DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Kamēr viņi stāvēja, spriezdami un žestikulēdami, viņus uzrunāja Torins.

— Kas jūs esat, — viņš ļoti skaļi uzsauca, — kas ieradušies kā karotāji pie Kalna karaļa Treina dēla Torina vārtiem, un ko jūs še vēlaties?

Bet neviens viņam neatbildēja. Daži steigšus metā? atpakaļ, un pārējie, brīdi noska­tījušies uz Vārtiem un to nocietinājumu, drīz viņiem sekoja. Todien apmetne mainīja vietu un viņi iekārtojās tieši starp Vientuļā Kalna atzariem. Klintīs atbalsojās klaigas un dziesmas, kas sen te nebija dzirdētas. Skanēja arī elfu arfas un maiga mūzika, un, kad atbalsis to uznesa augšā līdz rūķiem, tiem šķita, it kā saltais gaiss iesiltu un vējš dvašotu pavasara meža puķu maigo smaržu.

Tad Bilbo pārņēma vēlēšanās aizbēgt no tumšā cietokšņa, norāpties lejā un pie­biedroties līksmībai un dzīrēm pie ugunskuriem. Arī daži jaunākie rūķi jutās sirdī aiz­kustināti un murmināja, ka gribētu, kaut viss būtu iegrozījies citādi un viņi varētu at­nākušos sveikt kā draugus, taču Torins tikai draudīgi pablenza caur pieri.

Tad rūķi paši atnesa pie vārtiem arfas un instrumentus no mantu krātuves un sāka spēlēt, lai uzlabotu nelāgo noskaņojumu, taču viņu dziesma nebija tāda kā elfiem — tā vairāk atgādināja dziesmu, ko viņi reiz pirms ilga laika tika dziedājuši Bilbo hobita aliņā.

Kaut Kalns vēl tumsā tinas viss, Ir atgriezies tā Karalis! Jo pūķis gāzts, un tāds pats lāsts Lemts viņa ienaidniekiem drīz.

Ik šķēps un zobens asi trīts, Ik loka stiegra gaidās trīc. Kur sudrabs mirdz, kļūst droša sirds, Kas mūsu, sveši neņems līdz.

Mēs rotas pratām darināt No dimantiem, kam pielikts klāt Gan zvaigžņu zvirgzds, gan rasas dzirksts, Gan pūka uguns svelmainā.

No gaismas stara kronis kalts, No mēnesnīcas zobens stalts: Spals laistās spožs, no pērlēm košs, Vēl spožāks asmens sudrabbalts.

Pēc ilgiem gadiem Kalns nu brīvs; Surp, kas no mūsu cilts vēl dzīvs! Jūs valdnieks sauc — nav laika daudz, Mums jūsu atbalsts vajadzīgs.

Surp, rūķi, kas vēl tālēs klīst Un senču zemi nepazīst! Jūs zāles sauc, kur zelta daudz, Kur mirdzošs pērļu lietus līst.

Ir atkal mājās Karalis, Kaut Kalns vēl tumsā slēpjas viss. Jo pūķis gāzts, un tāds pats lāsts Lemts mūsu ienaidniekiem drīz!

Sī dziesma, šķiet, Torinam bija pa prātam, un viņš atkal sāka smaidīt un kļuva jautrs, un sāka apsvērt attālumu no Dzelzs kalniem, gudrodams, pēc cik ilga laika varētu ierasties Deins, ja viņš devies ceļā, līdzko saņēmis ziņu. Taču Bilbo noskuma, klausoties gan šo dziesmu, gan šīs valodas: tas viss izklausījās pārlieku kareivīgi.

Agri nākamajā rītā rūķi redzēja pulciņu strēlnieku šķērsojam upi un kāpjam pa no­gāzi augšup. Viņi nesa sev līdzi zaļo elfu karaļa karogu un zilo Ezera karogu un soļoja uz priekšu, līdz nonāca gandrīz pie pašas Vārtu sienas.

Atkal Torins skaļi vērsās pie viņiem: — Kas jūs esat, kas ieradušies apbruņoti kara tērpos pie Kalna karaļa Treina dēla Torina vārtiem? — Šoreiz viņš saņēma atbildi.

Priekšā iznāca gara auguma vīrs tumšiem matiem un drūmu seju un atsaucās: — Sveiks, Torin! Kāpēc tu esi iemūrējies kā laupītājs savā cietoksnī? Vēl mēs neesam kļuvuši ienaidnieki, un mēs ļoti priecājamies, redzot tevi sveiku un veselu, ko vairs nebijām cerējuši. Mēs nācām šurp, domādami, ka te vairs neviena nav, bet tagad, kad esam satikušies, mums vajadzētu sanākt kopā un uzsākt sarunas.

— Kas tu esi un kādas sarunas gribi uzsākt?

— Es esmu Bards, un no manas rokas gāja bojā pūķis, un dārgumi kļuva jūsējie. Vai tas uz tevi neattiecas? Tālāk: es esmu Dziļlejas Giriona likumīgais pēctecis, un tavā mantnīcā ir nokļuvusi liela daļa no viņa pilsētas un namu dārgumiem, ko nolaupīja vecais Smogs. Vai par to mums nepienāktos parunāt? Tālāk: savā pēdējā uzbrukumā Smogs izpostīja Esgarotas iemītnieku mājokļus, un vēl es esmu šīs pilsētas Saimnieka kalps. Man jārunā viņa vārdā un jāvaicā, vai tu nemaz neesi iedomājies par viņa ļaužu postu un ciešanām? Viņi tev palīdzēja, kad tu biji grūtībās, un līdz šim tu par atlīdzi­nājumu mums esi sagādājis vienīgi postu, kaut arī, protams, pats to negribēdams.

Tie bija taisni un patiesi vārdi, lepni un skarbi sacīti; un Bilbo nodomāja, ka Tori­nam gan pieklātos atzīt, ka taisnība ir runātāja pusē. Viņš, protams, negaidīja, lai kāds atcerētos, ka tieši viņš viens pats tika atklājis pūķa vārīgo vietu, un prātīgi darīja, jo to patiesi neviens neatcerējās. Bet viņš neiedomājās par burvju varu, kas piemīt zel­tam, ja tas ilgi bijis pūķa nagos, nedz arī par rūķu dabu. Torins šajās garajās dienās daudz stundu bija pavadījis dārgumu krātuvē, un kaislās zelta alkas bija cieši sagrā­bušas viņa dvēseli. Kaut arī visneatlaidīgāk viņš bija centies uzmeklēt Svētakmeni, tomēr prata novērtēt arī citas brīnišķās lietas, kas tur gulēja un modināja senas atmiņas par viņa ciltsbrāļu pūliņiem un bēdām.

— Savu aplamāko iemeslu tu mini kā pēdējo un galveno! — Torins atsaucās. — Ne­vienam nav tiesību cerēt uz mūsu dārgumiemj jo Smogs, kas mums tos nolaupīja, bija arī tas, kas atņēma jūsējiem dzīvību vai pajumti. Dārgumi nepiederēja viņam, ka ar tiem vajadzētu atlīdzināt viņa ļaunos darbus. Par mantām un palīdzību, ko saņēmām no Ezera pilsētas cilvēkiem, mēs laika gaitā godīgi samaksāsim. Bet mēs neatdosim neko, pat ne maizes klaipa tiesu, draudu vai varmācības spiesti. Kamēr pie mūsu durvīm atradīsies apbruņots karapulks, mēs jūs uzlūkosim par ienaidniekiem un zagļiem. Turklāt man gribētos pavaicāt, kādu mantojuma tiesu jūs būtu izmaksājuši mūsu cilts­brāļiem, ja būtu atraduši dārgumus neapsargātus un mūs pašus nogalinātus.

— Jautājums ir taisnīgs, — atteica Bards. — Bet jūs neesat miruši, un mēs neesam laupītāji. Turklāt bagātajiem ārpus visām tiesībām vajadzētu just līdzi trūkumcietē­jiem, kas viņiem pašiem reiz sniedza palīdzīgu roku, kad tā bija tik vajadzīga. Un jo­projām paliek neatbildēti mani pārējie jautājumi.

— Kā jau teicu, es neuzsākšu nekādas sarunas ar bruņotiem vīriem pie savām dur­vīm. Un vispār tās neuzsākšu ar elfu karaļa ļaudīm, ko man nav iemesla atcerēties ar pateicību. Sajā apspriedē viņiem nav nekādas vietas. Tagad ejiet projām, kamēr nav sākušas lidot mūsu bultas! Un, ja vēlaties vēlreiz ar mani runāt, sūtiet elfu karapulku projām uz mežiem, kur tam pienākas būt, un tad nāciet atpakaļ — nolikuši ieročus, pirms tuvojaties manam slieksnim.

— Elfu karalis ir mans draugs — viņš palīdzēja Ezera cilvēkiem grūtā brīdī, kaut gan viņam pret tiem nebija nekāda pienākuma, vienīgi draudzība, — atbildēja Bards. — Mēs dosim tev laiku nožēlot savus vārdus. Attopies un kļūsti prātīgs, pirms mēs at­kal dosimies šurp! — Tad viņš pagriezās un devās atpakaļ uz apmetni.

Pēc vairākām stundām karognesēji atgriezās, un taurētāji, stalti izslējušies, no- dimdināja skaņus tauru saucienus.

— Esgarotas un Meža pils vārdā, — viens no tiem sauca, — mēs uzrunājam Torinu Treina dēlu Ozolvairogu, kurš dēvē sevi par Kalnu karali, un lūdzam viņu labi pārdo­māt mūsu izteiktās prasības, vai arī viņš taps pasludināts par mūsu ienaidnieku. Viņam pienākas atdot Bardam, pūķa uzvarētājam un Giriona mantiniekam, vismaz divpa­dsmito daļu no saviem dārgumiem. No šīs daļas Bards pats sniegs palīdzību Esgarotai, taču, ja Torins vēlas iemantot apkārtējo zemju draudzību un cieņu, kādu baudīja viņa ciltstēvi, tad viņš dos vēl kaut ko arī no sevis Ezera cilvēku stāvokļa atvieglošanai.