DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Goblini bija uzrāpušies Kalnā no otras puses un daudzi jau atradās uz nogāzes virs Vārtiem, kamēr citi pārgalvīgi drāzās lejup, gribēdami uzbrukt atradzēm no augšas un nepievērsdami nekādu uzmanību tiem, kas brēkdami gāzās no klintīm un kraujām. Jeb­kura no atradzēm bija sasniedzama pa daudzām takām, kas nāca no Kalna augšas un vidienes, un aizstāvji varēja aizšķērsot tikai nelielu daļu no tām. Cerības uz uzvaru ne­glābjami pagaisa. Aizturēts bija tikai melnā viļņa pirmais trieciens.

Diena ritēja uz priekšu. Ielejā atkal sapulcējās goblinu bari. Atjoņoja jauni mežo­nīgo vārgu pulki, un ar tiem kopā ieradās Bolga miesassardze — milzīga auguma gob­lini ar līkiem tērauda zobeniem. Drīz melnos negaisa padebešus sāka pārņemt īstā va­kara tumsa, bet milzu sikspārņi riņķoja cilvēkiem un elfiem virs galvām un gar ausīm vai arī kā vampīri pieplaka kritušajiem. Bards tagad cīnījās, aizstāvēdams austrumu atradzi, un tomēr bija spiests lēni atkāpties; elfi tikmēr kopā ar savu karali bija iedzīti strupceļā uz dienvidu atzara, netālu no Kraukļu kalna sargtorņa.

Pēkšņi atskanēja skaļš sauciens, un no Vārtu puses sāka pūst taures. Viņi bija pie­mirsuši Torinu! Daļa sienas zem sviru spiediena dārdot iegāzās ūdenī. No ejas izdrāzās Kalna karalis, un tam sekoja visi pārējie. Kapuču un apmetņu vairs nebija; spoži mir­dzēja bruņutērpi, un sarkana kvēle liesmoja rūķu acīs. Lielais rūķu vadonis puskrēslā zaigoja kā zelts dziestošā ugunskurā.

Goblini uz nogāzes virs viņiem vēla lejā klintsakmeņus, taču rūķi neapstājās, tie nolēca lejā ūdenskrituma pakājē un drāzās uz cīņas lauku. Vilki un jātnieki viņu ceļā krita vai arī metās bēgt. Torins vicināja kaujas cirvi vareniem vēzieniem, un šķita, ka viņu pašu neskar nekas.

— Pie manis! Pie manis! Elfi un cilvēki! Pie manis! Surp, mani ciltsbrāļi! — viņš sauca, un viņa balss kā taures pūtiens nodimdēja pa visu ieleju.

Lejup pie viņa, nekādu kārtību vairs neievērodami, no visām pusēm metās Deina rūķi. Lejup drāzās arī daudzi Ezera cilvēki, jo Bards tos nespēja atturēt, un no otras puses šurp traucās bars elfu strēlnieku. Vēlreiz goblini tika iesprostoti ielejā un krita tur kaudzēm cits pāri citam, līdz visa Dziļleja kļuva tumša un baiga no viņu līķiem. Vārgi tika izdzenāti uz visām pusēm, un Torins drāzās taisni pretī Bolga miesassar- dzei. Tomēr to rindas viņš nespēja pāršķelt.

Viņam aiz muguras starp kritušajiem gobliniem jau gulēja daudzi cilvēki un rūķi, daudzi elfi, kas vēl ilgus gadus būtu varējuši priecīgi dzīvot savos mežos. Un, jo platāka kļuva ieleja, jo lēnāks tapa Torina uzbrukums. Viņa pulks bija pārāk mazs. Viņa flangi bija neaizsargāti. Drīz uzbrukums vērsās pret pašiem uzbrucējiem, un tos no visām pusēm lielā lokā ielenca goblini un vilki, kas atgriezās kaujaslaukā. Bolga miesassar­dze ar negantiem auriem metās virsū Torina pulkam, ārdīdama tā rindas kā viļņi smilšu ciļņus. To draugi nespēja tiem palīdzēt, jo uzbrukums no Kalna augšas atsākās ar divkāršu sparu, un abās pusēs cilvēki un elfi pamazām tika pārmākti.

Bilbo vēroja notiekošo ar drūmu nožēlu. Viņš bija apmeties Kraukļu kalnā kopā ar elfiem — daļēji tāpēc, ka no šīs vietas bija vieglāk aizbēgt, un daļēji (te nu vairāk dar­bojās Tuku domāšana) aiz tāda apsvēruma: ja viņš paliktu pašā pēdējā izmisīgās cīņas vietā, viņam visvairāk gribētos aizstāvēt-elfu karali. Jāpiebilst, ka arī Gendalfs bija tepat un sēdēja zemē, kā dziļās domās iegrimis, — iespējams, ka viņš gatavoja pēdējam brīdim vēl kādu beidzamo burvestības triecienu.

Pēdējais brīdis, šķiet, vairs nebija tālu. «Drīz goblini izlauzīsies līdz Vārtiem,» do­māja Bilbo, «un mūs visus nokaus vai notrieks lejā un sagūstīs. Nudien raudāt gri­bas — pēc visa, kas pārdzīvots. Tad jau labāk, ja Smogs būtu palicis tupam uz tiem no­lādētajiem dārgumiem, nekā tos paņem šie nelietīgie radījumi, — un vēl nabaga vecais Bomburs un Beilins, un Fili, un Kili, un visi pārējie ņem nelabu galu; un arī Bards un Ezera cilvēki, un jautrie elfi! Ak, posts pār manu galvu! Es esmu dzirdējis daudzas kauju dziesmas, un man arvien licies, ka sakāve var būt dižena. Bet tā izskatās gauži bēdīga, lai neteiktu — satriecoša. Kaut es varētu būt kaut kur tālu prom!»

Vējš izmētāja mākoņus, un rietumos iedegās sarkans saulriets. Ieraudzījis piepešo mirdzumu apkārtējā krēslā, Bilbo palūkojās apkārt. Un tad viņam izlauzās skaļš klie­dziens: tas, ko hobits ieraudzīja, lika viņa sirdij salēkties krūtīs — uz tālā kvēlošās debess fona iezīmējās tumši, nelieli, bet majestātiski apveidi.

— Ērgļi! Ērgļi! — viņš iekliedzās. — Ērgļi lido šurp!

Bilbo asais skatiens nemēdza kļūdīties. Pa vējam lidodami, šurp traucās ērgļi, rinda aiz rindas, un to pulks bija tik liels, ka tie, šķiet, bija sapulcināti no visām ziemeļu aug­stienēm.

— Ērgļi! Ērgļi! — Bilbo sauca, lēkādams un vēcinādams rokas. Kaut gan elfi ne­varēja viņu redzēt, tie viņu ļoti labi dzirdēja. Cits aiz cita tie pārtvēra saucienu, un tas atbalsojās pa visu ieleju. Daudzas acis izbrīnā pavērās augšup, lai gan kaut ko saskatīt pagaidām varēja tikai no Kalna dienvidu nogāzēm.

— Ērgļi! — Bilbo vēlreiz iekliedzās, bet tajā brīdī no augšas krītošs akmens smagi atsitās pret viņa bruņucepuri un viņš sabruka zemē, nekā vairs neapjauzdams.

Kad Bilbo atguva samaņu, viņš redzēja, ka ir pilnīgi viens. Viņš gulēja uz Kraukļu kalna plakanajiem akmeņiem, un tuvumā neviena nebija. Ap viņu pletās auksta, skaidra diena. Bilbo kratīja drebuļi, viss augums viņam bija sastindzis no aukstuma, bet galva dega kā ugunīs.

— Interesanti, kas tad noticis? — viņš pie sevis noteica. — Visādā ziņā es pagai­dām neesmu viens no kritušajiem varoņiem, bet to jau laikam vēl var paspēt!

Viņš ar pūlēm piecēlās sēdus. Paraudzījies ielejā, viņš nevarēja saskatīt nevienu * dzīvu goblinu. Pēc kāda laiciņa, kad galva kļuva drusciņ skaidrāka, viņam šķita, ka lejā starp klintīm rosās elfi. Viņš izberzēja acis. Jā, tālāk līdzenumā joprojām atradās apmetne, un pa Kalna Vārtiem, šķiet, arī no.tika kustība abos virzienos. Izskatījās, ka rūķi centīgi jauc nost sienu. Taču visur valdīja mēms klusums. Nedzirdēja neviena sau­ciena, nevienas dziesmu atbalss. Pār apkārtni šķita nolaidušās sēras.

— Laikam tomēr uzvara, vai? — Bilbo noteica, spaidīdams sāpošo galvu. — Iz­skatās gan viena drūma būšana.

Piepeši viņš ieraudzīja kādu cilvēku, kas kāpa augšup un nāca uz viņa pusi.

— Sveicināti! — viņš vārgi uzsauca. — Sveicināti! Kas no jauna?

— Kas tā par balsi, kas runā no akmeņiem? — cilvēks apstājies jautāja un vērīgi raudzījās apmēram uz to vietu, kur sēdēja hobits.

Tad Bilbo atcerējās savu gredzenu. — Ak tu piķis! — viņš noteica. — Būt neredza­mam arī nav gluži bez vainas. Citādi es, iespējams, būtu pavadījis nakti ērtā un siltā gultā!

— Tas esmu es, Bilbo Baginss, Torina ceļabiedrs! — viņš iesaucās, aši noraudams gredzenu.

— Cik labi, ka es tevi atradu! — teica vīrs, nākdams uz viņa pusi. — Tu esi vaja­dzīgs, un mēs jau ilgi tevi meklējam.. Tu būtu ieskaitīts starp kritušajiem, ja burvis Gendalfs nebūtu pateicis, ka tavu balsi pēdējo reizi dzirdējis šajā vietā. Mani vēl bei­dzamo reizi atsūtīja pārmeklēt šo klinti. Vai tu esi smagi ievainots?