DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Nejēgas! — iesmējās Bards. — Sādi tuvoties Kalna atzaram! Viņi nekā nesaprot no karošanas virs zemes, lai cik gudri viņi prastu cīnīties pazemē! Klintīs virs viņu labā flanga mums ir paslēpti strēlnieki un šķēpu metēji. Var jau būt, ka rūķiem ir labi bru­ņutērpi, taču drīz viņiem tajos kļūs par karstu. Uzbruksim tūdaļ no abām pusēm, iekams viņi nav paguvuši atvilkt elpu!

Taču elfu karalis atteica: — Es vilcināšos līdz pēdējai iespējai, pirms sākšu šo karu zelta dēļ. Rūķi nevar mums uzbrukt, ja mēs paši nesāksim pirmie; viņi arī nevar nekā izdarīt, mums nemanot. Cerēsim vēl kādu brīdi uz samierināšanos. Mūsu pārsvars ir pietiekams, ja beigu beigās tomēr vajadzēs doties šai nelaimīgajā kaujā.

Bet viņš nebija rēķinājies ar rūķu dabu. Ziņa, ka Svētakmens atrodas aplencēju ro­kās, dedzināja viņus kā karsta dzelzs; turklāt viņi uzminēja Barda un tā draugu vil­cināšanās iemeslu un nolēma dot triecienu, kamēr pretinieks vēl apspriežas.

Piepeši un bez brīdinājuma viņi klusi metās uz priekšu un sāka uzbrukumu. Iespin- dzās stiegras, un iesīcās bultas; kauja tikpat kā bija sākusies.

Bet tad vēl piepešāk visa apkārtne neticamā ātrumā satumsa. Melns mākonis strauji pārņēma debesis. Ziemas pērkons līdz ar negantu vēju sadrebināja Vientuļā Kalna klintājus, un zibens šautra apgaismoja tā virsotni. Un zem negaisa padebešiem varēja redzēt traucamies šurp vēl vienu melnu mākoni, tikai tas nenāca pa vējam — tas nāca no ziemeļiem un izskatījās kā milzīgs putnu bars, tik biezs un blīvs, ka neviens gais­mas stars netika cauri to spārniem.

— Stājieties! — iekliedzās Gendalfs, kas piepeši parādījās visu priekšā un, pacēlis rokas, viens pats nostājās starp rūķiem, kas virzījās uz priekšu, un karotājiem, kas tos gatavībā gaidīja. — Stājieties! — viņš iesaucās pērkondimdošā balsī, un viņa burvju nūja iekvēlojās zibens spožumā. — Jūs visus piemeklējusi nelaime! Ak vai, tā pienākusi ātrāk, nekā es biju gaidījis! Goblini ir jums uz pēdām! Tuvojas Bolgs 1 no ziemeļiem. Ak, Dein, tas ir tas pats, kura tēvu tu nogalināji Moria raktuvēs. Paveries! Debesis virs viņa karapulka ir melnas no sikspārņiem, tie mudž kā siseņu bars. Viņi jāj uz vilkiem, un vārgi ir viņu pavadoņi!

Visus pārņēma apjukums un izbrīns. Kamēr Gendalfs runāja, tumsa arvien vairāk sabiezēja. Rūķi apstājušies vērās debesīs. Elfu vidū skanēja daudzbalsīgi izsaucieni.

— Nāciet! — uzsauca Gendalfs. — Vēl ir laiks apspriesties. Lai Deins Neina dēls aši nāk pie mums!

Tā sākās kauja, ko neviens nebija paredzējis; to vēlāk nosauca par Piecu Armiju kauju, un tā bija briesmīga. Vienā pusē cīnījās goblini un mežonīgie vilki, otrā pusē — elfi, cilvēki un rūķi. Un sākās tas viss šādi. Jau kopš Milzu Goblina nāves Miglas Kal­nos goblinu naids pret rūķiem iedegās ar negantu liesmu. Ziņneši sāka ceļot starp vi­sām viņu pilsētām, kolonijām un cietokšņiem, jo viņi tagad bija apņēmušies nodibināt savu varu ziemeļos. Ziņas ceļoja slepeni, un visos kalnos bez mitas strādāja kalves, un karotāji bruņojās. Tad viņi devās laukā un pa kalniem un ielejām sanāca kopā, virzī­damies pa kalnu ejām vai tumsas aizsegā, līdz viscaur ap lielo Gandabada kalnu zie­meļos, kur atradās viņu galvaspilsēta, sapulcējās plašs karaspēks, kas jebkurā brīdī bija gatavs vētras laikā traukties lejā un negaidot uzbrukt dienvidiem. Tad viņi uz­zināja par Smoga nāvi, un prieks pārņēma viņu sirdis; un ik nakti pēc nakts viņi stei-

dzās pa kalniem uz priekšu un beidzot piepeši ieradās no ziemeļiem taisni Deinam pa pēdām. Pat kraukļi nezināja par viņu tuvošanos, iekams viņi nebija iznākuši klajā vietā izpostītajās zemēs starp Vientuļo Kalnu un tālākajiem pakalniem. Cik daudz zināja Gen­dalfs, grūti pateikt, taču skaidrs, ka tik pēkšņu uzbrukumu viņš nebija gaidījis.

Apspriedē ar elfu karali, Bardu un Deinu, kurš tagad ari pievienojās viņiem — jo goblini bija visu ienaidnieki un, viņiem tuvojoties, visi citi strīdi tika aizmirsti —, tika izstrādāts šāds plāns. Vienīgā cerība bija ievilināt goblinus ielejā starp Kalna atzariem un pašiem izvietoties uz lielajām atradzēm, kas stiepās uz dienvidiem un austrumiem. Tomēr tas būtu bīstami, ja izrādītos, ka goblinu ir pietiekami daudz, lai tie apsēstu visu Kalnu un tādējādi uzbruktu viņiem arī no aizmugures un no augšas; taču nebija laika gudrot citu plānu vai meklēt palīdzību citur.

Drīz pērkona negaiss norima un aizdārdēja uz dienvidaustrumiem, bet sikspārņu mākonis gar Kalna malu tuvojās, laizdamies arvien zemāk, un riņķoja virs galvas, aiz­segdams gaismu un iedvesdams visiem šausmas.

Uz Kalnu! — sauca Bards. — Uz Kalnu! Ieņemsim vietas, kamēr nav par vēlu!

Uz dienvidu atradzes, tās zemākajās nogāzēs un pakājes klintīs tika izvietoti elfi; uz austrumu atradzes novietojās cilvēki un rūķi. Bet Bards un daži citi izveicīgākie vīri uzkāpa augšā kalna austrumu izcilnī, lai varētu pārredzēt ziemeļus. Drīz viņiem pavērās skats uz apvidiem Vientuļā Kalna pakājē, kas mudžēja melni no neskaitāma­jiem šurpnācējiem. Pavisam drīz to priekšpulki nogriezās ap atradzes galu un iejoņoja Dziļlejā. Tie bija visātrākie vilku jātnieki, un jau tagad gaisu iztālēm tricināja viņu klaigas un kaucieni. Viņiem ceļā stājās daži drosmīgie, dodot mānīgu pretsparu, un daudzi uzbrucēji krita, iekams pārējie atkāpās un aizbēga uz abām pusēm. Kā jau Gen­dalfs cerēja, galvenā goblinu armija bija sapulcējusies aiz atpakaļ atspiestā priekš­pulka, un tagad tā niknumā drāzās iekšā ielejā, auļodama arvien dziļāk starp kalna atzariem un meklēdama ienaidnieku. Goblinu rokās zibēja neskaitāmi melni un sarkani karogi, un tie brāzās kā paisuma vilnis vienā vienīgā satracinātā jūklī.

Tā bija baismīga kauja. Tas bija pats baismīgākais no Bilbo piedzīvojumiem, iur- klāt tāds, ko tajā brīdī viņš ienīda vairāk par visu — un ar ko vēlāk, ilgi pēc tam, lepo­jās vairāk par visu un ko vislabprātāk atsauca atmiņā, kaut arī viņa paša loma tajā bija pavisam nenozīmīga. Atklāti runājot, viņš jau pašā sākumā uzvilka pirkstā gre­dzenu un pazuda no acīm, kaut arī ne gluži no briesmām. Sāds burvju gredzens nebūt nav pilnīgi drošs aizsargs pret goblinu uzbrukumu, tāpat kā tas nespēj atvairīt bultas un šķēpus, taču tas ļauj valkātājam pabēgt nost no ceļa un nedod iespēju goblina zobena mežonīgajam cirtienam izraudzīties tieši viņa galvu.

Pirmo triecienu deva elfi. Viņu naids pret gobliniem ir sevišķi negants. Viņu šķēpi un zobeni puskrēslā spīgoja ar saltas liesmas spozmi, tik nevaldāms bija niknums, kas strāvoja no karotāju rokām. Līdzko naidnieka pulki bija cieši sablīvējušies ielejā, uz tiem sāka lidot bultu krusa, un ik bulta traukdamās mirgoja kā dzeļošas uguns pilna. Bultām sekoja tūkstošiem šķēpnešu, kas lēca no klintīm un metās triecienā. Ieleja dim­dēja apdullinošos kaucienos. Klintis krāsojās melnas no goblinu asinīm.

Līdzko goblini sāka attapties no negaidītā uzbrukuma un elfu trieciens tika aptu­rēts, pāri ielejai aizskanēja dobja dārdoņa. Ar saucieniem «Moria! un «Dein, Dein! no otras puses karalaukā iedrāzās Dzelzs kalnu rūķi, vēzēdami savus cirtņus, un tiem lī­dzās Ezera cilvēki ar gariem zobeniem.

Goblinus sagrāba panika, un tieši tad, kad viņi stājās pretī šim jaunajam uzbru­kumam, ar atgūtu sparu otrā triecienā metās elfi. Daļa goblinu jau dieba lejup gar upi, lai izbēgtu no lamatām, un daudzi no viņu pašu vilkiem metās viņiem virsū un plosīja mirušos un ievainotos. Uzvara šķita jau rokā, kad no Kalna augstumiem atskanēja skaļš kliedziens.