DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Seit mums senajos laikos stāvēja sargi, — teica Beilins, — un tās durvis ved uz klintī izcirstu istabu, kas bija iekārtota sargu vajadzībām. Ap Vientuļo Kalnu bija vai­rākas tādas vietas. Taču mūsu pārpilnības laikos šķita, ka pēc šādas sardzes nav lielas vajadzības, un sargiem varbūt tika sagādāta pārāk ērta dzīve — citādi mēs, iespējams, būtu ātrāk saņēmuši kādu brīdinājumu par pūķa tuvošanos un varbūt viss būtu citādi. Sā vai tā, te nu mēs brītiņu varam patverties un paslēpties, un redzēt daudz, paši palie­kot neredzami.

— Ja mūsu šurpnāciens ir redzēts, tad tam lielas nozīmes nav, — teica Douri, kurš arvien atskatījās uz Vientuļā Kalna virsotni, it kā domādams tur ieraudzīt tupam Smogu kā putnu torņa smailē.

— Jāriskē vien ir, — teica Torins. — Šodien mēs tālāk aiziet nevaram. *

— Tiesa, tiesa! — iesaucās Bilbo un nometās zemē.

Klints istabā vietas būtu pieticis veselam simtam, un tālāk bija vēl viena — mazāka istaba, ko tik daudz neskāra āra saltums.-Tā bija pilnīgi pamesta; šķiet, ka Smoga kun­dzības laikos tajā nebija uzturējušies pat savvaļas dzīvnieki. Te viņi nolika savus nesa­mos; daži tūdaļ pat izstiepās zemē un aizmiga, bet citi apsēdās netālu no ārdurvīm un pārrunāja turpmāko. Sarunas gaitā viņi nemitīgi atdūrās pret vienu un to pašu jautā­jumu: kur ir Smogs? Viņi raudzījās uz rietumiem, un tur nebija nekā; arī austrumos nebija nekā, un arī dienvidos nekas neliecināja par pūķa tuvumu, tikai tur varēja redzēt milzīgu baru putnu. Viņi raudzījās uz tiem un brīnījās, bet pie skaidrības netika arī tad, kad debesīs iemirdzējās pirmās saltās zvaigznes.

Nu, ja jūs, tāpat kā rūķi, gribat uzzināt kaut ko par Smogu, mums jāatgriežas tajā vakarā pirms divām dienām, kad viņš sagrāva durvis un negantā niknumā aizlidoja projām.

Ezera pilsētas Esgarotas ļaudis tovakar pārsvarā uzturējās telpās, jo vējš pūta no melnajiem austrumiem un bija dzeldigs, tomēr daži vēl pastaigājās gar ūdens malu un vēroja, kā uz gludā ezera spoguļa iemirdzas zvaigznes, — tas bija iemīļots paradums vakara stundās. Vientuļo Kalnu no viņu pilsētas lielākoties nožogoja zemie pakalni ezera tālākajā galā, caur kuriem no ziemeļiem šurp plūda Straujupe. Tikai pašu Kalna virsotni varēja redzēt atspīdam dzidrajā ūdenī, un uz to viņi raudzījās reti, jo tā izska­tījās drūma un draudīga pat rīta gaismā. Tagad tā bija pazudusi un izgaisusi tumsā.

Pēkšņi tā uz mirkli iznira no tumsas — īsi iekvēlojās un atkal apdzisa.

— Paskatieties! — viens teica. — Atkal gaisma! Pagājušā naktī sardzes vīri re­dzējuši to zibam no pusnakts līdz rītausmai. Tur kaut kas notiek.

— Varbūt Kalna karalis kaļ zeltu, — teica cits. — Nu jau labs laiks, kopš viņš aiz­gāja uz ziemeļiem. Dziesmām vajadzētu sākt piepildīties.

— Kurš karalis? — kāds cits drūmi noprasīja. — Tā nepārprotami ir pūķa postošā uguns, un viņš ir vienīgais Vientuļā Kalna karalis, kāds mums zināms.

— Tev vienmēr viss rādās melnās krāsās! — viņam atteica citi. — Te tu pareģo plūdus, te saindētas zivis. Domā taču par kaut ko priecīgāku!

Tad piepeši zemajos pakalnos uzplaiksnīja spoža gaisma un ezera ziemeļu gals ie­mirdzējās kā zelts. — Kalna karalis! — visi iesaucās. — «Tā pils kā saule spīgo, tā krāšņums gaismā celts, no Kalna sudrabs stīgo, pa upēm pludo zelts!» Pa upi plūst zelts no Kalna!

Atkal visus sagrāba milzu satraukums un sajūsma. Taču vīrs ar drūmo balsi metās pie Saimnieka, cik ātri vien spēja. — Pūķis lido šurp, vai arī es par mazu puiku lai pa­lieku! — viņš kliedza. — Cērtiet tiltus! Pie ieročiem! Pie ieročiem!

Tad steigšus ieskanējās brīdinājuma taures, un to atbalsis atsaucās klinšainajos krastos. Gaviles apklusa, un prieks vērtās šausmās. Tādējādi pūķim neizdevās pār­steigt Ezera cilvēkus gluži nesagatavotus.

Bet viņa ātrums bija liels, un drīz vien Ezera cilvēki redzēja šurp skrienam spožu dzirksteli, kas tuvodamās kļuva arvien lielāka un spožāka, un pat vislētticīgākie sa­prata, ka viņu iedomas bijušas aplamas. Tomēr vēl bija drusciņ laika. Ik trauks pilsētā tika piepildīts ar ūdeni, ik karavīrs apbruņots, ik bulta un šķēps sagatavoti un tilts uz sauszemi sagrauts un iznīcināts, iekams Smoga šausminošā tuvošanās kļuva sadzir­dama un ezers sāka mest ugunssarkanus viļņus zem viņa briesmīgo spārnu vēzieniem.

Kliedzienu, vaimanu un izsaucienu jūklī pūķis atlaidās uz pilsētu, šāvās uz tilta pusi un — rūgti vīlās! Tilta nebija, un viņa ienaidnieki atradās uz salas dziļa ūdens vidū — un šis ūdens viņa ieražām bija pārāk dziļš, tumšs un auksts. Ja viņš ienirtu tajā, paceltos tik daudz tvaika un garaiņu, ka visa apkārtne dienām ilgi tītos miglā, taču ezers bija varenāks par viņu, tas apdzēstu viņa uguni, iekams viņš izpeldētu malā.

Rēkdams viņš metās atpakaļ pāri pilsētai. Tumšu bultu krusa traucās augšup un grabot sitās pret viņa cietajām zvīņām un dārgakmeņiem, un mestie šķēpi, pūķa dva­šas apsvilināti, degdami un šņākdami krita atpakaļ ezerā. Nekāda uguņošana, ko spē­jat radīt savā iztēlē, nevar sacensties ar tās nakts ainām. Dzirdot stiegru spindzoņu un tauru spalgās skaņas, pūķis iekvēlojās tik negantā niknumā kā vēl nekad, un viņu sagrāba akls, mežonīgs naids. Jau daudzus gadu simteņus neviens nebija uzdrīkstējies stāties pret viņu cīņā un arī šoreiz nebūtu uzdrīkstējies, ja neiejaucies vīrs ar drūmo balsi (vārdā Bards), kurš visu laiku skraidīja turp un atpakaļ, uzmundrinādams strēl­niekus un skubinādams Saimnieku, lai tas pavēl visiem cīnīties līdz pēdējai bultai.

Liesmas izvirda no pūķa žokļiem. Kādu brīdi viņš riņķoja augstu gaisā virs pilsētas, apgaismodams visu ezeru; koki gar krastu kvēloja kā nokaitēti, un to asinssarkanie stāvi spilgti atšķīrās no plandošajām, ogļmelnajām ēnām to pakājē. Tad pūķis spēji brāzās lejā cauri bultu krusai, neprātīgās dusmās pat nepūlēdamies griezt ienaidniekam pretī zvīņotos sānus un domādams tikai par to, lai aizdedzinātu visu pilsētu.

Salmu jumti un koka siju gali tūdaļ uzliesmoja, kur viņš šāvās lejā, garām, pāri un atpakaļ, kaut gan tikko pirms viņa ierašanās viss bija aplaistīts ar ūdeni. Vēlreiz simtiem roku ņēmās liet un laistīt ik vietu, kur uzliesmoja kāda dzirkstele. Pūķis drāzās atpa­kaļ. Viens astes vēziens, un lielā Pilsētas Nama jumts sašķiebās un iebruka. Nedzēšamas liesmas uzšāvās melnajās debesīs. Vēl viens trieciens un vēl viens — un cita pēc citas sagruva un uzliesmoja nākamās mājas; un neviena bulta nenodarīja Smogam vairāk pāri kā no purvāja izlidojusi muša.

Cilvēki visās pilsētas malās lēca ūdenī. Sievietes un bērnus steigšus sasēdināja pār­pilnās laivās un izstūma pilsētas tirgus laukuma — lielā dīķa — vidū. Karotāji svie­da zemē ieročus. Raudas un vaimanas skanēja tur, kur vēl pirms brīža bija līksmi dzie­dātas senās slavas dziesmas par rūķiem. Tagad to vārdus apkrāva lāstiem. Pats Saim­nieks steidzās meklēt savu zeltīto laivu, cerēdams šajā panikas jūklī nemanot aizbēgt un izglābties. Bija sagaidāms, ka drīz pilsēta būs pamesta un nodegs līdz pamatiem.

Taisni uz to pūķis cerēja. Lai šie visi lec laivās un peld, kur grib. Tad tik viņam būs jautras medības, vai arī šie tupēs uz ūdens, kamēr nomirs badā. Lai tikai mēģina tikt malā — tur viņš tos godam sagaidīs. Drīz viņš aizdedzinās visus piekrastes mežus un izsvilinās visus laukus un ganības. Bet pašlaik viņš nodevās pilsētas postīšanai ar tādu tīksmi, kādu nebija baudījis gadiem ilgi.