DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Mistera Bilbo JBaginsa atgriešanās sacēla varenu jezgu gan zem Pakalna, gan aiz Pakalna, gan pāri Straumei; tas nebija no tiem brīriumiem, ko mēdz aizmirst dažu dienu laikā. Likuma izraisītie sarežģījumi vilkās pat gadiem ilgi. Pagāja krietns laiks, iekams misteru Baginsu atkal atzina par dzīvu esam. Sevišķi ilgi bija jāpārliecina tie, kas iz­sludinātajā izsolē bija īpaši izdevīgi iepirkušies; un beigu beigās, lai ietaupītu laiku, Bilbo bija spiests atpirkt labu tiesu pats savu mēbeļu. Daudzas no viņa sudraba karo­tēm noslēpumaini pazuda un nekad vairs neatradās. Viņš pats turēja aizdomās Sek- villus-Baginsus. Viņi no savas puses nekad neatzina, ka pārnākušais Baginss tiešām ir īstais, un vairs neuzturēja ar Bilbo draudzīgas attiecības. Viņiem tik ļoti bija gribējies dzīvot viņa jaukajā hobita alā.

Bilbo itin drīz secināja, ka ir pazaudējis kaut ko vairāk par karotēm — ka ir pazau­dējis savu labo slavu. Tiesa, viņš uz visiem laikiem palika elfu draugs un viņam godu parādīja rūķi, burvji un visi citi līdzīgie, kam gadījās būt šai pusē, taču viņš vairs ne­tika uzskatīts par īsti cienījamu hobitu. Patiesību sakot, visi apkaimes hobiti viņu tur­pmāk uzskatīja par tādu kā dīvaini — vienīgi Tuku puses jaunākie radinieki domāja citādi, taču pat viņu draudzīgajām tieksmēm trūka vecākās paaudzes atbalsta.

Man diemžēl jāsaka — Bilbo par to nemaz neraizējās. Viņš jutās pavisam apmie­rināts, un tējas katliņš uz pavarda dziedāja vēl jaukāku meldiju nekā toreiz, rāmajās dienās pirms Negaidītajām viesībām. Savu zobenu viņš pakāra virs kamīna. Bruņu­tērpu viņš novietoja uz statīva priekštelpā (līdz tam brīdim, kad atdeva to Muzejam). Savu zeltu un sudrabu viņš lielākoties izdāļāja dāvanās, gan derīgās, gan izšķēr­dīgās, — tas lielā mērā veicināja viņa jaunāko radinieku un radinieču pieķeršanos. Burvju gredzenu viņš glabāja lielā noslēpumā un izmantoja galvenokārt tad, ja ieradās nevēlami apmeklētāji.

Viņš sāka rakstīt dzejoļus un bieži apciemoja elfus; un, kaut arī daudzi kratīja galvu, lika pirkstu pie deniņiem un teica: «Nabaga vecais Baginss!» — un kaut arī maz bija to, kas ticēja viņa stāstiem, Bilbo dzīvoja laimīgi līdz pat mūža galam, un šis mūžs bija neparasti garš.

Kādā rudens vakarā dažus gadus vēlāk Bilbo sēdēja savā kabinetā, rakstīdams me­muārus — viņš dzīrās tos nosaukt «Turp un atpakaļ jeb Hobita ceļojums» —, kad pie dur­vīm atskanēja zvans. Pie sliekšņa stāvēja Gendalfs kopā ar kādu rūķi, un šis rūķis ne­bija neviens cits kā Beilins.

— Nāciet iekšā! Nāciet iekšā! — iesaucās Bilbo, un drīz vien viņi jau sēdēja krēs­los pie kamīna. Beilins varbūt ievēroja, ka misters Baginss sācis nēsāt krietni platāku vesti (un ka tai ir īsta zelta pogas), taču arī Bilbo acīm nepalika nepamanīts tas, ka Bei- lina bārda izaugusi vairākas collas garāka un viņa dārgakmeņiem rotātā josta izska­tās neparasti krāšņa.

Viņi, protams, sāka runāt par kopā pavadītajām dienām, un Bilbo apjautājās, kā sokas dzīve Vientuļajā Kalnā. Pēc visa spriežot, tur klājās ļoti labi. Bards bija atjau­nojis Dziļlejas pilsētu, un pie viņa sapulcējušies cilvēki no Ezera un no dienvidiem un rietumiem, un ieleja atkal kļuvusi iekopta un bagāta; pamestie apvidi tagad pavasaros slīga puķēs un skanēja putnu dziesmās, bet rudeņos tur brieda augļi un valdīja dzīru līksmība. Un Ezera pilsēta bija uzbūvēta no jauna, uzplaukusi un kļuvusi vēl pārticī­gāka nekā agrāk, un pa Straujupi abos virzienos ceļoja lielas bagātības; un tai apvidū starp elfiem, cilvēkiem un rūķiem valdīja patiesa draudzība.

Vecais Saimnieks bija ņēmis nelabu galu. Bards pateicībā par Ezera cilvēku palī­dzību bija dāvājis viņiem daudz zelta, taču Saimnieks bija no tiem, uz ko viegli iedarbo­jas pūķa ļaunā vara, un viņš aizbēga, piesavinājies lielāko daļu zelta; vēlāk, līdzda­lībnieku pamests, viņš Klintāju tuksnesī nomira badā.

— Jaunais Saimnieks ir gudrāks vīrs, — teica Beilins, — un ļoti iecienīts, jo viņam tiešām ir vislielākie nopelni pašreizējā labklājībā. Ļaudis sacer dziesmas par to, ka viņa laikā pa upēm plūstot zelts.

— Tad jau izrādās, ka seno dziesmu paredzējumi ir zināmā mērā piepildījušies! — teica Bilbo.

— Protams! — atbildēja Gendalfs. — Un kāpēc lai tā nebūtu? Tu taču, jādomā, nesāksi apšaubīt paredzējumus tāpēc, ka pats piepalīdzēji tiem īstenoties? Tu taču ne­domā, ka visas tavas dēkas un veiksmīgās izglābšanās izlēma tikai laimīgs liktenis tevis viena paša labā? Tu esi lielisks puika, mister Bagins, un tu man ļoti patīc, bet galu galā tu esi tikai niecīgs radījums šai plašajā pasaulē!

— Un paldies dievam! — Bilbo smiedamies atsaucās un pasniedza viņam tabakas dozi.

Kādā rudens vakarā trīsdesmito gadu sākumā profesora Dž. R. R. Tolkīna bērni izteica vēlēšanos dzir­dēt «pavisam jaunu pasaku», un tēvs it kā gluži nejauši iesāka: «Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.» Iesāka to, par ko piecus gadus vēlāk pats rakstīja: «No lapiņas izauga dārzs.»

Kāpēc tieši hobits? Un kas tad īsti ir hobits? Tobrīd uz šiem jautājumiem vēl nebija skaidras atbil­des, un doma par aizkustinošajām, jocīgajām būtnēm ar autora iztēlē radušos vārdu «hobiti» šķita neno­pietna un pārejoša. Vairākus gadus šai ievada frāzei nebija īsta turpinājuma, kaut gan pamazām jau veidojās karte… Kad šis itin kā rotaļīgais iesākums tomēr pārtapa manuskriptā, sacerējums ilgi stā­vēja dīkā, līdz, draugu pierunāts, autors beidzot aiznesa to uz Londonas izdevniecību «Allen & Univin». Un 1937. gadā, «Hobita» iznākšanas gadā, izdevējs Stenlijs Anvins rakstīja autoram: «Reti notiek tā, ka bērnu rakstnieks iekaro sev paliekošu popularitāti ar vienu grāmatu, taču man nav ne mazāko šaubu, ka ar Jums tas notiks ļoti strauji… Jūs esat viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam piemīt ģēnija dzirksts, un atšķirībā no dažiem citiem izdevējiem es šādus vārdus savos trīsdesmit izdevēja darba gados esmu sacījis labi ja reizes piecas.»

Tā sākās «Hobita» — lieliskā hobita Bilbo Baginsa ceļš pie lasītājiem, un kopš tā laika darbs izdots neskaitāmas reizes un tulkots daudzās valodās. Sī ir viena no tām nedaudzajām grāmatām, ko ar vienlīdz lielu aizrautību lasa gan bērni, gan jebkura vecuma pieaugušie. Saistošais stāsts par Bilbo, burvja Gen- dalfa un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ieved lasītāju mums mazpazīstamā, taču aizraujošiem piedzīvojumiem bagātā pasaulē, kurā mīt gan autora radīti, gan Lielbritānijas un Skandināvijas mitoloģijā labi pazīstami fantāzijas tēli. Lab­sirdīgais humors, kas vijas cauri visam darbam, ironija par pasakas varoņu (un nevaroņu) gluži «cilvēcis­kajām» vājībām mazina riskanto dēku skaudrumu un psiholoģiski itin kā tuvina notiekošo realitātei. Ap­brīnojama ir Dž. R. R. Tolkīna spēja piešķirt ticamību savas fantāzijas zemes notikumiem, videi, valo­dām, vēsturei. Tā nav nejaušība, jo autors — anglosakšu, vēlāk angļu valodas un literatūras profesors Oksfordas universitātē — garus mūža gadus veltījis savas zemes pagātnes, mitoloģijas, lingvistisko un literāro tradīciju izpētei. Kaut gan vienā no savām vēstulēm Dž. R. R. Tolkīns raksta, ka pretēji kāda izdevēja apgalvojumam viņš šajā darbā maz esot tieši izmantojis savas profesionālās zināšanas — «vienīgi atveidojot rūnas (anglosakšu) un izvēloties rūķiem vārdus (islandiešu), bet ne vienā, ne otrā gadījumā ne­esmu ievērojis senatnes pētnieka precizitāti…» — visā darbā neuzbāzīgi jaušama spoža valodnieka, vēstures pazinēja, zinātnieka roka, un tas ne mazākā mērā neatņem krāsainību un burvību viņa pasaku pasaulei.