DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Šķiet, ka esmu neganti dabūjis pa galvu, — teica Bilbo. — Bet man ir bruņuce- pure un ciets pakausis. Taču nelaba dūša ir gan un kājas kā lupatas.

— Es tevi nonesīšu ielejā uz apmetni, — teica cilvēks un pacēla hobitu uz rokām.

Viņš bija žigls un drošu soli. Pavisam drīz jau Bilbo atradās Dziļlejā, kādas telts

priekšā, un tur stāvēja Gendalfs ar plecā pakārtu roku. Pat burvis nebija ticis cauri bez ievainojuma; un visā karapulkā tikai retais bija palicis neskarts.

Ieraudzījis Bilbo, Gendalfs kļuva ļoti priecīgs. — Bagins! — viņš izsaucās. — Nu, tas ir ko vērts! Tomēr dzīvs! Es patiesi priecājos! Es jau sāku šaubīties, vai tava mūžīgā veiksme šoreiz nebūs tevi pametusi. Briesmīgi, briesmīgi gāja, un daudz arī netrūka no briesmīgām beigām. Bet pārējais var pagaidīt. Nāc! — viņš teica nu jau nopietnāk.

— Tevi sauc! — Un, vezdams hobitu sev līdzi, iegāja teltī.

— Sveiks, Torin! — viņš ienākdams teica. — Es viņu atvedu.

Tur patiešām gulēja Torins Ozolvairogs, klāts daudzām ievainojumu brūcēm, un viņa saplosītais bruņutērps un izrobotais kaujas cirvis gulēja nomesti un grīdas. Kad Bilbo pienāca klāt, viņš pacēla acis.

— Ardievu, mans labais zagli, — viņš teica. — Tagad es dodos uz tām pilīm, kur varēšu sēdēt līdzās saviem tēviem, līdz pasaule taps jauna. Tā kā es tagad atstāju visu zeltu un sudrabu un dodos turp, kur tam vairs nav nozīmes, es gribu šķirties no tevis kā draugs un vēlētos atsaukt visu, ko teicu un darīju augšā pie Vārtiem.

Bilbo nometās uz ceļgala, bēdu pārņemts. — Ardievu, Kalna karali! — viņš teica.

— Rūgts ir šis piedzīvojums, ja tādas tam beigas, un neviens zelta kalns to nespēj at­svērt. Tomēr es priecājos, ka varēju būt kopā ar jums jūsu bīstamajos brīžos, — tas ir vai­rāk, nekā pelnījis jebkurš no Baginsu dzimtas.

— Nē! — teica Torins. — Tevī ir vairāk laba, nekā tu pats apjaut, labsirdīgo rie­tumu bērns. Tevī ir gan drosme, gan gudrība, viss īstenajās devās. Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka. Bet, lai nu kāda šī pasaule, tagad man tā jāatstāj. Ardievu!

Tad Bilbo novērsās, izgāja viens ārā, apsēdās nomaļu, ietinies segā, un — ticiet vai ne — raudāja, līdz pietūka acis un aizsmaka balss." Viņš bija ļoti lāga dvēsele. Ilgs laiks pagāja, iekams viņš atkal spēja pateikt ko jautru. «Tā bija likteņa žēlastība,» viņš bei­dzot sev teica, «ka es atguvos tieši īstajā brīdī. Es ļoti vēlētos, kaut Torins paliktu dzīvs, tomēr priecājos, ka mēs šķīrāmies kā dfaugi. Tu esi muļķis, Bilbo Bagins, un tu savārīji lielas ziepes ar to akmeni; un kauja notika, par spīti visām tavām pūlēm no­pirkt mieru un salabšanu, taču par to tevi gan laikam nevar vainot.»

Visu, kas bija noticis pēc tam, kad Bilbo zaudēja samaņu, viņš uzzināja vēlāk, taču tas viņu vairāk apbēdināja nekā iepriecināja, un viss šis piedzīvojums viņu tagad bija bezgala nogurdinājis. Ar visu sirdi un dvēseli viņš gaidīja ceļojumu mājup. Tas tomēr mazliet aizkavējās, tāpēc es tikmēr varu pastāstīt jums kaut ko no visa notikušā. Ērgļi

jau sen bija ievērojuši aizdomīgo goblinu pulcēšanos, viņu vērīgajām acīm rosību kal­nos bija grūti noslēpt. Tāpēc arī viņi sāka pulcēties baros, ko vadīja Lielais Ērglis no Miglas Kalniem; un beidzot, jauzdami iztālēm kauju, viņi bija traukušies pa vējam lielā ātrumā šurp, paspēdami ierasties īstajā brīdī. Tie bija viņi, kas noslaucīja gobli­nus no Kalna nogāzēm un sameta aizās vai arī notrieca tos lejā, kur tie, pārbīlī klieg­dami, ieskrēja tieši pretiniekiem rokās. Itin drīz viņi bija atbrīvojuši Vientuļo Kalnu, un elfi un cilvēki abās ielejas pusēs beidzot varēja steigties lejā palīdzēt savējiem.

Taču pat kopā ar ērgļiem viņu skaits bija krietni mazāks nekā pretiniekam. Pēdējā brīdī bija ieradies pats Beorns — neviens nezināja, kā un no kurienes. Viņš ieradās viens un lāča izskatā, un šķita, ka savā kvēlošajā ienaidā viņš izaudzis trīskārt liels.

Viņa balss dārdēja kā bungas un rībēja kā muskete, un viņš izmētāja vilkus un gob­linus savā ceļā kā salmu kūļus un spalvu maišeļus. Viņš uzbruka tiem no aizmugures un kā dārdošs klintsakmens izdrāzās cauri aplenkuma lokam. Rūķi bija sastājušies zemā, apaļā uzkalnā ap saviem vadoņiem. Tad Beorns noliecās un pacēla Torinu, kurš bija nokritis, šķēpu caururbts, un iznesa viņu no kaujaslauka.

Zibens ātrumā viņš bija atpakaļ un metās cīņā ar divkāršu niknumu, tā ka nekas nespēja viņu atturēt, un neviens ierocis, šķiet, nespēja viņu ievainot. Viņš izmētāja pa visām malām Bolga miesassardzi, pats nogāza Bolgu zemē un nogalināja to. Tad gob­linus pārņēma panika un viņi metās bēgt kur kurais. Bet līdz ar cerību atgriezās arī rūķu un to sabiedroto spēki, un tie metās bēgļiem pakaļ, neļaudami viņiem aizkļūt projām. Daudzus viņi iedzina Straujupē, un tos, kas bēga uz dienvidiem vai rietumiem, ietrenca purvājos ap Meža upi, kur gāja bojā vairums pēdējo bēgļu, bet tie, kas ar pūlēm nokļuva līdz Meža elfu valstībai, atrada galu tur vai arī iemaldījās necaurejamā Drūmmeža dziļumos. Dziesmas stāsta, ka tajā dienā ziemeļos gājušas bojā trīs ceturt­daļas goblinu un pēc tam kalnos daudzus gadus valdījis miers.

Uzvara bija nodrošināta jau pirms tumsas iestāšanās, bet pakaļdzīšanās turpinājās vēl tad, kad apmetnē atgriezās Bilbo; ielejā tobrīd uzturējās tikai neliela daļa karotāju un ievainotie.

— Kur ir ērgļi? — hobits jautāja Gendalfam, gulēdams ievīstīts vairākās siltās segās.

— Daži vēl vajā bēgļus, — atteica burvis, — bet lielākā daļa atgriezušies savās klinšu ligzdās. Viņi nevēlējās palikt te un aizlidoja mazā rīta gaismiņā. Deins uzlika viņu vadonim galvā zelta kroni un zvērēja viņiem mūžīgu draudzību.

— Zēl gan — tas ir, žēl, ka es viņus vairs nedabūju redzēt, — miegaini novilka Bilbo, — varbūt sastapšu viņus mājupceļā. Es ceru, ka drīz varēšu doties mājās?

— Kad vien vēlēsies, — sacīja Gendalfs.

Patiesībā pagāja vēl vairākas dienas, iekams Bilbo devās ceļā. Viņi apglabāja Torinu dziļi zem Vientuļā Kalna, un Bards uzlika viņam uz krūtīm Svētakmeni.

— Te tam būs gulēt, kamēr Kalns stāvēs virs zemes, — viņš teica. — Lai tas nes laimi visai viņa ciltij, kas mājos te pēc viņa! ,

Uz viņa kapa elfu karalis nolika Orkristu, elfu zobenu, kas gūstā tika Torinam at­ņemts. Dziesmas stāsta, ka tas tumsā sācis kvēlot ikreiz, kad tuvumā parādījies ienaid­nieks, un neviens nav varējis negaidot ieņemt rūķu cietoksni. Tur tagad apmetās Deins Neina dēls — nākamais Vientuļā Kalna karalis —, un ap viņu sensenajās pils zālēs sa­pulcējās daudz citu rūķu. No divpadsmit Torina ceļabiedriem dzīvi bija palikuši desmit. Fili un Kili bija krituši, segdami Torinu ar vairogiem un saviem augumiem, jo viņš bija to mātes vecākais brālis. Pārējie palika kopā ar Deinu, jo Deins prata taisnīgi sadalīt dārgumus.

Tagad vairs, protams, nevarēja runāt par mantas sadalīšanu iepriekš paredzēta­jās daļās Beilinam, Dveilinam, Douri, Nouri, Ouri, Oinam, Gloinam, Baifuram, Boufu- ram un Bomburam — un Bilbo. Tomēr četrpadsmitā daļa no visa zelta un sudraba,

gan apstrādāta, gan neapstrādāta, tika atdota Bardam, jo Deins teica: — Mēs turēsim cieņā mirušo līgumus, un Torins tagad ir dabūjis Svētakmeni savā īpašumā.