.

Tādējādi pāris stundu pēc aizbēgšanas no Vārtiem Bilbo sildījās pie ugunskura lie­las telts priekšā, un turpat, ziņkāri pētīdami viņu, sēdēja elfu karalis un Bards. Sāds hobits elfu bruņutērpā, pa pusei ievīstījies vecā segā, viņu acīm bija kaut kas jauns.

— Stāvoklis, kā redzat, patiešām ir neciešami sarežģījies, — Bilbo runāja, cenzda­mies būt pēc iespējas lietišķs. — Vismaz man visa šī dēka ir pagalam apnikusi. Vislab­prātāk es šobrīd atrastos savā pusē rietumos, kur ļaudīm ir vairāk saprašanas. Bet es te esmu tāds kā līdzīpašnieks — precīzi izsakoties, man pienākas četrpadsmitā daļa saskaņā ar šo vēstuli, kas man, par laimi, ir klāt. — Viņš izvilka no vecajiem svārkiem (ko bija pārvilcis pāri bruņukreklam) saburzītu un daudzkārt pārlocītu Torina vēstuli, ko tajā maija rītā bija atradis zem pulksteņa uz kamīna malas.