— Tā ir daļa no peļņas, saprotiet, — viņš turpināja. — To es zinu. Es personiski esmu gatavs jebkurā brīdī rūpīgi pārskatīt jūsu prasības un atvilkt no kopējā to, kas pienākas jums, un tikai tad atrēķināt savu daļu. Taču jūs nepazīstat Torinu Ozolvai- rogu tik labi, kā viņu pazīstu es. Varu jums droši apgalvot, ka viņš ir gatavs sēdēt uz zelta kaudzes un ciest badu, kamēr vien jūs uzturēsieties te.
— Nu tad lai sēž! — teica Bards. — Tādam nejēgam nekaitēs pabadoties.
— Tā jau ir, — piekrita Bilbo. — Es saprotu jūsu nostāju. Bet tikmēr strauji tuvojas ziema. Drīz vien sāks snigt, un jums būs grūti sagādāt pārtiku — pat elfiem, šķiet, tas nebūs viegli. Būs arī citas grūtības. Vai jūs nekā neesat dzirdējuši par Deinu un Dzelzs kalnu rūķiem?
— Esam gan — kaut kad sen; bet kāds tiem sakars ar mums? — vaicāja karalis.
— Tā jau es domāju. Kā redzams, man ir dažas ziņas, kuru jums nav. Varu pavēstīt, ka Deins šobrīd atrodas mazāk kā divu dienu gājiena attālumā no šejienes, un ar viņu kopā nāk vismaz pieci simti kareivīgu rūķu, no kuriem daudzi ir piedalījušies bargajos rūķu un goblinu karos — par tiem jūs noteikti esat dzirdējuši. Kad viņi ieradīsies te, stāvoklis var kļūt gauži nepatīkams.
— Kāpēc tu mums to stāsti? Vai esi nācis nodot savus draugus vai piedraudēt mums? — bargi noprasīja Bards.
— Mīļais Bard! — iesaucās Bilbo. — Neesi tik pārsteidzīgs! Pirmo reizi redzu tik aizdomīgus ļaudis! Es gluži vienkārši gribu novērst nepatikšanas visiem, ko tās var skart. Un tagad es izteikšu jums piedāvājumu.
— Mēs klausāmies! — viņi atbildēja.
— Labāk skatieties! — Bilbo teica. — Te tas ir! — Un viņš izvilka Svētakmeni, noņemdams tam apsēju.
Pat elfu karalis, kura acis bija radušas skatīt skaistas un apbrīnojamas lietas, piecēlās kājās, pārsteigumā aizturējis elpu. Arī Bards raudzījās uz akmeni mēmā apbrīnā. Šķita, it kā lode būtu piepildīta ar sudrabotu mēnessgaismu un šūpotos viņu priekšā no ziemīgo zvaigžņu stariem austā mirdzošā tīklā.
— Tas ir Treina Svētakmens, — teica Bilbo, — tā ir Vientuļā Kalna Sirds un reizē arī Torina sirds. Viņš to vērtē augstāk par veselu upi zelta. Es to nododu jūsu ziņā. Tas palīdzēs jums noslēgt vienošanos. — Tad Bilbo, notrīcēdams un pavadīdams akmeni ar ilgpilnu skatienu, pasniedza brīnišķo dārgumu Bardam, un viņš gluži kā apžilbis satvēra to plaukstā.
— Bet kā tas ir kļuvis tavējais? — viņš beidzot atguvies jautāja.
— Nu, kā lai to saka! — hobits, neveikli juzdamies, sastomījās. — Manējais tas gluži nav, bet, saprotiet, es esmu ar mieru, ka tas stājas manas nopelnītās tiesas vietā. Kaut arī es esmu kramplauzis — vismaz viņi tā saka —, es pats nekad neesmu juties piemērots šim godam; tomēr es esmu cik necik godīgs kramplauzis, vismaz pats es tā ceru. Sā vai tā, es tagad dodos atpakaļ, un lai rūķi dara ar mani, ko grib. Es ceru, ka jūs to lietderīgi izmantosiet.
Elfu karalis nolūkoja Bilbo ar jaunu izbrīnu. — Bilbo Bagins! — viņš teica. — Tu esi vairāk pelnījis godu nēsāt elfu prinča bruņutērpu nekā daudzi citi, kam tas labāk piestāvējis. Bet es šaubos, vai tā domās arī Torins Ozolvairogs. Es varbūt rūķus visumā pazīstu labāk nekā tu. Es tev ierosinu palikt pie mums, un šeit tu tiksi godāts un trīskārt vairāk gaidīts.
— Es jums, protams, ļoti pateicos, — Bilbo paklanīdamies atbildēja. — Taču man šķiet, ka es nevaru tā atstāt savus draugus pēc visa, kas kopīgi pārdzīvots. Turklāt es apsolīju pusnaktī uzmodināt veco Bomburu! Man tiešām jāiet — un jāiet ātri.
Nekāda pārliecināšana viņu neatturēja, tāpēc viņam .tika sameklēti pavadoņi, un Bilbo devās ceļā, karaļa un Barda godpilnu atvadu sveicienu pavadīts. Kad viņi gāja cauri apmetnei, no kādas telts priekšas piecēlās vecs vīrs tumšā apmetnī un devās viņiem pretī.
— Labi nostrādāts, mister Bagins! — viņš teica, uzsizdams Bilbo pa plecu. — Es taču teicu, ka tev ir krietni vairāk iekšā, nekā to var domāt! — Tas bija Gendalfs.
Pirmo reizi pēc daudzām garām dienām Bilbo sajuta patiesu līksmi. Taču nebija laika uzdot visus daudzos jautājumus, uz kuriem viņš tūdaļ gribēja atbildes.
— Viss nāks ar laiku! — teica Gendalfs. — Ja vien nemaldos, dēka pašreiz tuvojas noslēgumam. Tevi vēl gaida dažs nepatīkams brīdis, taču turies kā vīrs! Var gadīties, ka tu tiec cauri sveikā. Briest jaunumi, par kuriem nezina pat kraukļi. Ar labu nakti!
Apmulsis, bet iepriecināts Bilbo steidzās uz priekšu. Pavadoņi aizveda viņu līdz drošam braslam un palīdzēja tikt pār upi sausam, un tad hobits atvadījās no elfiem un piesardzīgi rāpās augšā uz Vārtu pusi. Viņu sāka mākt smags nogurums, tomēr vēl bija labs brīdis pirms pusnakts, kad viņš uzrāpās augšā pa virvi — tā joprojām karājās tur, kur viņš to bija atstājis. Bilbo atraisīja virvi un noslēpa, un pēc tam, sēdēdams augšā uz sienas, prātoja, kas gan notiks tālāk.
Pusnaktī viņš pamodināja Bomburu un pēc tam ieritinājās savā guļamkaktā, nemaz neklausīdamies vecā rūķa tencinājumos (ko viņš nejutās īsteni pelnījis). Drīz vien Bilbo bija cieši aizmidzis un līdz rītam aizmirsis visas raizes. Viņš sapņoja par ceptu šķiņķi ar olām.
Nākamajā dienā apmetnē agri sāka skanēt taures. Drīz uz šaurās takas, kas veda augšup, parādījās vientuļš skrējējs. Gabaliņu no Vārtiem viņš apstājās, sveicināja un jautāja, vai Torins tagad būšot ar mieru uzklausīt viņus vēlreiz, jo viņu rīcībā esot jaunas ziņas, kas mainot stāvokli.
— Tas būs Deins! — to izdzirdis, noteica Torins. — Viņi būs dabūjuši dzirdēt par tā tuvošanos. Es jau domāju, ka tas grozīs viņu prātus! Saki, lai viņi nāk mazā skaitā un bez ieročiem, un es viņus uzklausīšu! — viņš uzsauca sūtnim. *
Ap dienas vidu atkal no tālienes iznira Meža un Ezera karogi. Tuvojās divdesmit cilvēku grupa. Šaurās takas sākumā viņi nolika zobenus un šķēpus un tad tuvojās Vārtiem. Rūķi pārsteigti ieraudzīja viņu vidū gan Bardu, gan elfu karali, kuriem pa priekšu gāja vecs, apmetnī ietinies vīrs ar dzelzīm apkaltu koka šķirstiņu rokā.
— Sveiks, Torin! — uzsauca Bards. — Vai tu joprojām neesi grozījis savu prātu?
— Mans prāts negrozās līdzi katram saullēktam un saulrietam, — atbildēja Torins. — Vai esat nākuši, lai uzdotu man tukšus jautājumus? Un elfu valdnieks joprojām nav aizgājis no šejienes, kā es pieprasīju! Iekams tas nav noticis, jūs velti cerat uz vienošanos ar mani.
— Tātad nav nekā tāda, pret ko tu būtu ar mieru atdot mums daļu sava zelta?
— Nekā tāda, ko man varētu piedāvāt tu vai tavi draugi.
— Un ja tas būtu Treina Svētakmens? — Bards noprasīja, un tajā pašā brīdī vecais vīrs atvēra šķirstiņu un pacēla akmeni gaisā. Spoža gaisma atmirdzēja no viņa plaukstas, balta un zaigojoša rīta dzidrumā.
Mēmā pārsteigumā Torins palika stāvam kā sastindzis, un ilgu laiku neviens neteica ne vārda.
Beidzot Torins pārtrauca klusumu, un viņa balss bija niknumā pavisam aizsmakusi. — Sis akmens piederēja manam tēvam un tagad pieder man, — viņš teica. — Kāpēc man jāpērk tas, kas ir mans? — Tad viņu sagrāba neizpratne, un viņš piebilda: — Bet kā jūsu rokās varēja nonākt mana nama un dzimtas mantojums — ja tādu jautājumu ir vērts uzdot zagļiem?
— Mēs neesam zagļi, — Bards atbildēja. — Mēs atdosim tev, kas tev pienākas, pret to, kas pienākas mums.
Читать дальше