DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Kur jūs to ņēmāt? — kliedza Torins nevaldāmās dusmās.

— Es viņiem to iedevu! — iepīkstējās Bilbo, kurš skatījās pāri sienai un cīnījās ar briesmīgām bailēm.

— Tu! Tu! — iebrēcās Torins, pagriezdamies pret viņu un sagrābdams viņu abām rokām. — Tu, nožēlojamais hobits! Tu, sīkaļas kramplauzis! — viņš rēca, nespēdams atrast īstos vārdus, un purināja nabaga Bilbo kā nieka trusēnu.

— Pie lielā Darina bārdas! Kaut šeit būtu Gendalfs! Lai viņš nolādēts par savu iz­vēli! Lai izkrīt visi mati no viņa bārdas! Bet tevi es triekšu pret klintīm! — viņš au­roja un pacēla Bilbo gaisā.

— Rimsties! Tava vēlēšanās ir piepildījusies! — kāda balss teica. Vecais vīrs, kurš turēja šķirstiņu, nometa savu apmetni un kapuci. — Gendalfs ir šeit! Un šķiet, ka īs­tajā brīdī. Ja tev nepatīk mans kramplauzis, lūdzams, nenosit viņu! Noliec viņu zemē un vispirms uzklausi, kas viņam sakāms!

— Jūs visi esat sazvērējušies! — iekliedzās Torins un nometa Bilbo uz sienas augš­malas. — Nekad mūžā vairs neielaidīšos darījumos ar burvjiem un viņu draugiem! Kas tev ir sakāms, tu, žurku cilts pēcteci?

— Ak tētīt! Ak tētīt! — novaidējās Bilbo. — Nudien viss iegrozījies pavisam ne­lāgi. Vai tu neatceries, ka teici — es pats varot izvēlēties savu četrpadsmito daļu? Var­būt es to sapratu pārāk burtiski — esmu jau dzirdējis, ka rūķi reizēm esot laipnāki vār­dos nekā darbos. Sā vai tā, reiz, šķiet, bija laiks, kad tu uzskatīji, ka esmu jums izdarī­jis dažu labu pakalpojumu. Ak tad žurku cilts pēctecis gan? Vai šie ir tie tavi un visas tavas dzimtas pakalpojumi, ko tu man solīji, Torin? Uzskati, ka esmu rīkojies ar savu daļu pēc saviem ieskatiem, un pieliec punktu mūsu rēķiniem!

— To es darīšu, — Torins nikni teica. — Un es ļaušu tev iet — un kaut mēs nemū­žam vairs nesatiktos! — Tad viņš pagriezās un pāri sienai uzrunāja atnācējus: — Es esmu nodots, — viņš teica. — Jūs pareizi aprēķinājāt, ka es nespēšu atstāt svešās rokās Svētakmeni, mana nama lielāko dārgumu. Par to es atdošu četrpadsmito daļu savas bagātības sudrabā un zeltā, bez dārgakmeņiem, bet tā būs šim nodevējam solītā daļa, un ar tādu algu viņš no šejienes aizies, daliet to savā starpā, kā gribat. Nav šaubu, ka viņam no tās daudz pāri nepaliks. Savāciet viņu, ja gribat, lai viņš paliek dzīvs; un lai viņu mūžam pavada mans lāsts!

— Vācies lejā pie saviem draugiem, — viņš uzkliedza Bilbo, — vai arī es tevi no­sviedīšu!

— Bet zelts un sudrabs? — vaicāja Bilbo.

— Tas nāks pēc tam — kad mums būs ērti, — atcirta Torins. — Kāp lejā!

— Līdz tam brīdim mēs akmeni paturēsim pie sevis, — iesaucās Bards.

— Vientuļā Kalna karaļa lomā tu neatstāj nekādu spožo iespaidu, — teica Gen­dalfs. — Taču vēl viss var mainīties.

— Var gan, tiesa, — atmeta Torins. Jau tik spēcīgi viņu savā varā bija sagrābis dārgakmens valdzinājums, ka viņš prātoja, vai ar Deina palīdzību nevarētu atgūt Svēt- akmeni un paturēt arī solīto atalgojuma tiesu.

Tā nu Bilbo tika padzīts no Vārtiem un aizgāja, nekā nesaņēmis par savām pūlēm, ja neņem vērā bruņutērpu, ko Torins tika viņam iedevis jau agrāk. Ne viens vien rūķis, viņam aizejot, sajuta sirdī kaunu un nožēlu.

— Palieciet sveiki! — hobits tiem uzsauca. — Varbūt mēs vēl tiksimies kā draugi!

— Pazūdi! — uzkliedza Torins. — Tev mugurā ir bruņutērps, ko darinājuši mani ļaudis, un tas ir par labu tik nekrietnam radījumam. Bultas to nespēj caururbt, bet, ja tu nepasteigsies, tās ķers tavas nožēlojamās kājas. Tā. ka kusties žiglāk!

— Neesi tik steidzīgs! — uzsauca Bards. — Dodam tev laiku līdz rītam. Pusdien­laikā mēs atgriezīsimies un pārliecināsimies, vai esat atnesuši no mantnīcas dārgumu daļu, kas atdodama pret Svētakmeni. Ja tas tiks izdarīts bez viltus, mēs dosimies pro­jām un elfu karalis ies atpakaļ uz Mežu. Pagaidām paliec sveiks!

Tad viņi atgriezās apmetnē, bet Torins ar Roueku nosūtīja ziņu Deinam, pavēstot visu, kas noticis, un aicinot viņu nākt šurp pēc iespējas ātri un piesardzīgi.

Pagāja diena un nākamā nakts. Nākamajā dienā vējš iegriezās rietumos un gaiss savilkās tumšs un drūms. Bija vēl agrs rīts, kad apmetnē atskanēja skaļi saucieni. Skrē­jēji steidzās ziņot, ka pie Vientuļā Kalna austrumu atradzes parādījies rūķu karapulks, kas steidzas uz Dziļleju. Bija ieradies Deins. Viņš ar savu pulku bija soļojis visu nakti un tāpēc atnācis ātrāk, nekā tika gaidīts. Ikviens no viņa karotājiem bija tērpies tērauda bruņutērpā, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un kājās tiem bija smalka un lokana tīkla auti — to darināšana bija Deina meistaru noslēpums. Rūķi vispār savam augu­mam mēdz būt neparasti stipri, bet šai pulkā bija izmeklēti stiprākie no stiprākajiem rūķu vidū. Viņu kaujas ieroči bija smagi divroču cirtņi, bet katram pie sāniem bija arī īss, plats zobens un aizmugurē karājās apaļš vairogs. Bārdas viņiem bija sadalītas šķip­snās, sapītas un aizbāztas aiz jostas. Galvā viņiem bija dzelzs bruņucepures, un viņi paši šķita viscaur dzelzī kalti, un viņu sejas bija bargas un drūmas.

Tauru skaņas sauca cilvēkus un elfus pie ieročiem. Drīz vien viņi ieraudzīja rūķus straujā gaitā soļojam augšup pa ieleju. Tie apstājās starp upi un austrumu atradzi, taču daži turpināja ceļu un, šķērsojuši upi, pienāca pie pašas apmetnes; te tie nolika ieročus un pacēla rokas par miera zīmi. Bards devās tiem pretī, un kopā ar viņu gāja Bilbo.

— Mūs sūta Neina dēls Deins, — atnācēji atbildēja uz pirmo vaicājumu. — Mēs steidzamies pie saviem ciltsbrāļiem Vientuļajā Kalnā, jo esam uzzinājuši, ka atgūta mūsu sensenā karaļvalsts. Bet kas esat jūs, kas sēžat šai līdzenumā kā ienaidnieki ap­sargātu mūru priekšā? — Tas, protams, izsmalcinātajā un visai vecmodīgajā šādu tik­šanās reižu valodā nozīmēja vienkārši: «Jums te nekas nav meklējams. Mēs ejam tā­lāk, tāpēc dodiet mums ceļu, vai arī mēs karosim!» Viņi gribēja iespiesties starp Kalnu un upes līkumu, jo šaurā zemes strēle te nelikās stingri apsargāta.

Bards, protams, atteicās laist rūķus taisni uz Vientuļo Kalnu. Viņš bija apņēmies gaidīt, līdz tiks iznests zelts un sudrabs maiņai pret Svētakmeni, jo viņš neticēja, ka tas vairs tiks darīts, ja cietoksnī apmetīsies tik liels un kareivīgs pulks. Viņi bija atnesuši sev līdzi varenus pārtikas krājumus, jo rūķi var panest ļoti daudz, un gandrīz visiem Deina vīriem, kaut arī tie soļoja tik ātri, piedevām ieročiem mugurā bija lieli saiņi. Viņi spētu izturēt vairāku nedēļu aplenkumu, un tikmēr varētu ierasties vēl kāds rūķu pulks — un ne viens vien, jo Torinam bija daudz radinieku. Turklāt viņi varētu izveidot un apsargāt vēl kādu jaunu izeju, tā ka aplencējiem vajadzētu iežogot visu Kalnu, un tik daudz spēku viņiem nebija.

Tieši tādi patiesībā arī bija rūķu plāni (jo kraukļu ziņneši bija cītīgi uzturējuši sa­karus starp Torinu un Deinu); taču šajā brīdī ceļš bija aizšķērsots, tāpēc, pārmijuši dusmīgus vārdus, rūķu sūtņi kurnēdami griezās atpakaļ. Bards tūlīt nosūtīja savus ziņnešus uz Vārtiem, taču tie tur neatrada ne zeltu, ne citu samaksu. Tiklīdz ziņneši pienāca tuvāk, uz tiem sāka lidot bultas, un tie satriekti un vīlušies steidzās atpakaļ. Visu apmetni tagad bija pārņēmusi trauksme kā kaujas gaidās, jo Deina rūķi pa aus­trumu krastu virzījās šurp.