DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Tu runā taisnību! — atbildēja Torins, atgūdamies no apmātības. — Iesim! Es jūs vedīšu. Arī tūkstoš gados es nevarētu aizmirst šīs pils iekārtojumu. — Tad viņš sasauca visus kopā un viņi pulciņā, lāpas virs galvas pacēluši, izgāja pa lielajām dur­vīm, tiesa, mezdami atpakaļ ne vienu vien ilgpilnu skatienu. •

Savas mirdzošās bruņas viņi bija atkal noseguši ar vecajiem apmetņiem un spožās bruņucepures ar apdriskātajām kapucēm un visi rindā cits aiz cita soļoja Torinam pa­kaļ: mazu gaismiņu virkne slīdēja pa tumsu uz priekšu, bieži vien apstādamās, kad rūki atkal un atkal ar bailēm klausījās, vai neatskanēs pūķa pārrašanās troksnis.

Kaut arī visi vecie pils rotājumi sen bija nodrupuši vai iznīcināti un milzu bries- meklis, daudz reižu nākdams un iedams, visu bija piegānījis un saārdījis, Torins zināja ikkatru gaiteni un pagriezienu. Viņi kāpa augšā pa garām kāpnēm, pagriezās un gāja lejā pa plašiem, atbalšu pilniem gaiteņiem, atkal pagriezās, atkal kāpa pa kāpnēm un atkal kāpa pa citām kāpnēm. Tās bija gludas, klintī izcirstie pakāpieni plati un glīti; un rūķi tikai kāpa un kāpa augšup, nemanīdami nevienu dzīvu būtni, tikai zaglīgas ēnas, kas aizbēga, caurvējā plandošajām lāpām tuvojoties.

Tomēr pakāpieni nebija veidoti hobitu kājām, un Bilbo jau juta, ka nespēj vairs tu­rēties līdzi, kad piepeši jumts izpletās augstu un tālu un to vairs nesniedza lāpu gaisma. Kaut kur augšā pa kādu jumta atveri staroja balts mirdzums, un gaiss kļuva svai- gaks. Blava gaisma plūda iekša pa lielam durvīm, kas, pa pusei apdegušas, greizi kara- jās eņģēs.

— Sī ir Trora lielā zāle, — teica Torins, — te notika dzīres un apspriedes. Netālu no šejienes atrodas Priekšējie Vārti.

Viņi izgāja cauri sapostītajai zālei. Te mētājās pussatrunējuši galdi, apgāzti, apde­guši krēsli un soli. Uz grīdas starp karafēm, kausiem un sasistiem dzēriena ragiem pu­tekļos mētājās kauli un galvaskausi. Kad viņi bija izgājuši vēl pa vairākām durvīm zāles tālākajā galā, viņi izdzirda ūdens šalkoņu, un pelēcīgā gaisma pēkšņi kļuva spožāka.

— Seit sākas Straujupe, — teica Torins. — No šīs vietas tā plūst uz Vārtiem. Iesim tai līdzi!

No akmens sienas pa tumšu spraugu šļācās ārā mutuļojoša straume un burbuļodama ieplūda šaurā kanālā, ko senu meistaru rokas bija izveidojušas taisnu un dziļu. Gar to veda bruģēts ceļš, pietiekami plats, lai vairāki vīri varētu iet līdzās. Viņi žigli metās skriet pa šo ceļu, sasniedza plašu pagriezienu — un viņus apņēma balta dienas gaisma. Priekšā pacēlās augsta velve, kurā vēl varēja saskatīt senu'grebumu pēdas, kaut arī tā bija apdrupusi un nomelnējusi. Dūmakā tērpusies saule raidīja savus bālos starus pār Vientuļā Kalna nogāzēm, un zelta stari krita uz akmens bruģi sliekšņa priekšā.

Viņiem pāri aizdrāzās bariņš sikspārņu, ko kūpošie gaismekļi bija iztraucējuši no snaudas; rūķi iztrūkušies metās uz priekšu, un kājas tiem slīdēja uz glumajiem, pūķa nogludinātajiem akmeņiem. Tagad viņu priekšā ūdens skaļi šļācās ārā pa vārtiem un putodams traucās lejup ielejā. Savas lāpas, kuru uguns bija kļuvusi bāla, viņi nosvieda zemē un stāvēja, raudzīdamies ieplestām, apžilbušām acīm. Viņi bija nonākuši pie Priek­šējiem Vārtiem un lūkojās lejup uz Dziļleju.

— Jā! — novilka Bilbo. — Nebiju domājis, ka es kādreiz skatīšos ārā pa šīm durvīm. Un nebiju gaidījis, ka mani jebkad tā iepriecinās saule un vējš sejā. Bet — ai, ai! Sis vējš ir auksts!

Tā bija tiesa. Pūta salts austrumu vējš, kas vēstīja ziemas tuvumu. Tas brāzmodams riņķoja ap Kalna korēm, auļoja cauri ielejai un vaidēja klinšu spraugās. Pēc daudza­jām dienām sutīgajā pūķa pazemē viņi tagad, saulē stāvēdami, drebēja no aukstuma.

Pēkšņi Bilbo aptvēra, ka ir ne vien noguris, bet arī ļoti izsalcis. — Šķiet, ka ir vēla rīta stunda, — viņš noteica, — tāpēc, manuprāt, būtu laiks ieturēt brokastis — ja mums vēl ir atlicis, ko ieturēt. Bet Smoga parādes durvju slieksnis diez vai ir drošākā maltītes vieta. Lūdzami, sameklēsim vietu, kur var mierīgi pasēdēt!

— Pareizi! — piekrita Beilins. — Un es laikam zinu, uz kuru pusi jāiet: mums jā­dodas uz veco sargtorni Vientuļā Kalna dienvidrietumu stūrī.

— Cik tālu tas ir? — jautāja hobits.

— Manuprāt, savu piecu stundu gājiens. Sis gājiens gan būs pagrūts. Cels no Vār­tiem gar upes kreiso malu šķiet viscaur izārdīts. Bet paskatieties tur lejā! Upe met strauju līkumu uz austrumiem cauri Dziļlejai gar izpostīto pilsētu. Tur kādreiz bija tilts, no kura stāvi pakāpieni veda augšup labajā krastā un no turienes līdz ceļam, kas iet uz Kraukļu kalnu. Tur ir (vai vismaz bija) taka, kura nošķiras no ceļa un ved uz šo sargtorni. Arī tas ir pagrūts kāpiens — pat tad, ja vecie pakāpieni stāv savā vietā.

— Ak debestiņ! — novaidējās hobits. — Vēl jāiet un vēl jākāpj, brokastis neēdu­šiem! Interesanti, cik brokastu un citu ēdienreižu mēs jau zaudējām tur tajā sasodītajā caurumā, nezinādami ne laiku, ne pulksteni?

Patiesībā pagājušas bija divas dienas un nakts starp tām (un ne jau gluži bez ēšanas), kopš pūķis sagrāva slepenās durvis, taču Bilbo bija pavisam zaudējis laika izjūtu, un viņam viss šis laiks varēja būt tiklab viena nakts, kā vesela nedēļa.

— Nu, nu! — Torins iesmējās, jo viņa noskaņojums atkal sāka uzlaboties, un viņš pagrabināja dārgakmeņus sev kabatās. — Nesauc manu pili par sasodītu caurumu! Pagaidi vien, kamēr tā būs sakopta un atjaunota!

— Tas nenotiks, kamēr Smogs būs dzīvs, — sadudzis noteica Bilbo. — Bet kur viņš īsti ir? Es atteiktos no labām brokastīm, lai to uzzinātu. Ceru, ka viņš netup Kalna galā un nevēro mūs no augšas!

Sī doma rūķus manāmi satrauca, un viņi tūdaļ nosprieda, ka Bilbo un Beilinam taisnība.

— Jāiet projām no šejienes, — teica Bomburs. — Ko dzert te varbūt ir, bet es ne­redzu nekā no ēdamā. Tādā vietā pūķis noteikti vienmēr jūtas izsalcis.

— Ejam! Ejam! — sauca pārējie. — Iesim pa Beilina taku!

Zem klinšainās sienas pa labi nekādas takas nebija, tāpēc viņi līkumoja starp akme­ņiem pa upes kreiso krastu, un apkārtnes tukšums un pamestība drīz atvēsināja pat Torina pacilātību. Tilts, par kuru tika stāstījis Beilins, bija sen sabrucis, un tā akmeņi gulēja seklajā, trokšņainajā straumē; tomēr upi viņi pārbrida bez īpašām grūtībām, at­rada senos pakāpienus un uzkāpa augstajā krastā. Turpat netālu viņi atrada veco ceļu un itin drīz nonāca pie dziļas gravas, kas slēpās starp klintīm; tui viņi brīdi atpūtās un iekoda šādas tādas brokastis — galvenokārt stūki ar ūdeni. (Ja jūs gribat zināt, kas ir stūķis, es varu tikai pateikt, ka recepti nezinu; bet tas ir kaut kas cepumam līdzīgs, ilg­stoši uzglabājams, it kā barojošs un, bez šaubām, negaršīgs; taisnību sakot, prieka tas sagādā maz, toties ir labs treniņš žokļiem. To izgudrojuši Ezera cilvēki gariem ceļo­jumiem.)

Pēc tam viņi atkal gāja tālāk; ceļš pēkšņi pagriezās uz rietumiem, projām no upes, un uz dienvidiem vērstās kalna atradzes lielais plecs pamazām nāca tuvāk. Beidzot viņi sasniedza kalna taku. Tā stāvi vijās augšup, un viņi smagi kāpa cits citam aiz muguras, līdz beidzot vēlu pēcpusdienā nokļuva grēdas virsotnē un redzēja, ka rudenīgā saule slīd pretī rietumu pamalei.

Te viņi atrada līdzenu laukumu, ko gan nenožogoja klintis no trim pusēm, bet kam ziemeļu pusē slējās akmens siena ar tādu kā durvju iedobi. No šīm durvīm varēja labi pārredzēt austrumus, dienvidus un rietumus.