DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Arī četrpadsmitā daļa bija milzīga bagātība, kāda pat daudziem karaļiem nekad nav piederējusi. Lielu daļu zelta Bards nosūtīja Ezera pilsētas Saimniekam un bagātīgi apbalvoja savus draugus un sekotājus. Elfu karalim viņš dāvāja Giriona smaragdus — dārgakmeņus, ko viņš vērtēja visaugstāk un ko Deins bija atkal atdevis viņa īpašumā.

Hobitam Bilbo viņš teica: — Sī bagātība tev pieder tikpat daudz, cik man, kaut arī vecie līgumi vairs nevar palikt spēkā, kad tik daudzi pielikuši roku dārgumu atgūšanā un aizstāvēšanā. Un tomēr, kaut arī tu pats vēlējies atteikties no savām tiesībām, es ne­gribu, lai piepildītos Torina vārdi, ko viņš vēlāk nožēloja: ka tev no šīs daļas nekas liels pāri nepalikšot. Es vēlos atalgot tevi bagātīgāk par visiem.

— Tu esi ļoti laipns, — teica Bilbo. — Bet man tas nudien būtu tīrais atvieglojums. Es nekādi nevaru iedomāties, kā es visu to bagātību būtu aizdabūjis visu garo ceļu līdz mājām bez kariem un asinsizliešanas. Un nevaru arī iedomāties, ko es, mājās ticis, ar to iesāktu. Noteikti labāk būs, ja tā paliks tavās rokās.

Beigu beigās viņš bija ar mieru paņemt tikai divas nelielas lādes, vienu ar sudrabu, otru ar zeltu, — tik daudz, cik spēj panest viens spēcīgs ponijs. — Man pilnīgi pietiks rūpju ar to pašu, — viņš teica.

Un tā nu beidzot pienāca brīdis, kad hobitam vajadzēja atvadīties no saviem drau­giem. — Ardievu, Beilin! — viņš teica. — Ardievu, Dveilin; ardievu Douri, Nouri, Ouri, Oin, Gloin, Baifur, Boufur un Bombur! Lai jūsu bārdas nemūžam nenodilst plānākas! — Un, pagriezies pret Vientuļo Kalnu, viņš piebilda: — Ardievu, Torin Ozolvairog! Un Fili un Kili! Lai jūsu piemiņa nemūžam neizbālē!

Tad rūķi, pie Vārtiem stāvēdami, zemu paklanījās, bet vārdi tiem iespriedās kaklā.

— Paliec sveiks, un lai veiksme tev iet līdzi visos tavos ceļos! — beidzot sacīja Beilins.

— Ja tu mūs vēl kādreiz apciemosi, kad mūsu pils būs atguvusi seno krāšņumu, tad tās būs neaizmirstamas dzīres!

— Un, ja jums gadās būt manā pusē, — atteica Bilbo, — nevilcinieties pieklauvēt! Tēju es mēdzu dzert četros, bet ikviens no jums tiks laipni gaidīts jebkurā stundā!

Un tad viņš aizgriezās.

Elfu karapulks soļoja mājup; kaut arī tas bija bēdīgi sarucis skaitā, tomēr dzīvo sir­dīs valdīja prieks, jo tagad ziemeļu pasaule ilgi varēja dzīvot mierā un priekā. Pūķis bija pagalam, goblini pieveikti, un aiz garās ziemas jau smaidīja pretī gaišs pavasaris.

Gendalfs un Bilbo jāja aiz elfu karaļa, un viņiem līdzās soļoja Beorns — atkal cil­vēka izskatā; viņš visu ceļu smējās un skaļi dziedāja. Tā viņi gāja, līdz sasniedza Drūm­meža malu, mazliet uz ziemeļiem no tās vietas, kur iztecēja Meža upe. Tur visi apstājās, jo burvis un Bilbo negribēja iet pa mežu, kaut arī karalis aicināja viņus kādu laiciņu paviesoties viņa pilī. Ceļinieki bija nolēmuši iet gar meža malu un apkārt tā ziemeļu galam, kas atradās tuksnesīgajā apvidū starp mežu un Pelēkajiem kalniem. Tas bija, garš un nemīlīgs ceļš, taču pēc goblinu sakāves tas likās drošāks nekā Drūmmeža baigās takas. Turklāt arī Beorns gribēja iet šo pašu ceļu.

— Ardievu, elfu karali! — teica Gendalfs. — Lai prieks valda tavā zaļajā mežā, kamēr pasaule vēl jauna! Un lai prieks mājo tavu ļaužu sirdīs!

— Ardievu, Gendalf! — teica karalis. — Lai tu vienmēr parādītos tur, kur vis­vairāk esi vajadzīgs un vismazāk cerēts! Un, jo biežāk tu parādīsies manā pilī, jo vairāk prieka man sagādāsi!

— Elfu karali! — sacīja Bilbo, stomīdamies un mīņādamies no vienas kājas uz otru. — Es lūdzu tevi pieņemt šo dāvanu! — Un viņš izvilka sudraba un pērļu kakla­rotu, ko viņam šķiroties bija iedevis Deins.

— Ar ko gan es būtu nopelnījis šādu dāvanu, ak, hobit? — vaicāja karalis.

— Nu, es domāju… ē… vai tev neliekas, — Bilbo apmulsis minstinājās, — ka esi pelnījis kādu velti par savu… ē… viesmīlību? Tas ir, es gribu teikt, ka pat kramplau­zim ir savas goda jūtas. Es tiku dzēris daudz tava vīna un ēdis daudz tavas maizes.

— Es pieņemu tavu dāvanu, ak, Bilbo Lieliskais! — svinīgi sacīja karalis. — Un ie­ceļu tevi par elfu draugu, un dodu tev savu svētību. Lai tava ēna nekad netop mazāka (jo citādi zagt būtu pārāk viegli)! Ardievu!

Tad elfi pagriezās uz Meža pusi, un Bilbo sāka savu garo ceļojumu mājup.

Hobits piedzīvoja vēl daudz grūtību un dēku, iekams atgriezās mājās. Savvaļas ap­vidi joprojām bija Savvaļas apvidi, un tur bija sastopami ne tikai goblini vien; taču Bilbo ceļoja kopā ar drošiem sargiem un labiem pavadoņiem — burvis visu laiku bija viņam līdzās un lielāko ceļa daļu arī Beorns — un nekādās nopietnās briesmās viņš vairs neiekļuva. Līdz ziemas vidum Gendalfs un Bilbo bija veikuši visu garo atpakaļ­ceļu gar abām Meža malām līdz Beorna namdurvīm; un šeit viņi kādu laiciņu uzkavē­jās. Tur pagāja silti un jautri Ziemassvētki, un pēc Beorna aicinājuma uz mielastu sanāca ļaudis no tuvām un tālām malām. No Miglas Kalnu gobliniem atlikuši bija tikai nedaudzi, un tie paši iebiedēti un noslēpušies visdziļākajās alās, kādas vien va­rēja atrast; vārgi bija pazuduši no meža, tāpēc cilvēki varēja doties tālos ceļos bez bailēm. Beorns šai apkaimē vēlāk kļuva par ievērojamu vadoni un pārvaldīja plašas zemes starp kalniem un mežu, un stāsta, ka vēl pēc daudzām paaudzēm viņa cilts pēc­teči spējuši pieņemt lāča izskatu un daži no tiem bijuši bargi un ļauni, taču vairums pēc dabas līdzīgi Beornam, kaut arī nevarējuši līdzināties viņam augumā un spēkā. Tajā laikā no Miglas Kalniem tika padzīti pēdējie goblini, un jauns miers iestājās aiz Savva­ļas robežas.

Bija pavasaris, silts un jauks ziedonis ar spožu sauli, kad Bilbo un Gendalfs beidzot atvadījās no Beorna, un, kaut gan Bilbo bija noilgojies pēc mājām, viņš šķīrās no šīs vietas ar skumjām, jo pavasarī puķes Beorna dārzā ziedēja tikpat brīnišķi kā vasaras vidū.

Beidzot viņi devās augšup pa garo kalnu ceļu un nokļuva uz tās pašas pārejas, kur iepriekš viņus bija sagūstījuši goblini. Bet šoreiz viņi te ieradās rīta stundā un, atskatī­damies atpakāļ, redzēja baltu sauli laistāmies pār plašajiem līdzenumiem. Aiz tiem pletās Drūmmežs, tālumā zilgans un tuvākajā malā pat pavasarī tumši jo tumši zaļš. Tāltālu aizmugurē, tikko saredzams, slējās Vientuļais Kalns. Tā augstākajā virsotnē vēl zaigoja sniega baltums.

— Sniegs stājas uguns vietā, un pat pūķiem reiz pienāk gals! — noteica Bilbo un pagrieza muguru savam piedzīvojumam. Tuku asinis sāka mākt nogurums, un Baginsu daļa kļuva jo dienas jo stiprāka. — Tagad es vairāk par visu gribētu atlaisties savā mīkstajā krēslā! — viņš sacīja.

Bija pirmā maijmēneša diena, kad viņi abi beidzot nonāca uz kraujas virs Riven­dellas ielejas, kurā atradās Pēdējā (vai Pirmā) Mājīgā Māja. Atkal bija vakars; poniji jutās gurdeni, jo sevišķi tas, kurš nesa mantas; un visiem šķita, ka vajadzētu atpūs­ties. Jājot lejup pa stāvo taku, Bilbo atkal dzirdēja kokos dziedam elfus, it kā tie kopš viņa aiziešanas vispār nebūtu mitējušies, un, tiklīdz viņi bija tikuši līdz zemākajiem meža klajumiem, atskanēja dziesma, kas bija ļoti līdzīga toreizējai. Tā skanēja ap­mēram šādi:

Nu pūķis pagalam, Uz mūžu tas rimis, Zem ūdeņu čalām Dziļumā grimis. Rūs varenās bruņas Un kauliņi balo, Kur ezers klāj dūņas . Un ūdeņus skalo. Irst vara ikviena, Ik greznība bālē, Tik elfi arvienu Dej upmalas zālē.