DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Tik tikko viņš bija beidzis runāt, vecais strazds skaļi ietrellinājās, pacēlās spārnos un prom bija.

— Kaut arī mēs viņu nesaprotam, nav šaubu, ka šis vecais putns saprot mūs, — teica Beilins. — Skatieties tagad vērīgi, kas notiks tālāk!

Pēc īsa brīža gaisā atkal atskanēja spārnu švīkoņa, un strazds atgriezās, vezdams sev līdzi pavisam vecīgu un vārgu putnu. Tas bija pa pusei akls, ar pūlēm spēja lidot, un pakausis tam bija gluži kails. Tas bija liels krauklis, kas nodzīvojis ilgu mūžu. Putns stīvi nolaidās zemē viņu priekšā, lēni savēcināja spārnus un lēkādams devās uz Torina pusi.

— Ak, Torin Treina dēls un Beilin Fandina dēls, — viņš ieķērcās (un arī Bilbo viņu saprata, jo krauklis runāja parastā, nevis putnu valodā). — Es esmu Roueks Kārka dēls. Kārks ir miris, bet kādreiz jūs viņu labi pazināt. Pagājuši simt piecdesmit trīs gadi, kopš es izšķīlos no olas, taču neesmu aizmirsis, ko man stāstīja tēvs. Pašlaik es esmu Vientuļā Kalna lielo kraukļu vadonis. Mūsu ir maz, bet mēs joprojām atceramies seno dienu karali. Lielākā daļa mūsējo pašlaik ir aizlidojuši, jo dienvidos ir lieli jaunumi — daži no tiem būs jums prieka vēstis, bet citi neliksies tik patīkami.

Tad dzirdiet! Putni pošas atpakaļ uz Vientuļo Kalnu un Dziļleju no dienvidiem, aus­trumiem un rietumiem, jo visur izplatījusies ziņa, ka Smogs ir pagalam!

— Pagalam? Pagalam! — iesaucās rūķi. — Pagalam! Tad jau mēs lieki esam bai­ļojušies — un dārgumi tagad pieder mums! — Visi pielēca kājās un sāka lēkāt aiz sa­jūsmas.

— Jā, pagalam, — teica Roueks. — Sis strazds, lai viņa spalvas neizkrīt mūžu mū­žos, redzēja pūķi mirstam, un viņam mēs varam ticēt. Viņš redzēja, kā tas krita kaujā ar Esgarotas vīriem — kad uzlēks mēness, kopš tā brīža būs pagājušas trīs naktis.

Pagāja labs laiks, iekams Torinam izdevās piedabūt rūķus apklust un uzklausīt kraukļa stāstu. Kad putns bija izstāstījis visu par notikušo kauju, tas turpināja:

— Tās nu būtu tās prieka vēstis, Torin Ozolvairog. Jūs varat droši doties atpakaļ uz savas pils zālēm; visi dārgumi pieder jums — pagaidām. Taču aiz putnu bariem pul­cējas vēl daudzi citi. Ziņa par pūķa nāvi ir sasniegusi tuvus un tālus nostūrus, un le­ģenda par Trora bagātību gadu simteņos nav pagaisusi; tagad daudzi tīko iegūt daļu no laupījuma sev. Elfu karapulks jau ir devies ceļā, un tam seko bariem maitasputnu, kas cer uz kauju un nogalinātajiem. Cilvēki pie ezera kurn, ka viņu posts esot izcēlies rūķu dēļ, jo viņi palikuši bez mājām un daudzi gājuši bojā, un Smogs izpostījis viņu pilsētu. Viņi grib gūt atlīdzinājumu no jūsu bagātības, vienalga, vai jūs būtu dzīvi vai miruši.

Jūsu pašu prātam un gudrībai jārāda jums turpmākais ceļš, taču trīspadsmit rūķi ir niecīga saujiņa no varenās Darina cilts, kas reiz te mita un tagad ir izmētāta pa malu malām. Ja vēlaties uzklausīt manu padomu, neuzticieties Ezera pilsētas Saimniekam, bet drīzāk tam, kura bulta trāpīja pūķi. Tas ir Bards no Dziļlejas cilts, Giriona pēcte­cis; drūms ir šis vīrs, bet patiess. Pēc garajiem posta gadiem mēs atkal pieredzēsim mieru rūķu, cilvēku un elfu starpā, taču tas var maksāt jums daudz zelta. Es esmu ru­nājis.

Tad saniknots sāka runāt Torins:

— Paldies tev, Rouek Kārka dēls. Tu un tavējie netiksiet aizmirsti. Bet zagļi un varmākas nedabūs ne kripatu mūsu zelta. Ja vēlaties iemantot vēl vairāk mūsu patei­cības, ziņojiet mums par katru, kas tuvojas. Un vēl es jums lūdzu — ja starp jūsējiem vēl ir jauni un spēcīgi lidotāji, aizsūtiet ziņnešus mūsu ciltsbrāļiem ziemeļos, no šejienes gan uz rietumu, gan uz austrumu pusi, un pastāstiet tiem par mūsu likstu. Bet jo se­višķi papūlieties uzmeklēt manu brālēnu Deinu Dzelzs kalnos, jo viņam ir daudz labi bruņotu vīru un viņš dzīvo vistuvāk. Mudiniet viņu pasteigties!

— Neņemos sacīt, vai šis lēmums ir labs vai slikts, — noķērca Roueks, — taču da­rīšu, kas manos spēkos. — Un viņš lēni pacēlās spārnos un aizlidoja.

— Tagad atpakaļ uz Kalnu! — iesaucās Torins» — Mums ir ļoti maz laika!

— Un ļoti maz ēdamā, — piebilda Bilbo, kas šai jomā arvien bija praktisks. Turklāt viņam šķita, ka līdz ar pūķa nāvi šis piedzīvojums gluži vienkārši ir galā; te nu viņš gauži maldījās — un viņš būtu ar mieru atteikties no krietnas savas peļņas daļās par labu visas šīs dēkas miermīlīgam atrisinājumam.

— Atpakaļ uz Kalnu! — sauca rūķi, it kā nemaz nebūtu dzirdējuši hobita vārdus, un viņam neatlika nekas cits kā doties vien līdzi.

Tā kā jūs jau esat dzirdējuši šo to no iepriekšējiem notikumiem, jūs sapratīsiet, ka rūķu rīcībā vēl bija vairākas dienas. Viņi vēlreiz pārbaudīja visas alas un, kā jau bija gaidījuši, pārliecinājās, ka vienīgā ieeja Kalnā ir pa Priekšējiem Vārtiem; visus citus vārtus (izņemot, protams, mazās, slepenās durvis) Smogs jau sen bija salauzis un no­sprostojis, un no tiem vairs nebija nekādu redzamu pazīmju. Tāpēc viņi sāka cītīgi rī­koties, lai nocietinātu galveno ieeju un pārveidotu ceļu, kas veda uz to. Darbarīku, ko savulaik bija lietojuši senie kalnrači, akmeņkaļi un celtnieki, te atradās diezgan, un šādos darbos rūķi ir ļoti prasmīgi meistari.

Kamēr viņi strādāja, kraukļi visu laiku nesa viņiem ziņas. Tā rūķi uzzināja, ka elfu karalis nogriezies sāņus uz Ezeru un viņiem vēl atliek neliels atelpas brīdis. Vēl patīkamāka bija ziņa, ka atradušies trīs poniji, kas savvaļā skraida gar Straujupi netālu no vietas, kur tika atstāti visi pārtikas krājumi. Tad, kamēr pārējie turpināja darbu, Fili un Kili kraukļa pavadībā devās sameklēt ponijus un atnest šurp visu, ko iespējams.

Viņi bija projām četras dienas, un līdz tam laikam tapa zināms, ka Ezera vīru un elfu apvienotie karapulki steidzas uz Vientuļo Kalnu. Taču šobrīd rūķu cerības šķita drošākas, jo tagad viņiem bija pārtika, ar ko, taupīgi ēdot, varēja iztikt vairākas ne­dēļas, — protams, lielākoties stūķis, un tas viņiem bija gauži apnicis, taču stūķis ir daudz labāks par neko — un vārtiem priekšā jau slējās bieza, četrstūrainu akmens bluķu siena, kas gandrīz līdz augšai aizsedza ieeju klintī. Sienā bija caurumi, pa kuriem viņi varēja redzēt (vai šaut), bet ieejas nebija. Paši viņi rāpās sienai pāri pa kāpnēm vai vilka vaja­dzīgo augšā ar virvēm. Upe tecēja ārā pa nelielu, zemu velvi, ko rūķi bija izveidojuši zem jaunās sienas, bet pie pašas ieejas viņi tā bija pārveidojuši šauro gultni, ka no kalna sienas līdz ūdenskritumam, pār kuru upe drāzās uz Dziļleju, tagad pletās plašs ūdens klajums. Tagad piekļūt vārtiem, ja negribēja mesties peldus, varēja vienīgi pa šauru klints dzegu labajā pusē. Ponijus viņi bija atveduši tikai līdz vecā tilta pakāpieniem, kur tos atbrīvojuši no nastām un paskubinājuši rikšot atpakaļ pie saviem saimnie­kiem, un tie bez jātniekiem un nešļavām bija aiztraukušies uz dienvidiem.

Tad pienāca nakts, kad dienvidu pusē Dziļlejā pēkšņi iemirdzējās daudzas lāpu un ugunskuru spožās acis.

— Viņi ir klāt! — iesaucās Beilins. — Un viņiem ir milzīga apmetne. Viņi noteikti ir ienākuši ielejā pa krēslu, gar abiem upes krastiem.

Tonakt rūķi gulēja maz. Vēl nebija izklīdis rīta mijkrēslis, kad viņi redzēja atnā­cējus tuvojamies. Aiz sienas stāvēdami, viņi vēroja, kā tie kāpj augšā no ielejas un lēni nāk tuvāk. Drīz vien varēja redzēt, ka Ezera vīri ir apbruņojušies kā uz karu un starp viņiem ir elfu strēlnieki. Beidzot priekšējo rindu karavīri uzrāpās pa nogāzes akme­ņiem un parādījās ūdenskrituma augšgalā, un liels bija to pārsteigums, ieraugot sev priekšā ūdens klajumu un Vārtu priekšā sienu no nesen apstrādātiem akmeņiem.