DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Ē! Tra-la-la-lā!

Nāciet šurp ielejā! Lūk, mēness spīd spožāk Nekā dārglietas skaistās,

Un zvaigznes daudz košāk Par rubīniem laistās. Un liesmas, kas margo Mums pavardā silti, Mirdz gaišāk par dārgo Dzelteno smilti.

E! Tra-la-la-lā!

Nāciet šurp ielejā! Ē! Kurp šie vēl pošas Vakarā vēlā? Skat, debesīs spožas Zvaigznes jau kvēlo! Prom nešļavas sviediet Un skumjas no sejām! Līdzi mums dziediet Un griezieties dejā!

E! Tra-la-la-lā!

Nāciet šurp ielejā!

Tri-li-li-li-lī!

Jauki maijmēnesī!

Tra-lā! Tri-li-lV

Tad ielejas elfi iznāca pretī, apsveica viņus un aizveda pāri upei uz Elronda māju. Tur ceļinieki tika sirsnīgi uzņemti, un daudz dzirdīgu ausu tovakar vēlējās klausīties stāstu par viņu dēkām. Runāja tikai Gendalfs, jo Bilbo bija kļuvis kluss un miegains. Lielāko tiesu no stāstītā viņš zināja, jo pats bija tajā piedalījies un daudz ko pārstās­tījis burvim mājupceļā un Beorna namā, tomēr laiku pa laikam viņš atvēra vienu aci un ieklausījās — kad stāsts skāra notikumus, ko viņš vēl nezināja.

Tādējādi Bilbo dabūja zināt, kur Gendalfs bijis viņu ceļojuma laikā, jo burvis to stāstīja Elrondam. Izrādījās, ka Gendalfs bijis lielā sapulcē, kurā piedalījušies baltie burvji, zintnieki un labie brīnumdari, un ka tie beidzot padzinuši Melno Magu no viņa tumšā cietokšņa Drūmmeža dienvidos.

— Jādomā, ka itin drīz, — Gendalfs stāstīja, — šis mežs mainīs savu drūmo dabu un izskatu. Ziemeļu apvidi, cerams, daudzus garus gadus būs drošībā no viņa ļaundarī­bām. Tomēr gribētos, kaut mēs viņu pavisam būtu padzinuši no pasaules!

— Tas patiešām būtu pats labākais, — sacīja Elronds, — taču baidos, ka šīs pasau­les mūžā tas nenotiks.

Kad ceļojuma stāsts bija galā, sekoja citi stāsti un tiem savukārt citi — stāsti par seniem laikiem, stāsti par jauniem laikiem, stāsti par visādiem un nekādiem laikiem, līdz Bilbo galva noslīga uz krūtīm un viņš, kaktā ieritinājies, sāka saldi krākt.

Pamodies viņš ieraudzīja, ka guļ baltā gultā un pa vaļējo logu pretī skatās mēness. Un mēnessgaismā upes krastos skani un skaidri dziedāja elfi:

— Lai skan mūsu dziesma ielejas tālē, Kur vēji čukst kokos un sasaucas zālē! Kā puķes zied zvaigznes debesu plaukstā, Kā mirdzoši logi Nakts tornī augstā. Lai dimd mūsu deja upmalas zālē, Līdz mēness gaist tālē un pamale bālē! Skat, ūdeņi sidraba vizuļus aijā! Jautri ir pulkā, un jauki ir maijā.

Nu dziedāsim dziesmiņu maigu un klusu Viņam, kas bauda pelnītu dusu. Aijā, draugs, aijā! Jūs, oši un kļavas, Klusiniet brītiņu lapotnes savas! Nešalciet, priedes, līdz atausīs rīts! Ozoli, nemājiet zariem! Paslēpies, mēnes, lai tumsā viss tīts Līdz pirmajiem ausmas stariem.

— Sveiki, Jautrie Gariņi! — Bilbo uzsauca, izliecies pa logu. — Kura mēnesnīcas stunda tad nu pašreiz ir? Jūsu šūpļa dziesma uzmodinātu pat piedzērušu goblinu. Tomēr es jums pateicos.

— Un tava krākšana uzmodinātu pat pārakmeņojušos pūķi — tomēr mēs tev pa­teicamies! — viņi smiedamies atsaucās. — Tuvojas ausmas stunda, un tu esi gulējis jau kopš nakts sākuma. Rīt varbūt beidzot tavs nogurums būs izārstēts.

— Elronda namā mazs snaudiens ārstē lielas kaites, — hobits atbildēja, — bet es tomēr ārstēšos, cik ilgi vien varēšu. Ar labu nakti otrreiz, mani jaukie draugi! — To teicis, viņš atgriezās gultā un gulēja saldi līdz rīta gaismai.

Sajā namā viņš ātri tika vaļā no noguruma un vēl daudz reižu kopā ar ielejas elfiem jautri mēļoja un griezās dancī gan agrās rīta, gan vēlās vakara stundās. Tomēr pat šī vieta nespēja ilgi saistīt viņu pie sevis, un viņš nemitīgi domāja par savām mājām. Tādēļ pēc nedēļas Bilbo atvadījās no Elronda un, apveltījis namatēvu tām nelielajām dāvani­ņām, ko tas bija ar mieru pieņemt, kopā ar Gendalfu jāšus devās projām.

Jau izjājot no ielejas, debesis rietumu pusē apmācās, un drīz viņus pārsteidza lietus un vējš.

— Maijmēnesis mīl jokot! — teica Bilbo, lietum šļācoties sejā. — Tomēr leģendām nu ir pagriezta mugura, un mēs tuvojamies mājām. Sī laikam ir pirmā vēsts no turie­nes.

— Priekšā vēl tāls ceļš, — sacīja Gendalfs.

— Bet tas ir pēdējais ceļš, — atbildēja Bilbo.

Viņi nonāca pie upes, kas iezīmēja pašu Savvaļas robežas maliņu un atradās pretī braslam zem stāvā krasta, kuru jūs varbūt vēl atceraties. Ūdens bija krietni pacēlies gan kūstošo sniegu dēļ, siltumam tuvojoties, gan ieilgušo lietu dēļ, tomēr pēc zināmām grūtībām viņi tika pretējā krastā un, jauzdami vakara tuvumu, steidzās veikt sava ceļo­juma pēdējo posmu.

Tas bija gandrīz tāds pats kā turpceļā, vienīgi ceļinieku krietni mazāk un mazāk arī valodu un dziesmu, turklāt šoreiz nebija arī troļļu. Ik uz soļa Bilbo atcerējās, kas šeit noticis vai runāts pirms gada — kaut arī likās, ka pagājis nevis gads, bet desmit, — tāpēc viņš, protams, uzreiz ievēroja vietu, kur ponijs bija iekritis upē un viņi nogrie­zušies sānis, lai dotos pretī savam drūmajam piedzīvojumam ar Tomu, Bertu un Billu.

Netālu no ceļa viņi atrada slēptuvi, kurā bija noglabājuši troļļu zeltu; tā bija ve­sela un neskarta. — Manam mūžam pietiks tāpat, — teica Bilbo, kad zelts bija atrakts. — So labāk ņem tu, Gendalf. Gan tu zināsi, kā to vislietderīgāk izmantot.

— Zināt jau zināšu, — atteica burvis, — tomēr dalīsim uz pusēm! Var gadīties, ka tev rodas vairāk vajadzību, nekā tu šobrīd domā.

Tā nu viņi sakrāva zeltu somās un uzlika tās ponijiem mugurā, kaut gan dzīvnieki nemaz par to nepriecājās. Tālākais gājiens bija lēnāks, jo lielāko ceļa daļu viņi gāja kājām. Bet zeme te bija zaļa, un visur kuploja zāle, kurā hobits tīksmīgi gremdēja kā­jas. Viņš noslaucīja seju sarkanā zīda mutautā — nē, ne jau savējā, jo no tiem neviens nebija saglabājies, bet Elronda dotajā, jo jūnijs bija atnesis vasaru, un laiks atkal bija saulains un karsts.

Tā kā visam reiz pienāk gals, arī šim stāstam, tad pienāca diena, kad viņi ieraudzīja zemi, kurā Bilbo bija dzimis un uzaudzis, kurā ik uzkalnu un koku viņš pazina tikpat labi kā savus roku un kāju pirkstus. Kad, pakāpies augstākā vietā, hobits iztālēm ieraudzīja savu Pakalnu, viņš pēkšņi apstājās un sāka runāt:

— Ceļi iet, un ceļi stīdz,

Krustojas un mijas, Traucas straujām upēm līdz,

Cauri mežiem vijas. Pāri augstiem kalniem ved,

Cauri dziļām gravām, Apkārt klintīm lokus met, Pāri puķu pļavām.

Ceļi ved, un ceļi māj, Vilinot mūs klusi. Tomēr tālais ceļotājs Iet uz māju pusi. To, kam jāredz bijis daudz

Uguns, šķēpu, naida, Atkal dzimtās pļavas sauc, Zaļie lauki gaida.

Gendalfs stāvēja un raudzījās viņā. — Mans mīļais Bilbo! — viņš teica. — Ar tevi kaut kas ir noticis. Tu vairs neesi tas hobits, kas agrāk.

Viņi pārgāja pāri tiltam, pagāja garām dzirnavām upes malā un drīz nonāca pie Bilbo namdurvīm.

— Ak tu tētīt! Kas te notiek? — viņš iesaucās. Ap durvīm drūzmējās milzīgs pūlis, valdīja kņada, un visvisādi ļaudis, gan godājami, gan negodājami, staigāja iekšā un ārā — nepapūlēdamies pat kājas noslaucīt, kā Bilbo tūlīt sašutis ievēroja.

Tiesa, viņš bija pārsteigts, bet vēl jo vairāk pārsteigti bija viņi. Bilbo bija at­griezies taisni lielās izsoles laikā! Pie vārtiņiem liels paziņojums melniem un sarkaniem burtiem vēstīja, ka divdesmit otrajā jūnijā firma «Grabss, Grabss un Barrouzs» pār­došot izsolē nelaiķa Bilbo Baginsa kunga (Bagenda zem Pakalna, Hobitoņija) mantību. Izpārdošanas sākums bija izziņots tieši pulksten desmitos. Tagad tuvojās pusdienlaiks, un lielākā daļa mantu jau bija pārdotas par visdažādāko maksu — no smiekla grašiem līdz sviestmaizei (izsolēs tas nav nekas neparasts). Bilbo brālēni Sekvilli-Baginsi paš­laik cītīgi mērīja viņa istabas, lai noskaidrotu, vai tajās varēs izvietot savas vecās mē­beles. īsi sakot, Bilbo tika «uzskatīts par mirušu», un ne viens vien ar sajūsmu pārlie­cinājās, ka šis uzskats bijis aplams.