DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Kad pienāca rīts, rūķu izbailes mazliet pierima. Viņi saprata, ka šādas briesmas ir neizbēgamas, ja nākas stāties pret tik negantu sargu, un juta, ka vēl par agru atteik­ties no savām iecerēm. Un šobrīd viņi tikpat nekur nevarēja aiziet, kā jau bija tei­cis Torins. Poniji bija aizbēguši vai gājuši bojā, un vajadzēja nogaidīt, līdz Smogs kaut cik mitējas uzraudzīt apkārtni, lai uzdrīkstētos doties tik garā ceļā kājām. Par laimi, viņi bija paguvuši paņemt līdzi pietiekami daudz ēdamā, lai kādu laiku varētu iztikt.

Viņi ilgi sprieda, ko darīt tālāk, taču nevarēja iedomāties nevienu iespēju, kā tikt vaļā no Smoga, — tas jau no paša sākuma bija rūķu plāna visvājākais punkts, ko Bilbo nenocietās nepateicis. Tad, kā jau mēdz gadīties klizmā iekļuvušiem, apjukušiem ļautiņiem, viņi sāka kurnēt uz hobitu, vainodami viņu par to, kas sākumā tik ļoti bija viņus sajūsminājis: ka viņš pievācis kausu un tādējādi tik ātri satracinājis Smogu.

— Un ko tad, pēc jūsu domām, kramplauzim pienāktos darīt? — Bilbo nikni no­prasīja. — Es neesmu salīgts par pūķu kāvēju, tas ir spēkavīru darbs; manējais ir no­zagt atpakaļ dārgumus. Es to iesāku, cik labi vien varēju. Vai jūs gaidījāt, ka es at­griezīšos ar visu Trora bagātību uz pleciem? Ja kādam gribas kurnēt, tad man ir vēl šis tas sakāms. Jums vajadzēja paņemt līdzi piecsimt kramplaužu, nevis vienu pašu. Tas, ko es redzēju, dara godu jūsu vectēvam, bet nemēģiniet apgalvot, ka esat man darījuši zināmus viņa bagātības plašos apmērus. Man vajadzētu simtiem gadu, lai visu to slepeni iznestu ārā — pat tad, ja es būtu piecdesmit reizes lielāks un Smoga vietā gulētu pieradināts trusītis.

Pēc tam rūķi, protams, atvainojās. — Ko tu mums ieteiktu darīt, mister Bagins? — Torins pieklājīgi apvaicājās.

— Šobrīd man nav ne jausmas, ko ieteikt, — ja jūs domājat par dārgumu atgūšanu. Tas laikam pilnībā atkarīgs no kāda jauna veiksmes pavērsiena un no iespējām novākt Smogu. Pūķu novākšana nepavisam nav manā gaumē, bet es darīšu, ko varēšu, lai kaut ko izdomātu. Man pašam, atklāti runājot, nav ne mazāko cerību, un es ļoti vēlētos at­rasties savā mājā.

— Met nu pie malas tādas runas! Ko lai mēs tagad darām?

— Nu, ja jūs tiešām gribat dzirdēt manas domas, .mēs nekā cita nevaram iesākt kā palikt tepat, kur esam. Dienas laikā, šķiet, mēs itin droši varam izlavīties ārā un ieelpot svaigu gaisu. Varbūt drīz viens vai divi no mums varēs aiziet līdz krātuvei pie upes un atnest jaunas pārtikas rezerves. Bet pagaidām nakts' laikā visiem jāturas dziļi iekšā tunelī.

Un tagad es izteikšu priekšlikumu. Man ir burvju gredzens, un es noiešu lejā šai pašā pēcpusdienā —- jo tad visdrīzāk ticams, ka Smogs guļ dienvidu, — un paskatīšos, kas un kā. Varbūt rodas kāda ideja. Sava vājā vieta ir katram mūdzim, mēdza teikt mans tēvs, kaut gan esmu pārliecināts, ka viņš to neteica pats no savas pieredzes.

Saprotams, ka rūķi ar atsaucību pieņēma šo priekšlikumu. Tagad viņi jau juta pa­tiesu bijību pret mazo Bilbo. Viņš bija kļuvis par rūķu piedzīvojuma galveno vadoni. Viņam bija sākušas rasties savas idejas un savi plāni. Kad pienāca pēcpusdiena, viņš sagatavojās jaunam ceļojumam uz Kalna iekšieni. Protams, viņš nebija par to sajūsmā, taču jutās krietni labāk, kopš daudzmaz zināja, kas priekšā sagaidāms. Ja Bilbo būtu zinājis vairāk par pūķiem un to viltīgo dabu, viņš, iespējams, būtu vairāk baidījies no šī gājiena un tik droši nepaļautos uz to, ka Smogs tiešām būs aizmidzis.

Arā spīdēja saule, kad viņš devās ceļā, bet tunelī bija tumšs kā naktī. Gaisma no gan­drīz aizvērtajām durvīm ātri pagaisa, līdzko viņš devās uz priekšu. Hobits tecēja tik klusiņām, ka viegla vēja pūsmiņa droši vien būtu drīzāk sadzirdama, un, tuvodamies lejas durvīm, viņš sāka gluži vai lepoties pats ar sevi. Kvēlošais sārtums bija tik tikko jaušams.

«Vecais Smogs ir paguris un aizmidzis,» Bilbo nodomāja. «Viņš mani nevar ne re­dzēt, ne dzirdēt. Galvu augšā, Bilbo!» Hobits bija piemirsis vai varbūt nekad nebija dzirdējis par pūķu teicamo ožu. Turklāt visu vēl vairāk sarežģī tas neērtais apstāklis, ka viņi, juzdami aizdomas, miegā atstāj pusaci vaļā un saglabā modrību.

Smogs tiešām izskatījās cieši aizmidzis, gandrīz kā beigts, viņa ķermenis šķita gluži tumšs, un krācot no nāsīm izšāvās pa tikko jaušamam tvaika mutulim, kad Bilbo vēl­reiz pabāza galvu no ejas. Viņš nupat jau gribēja spert soli uz mantnīcas grīdas, kad ieraudzīja no Smoga kreisās acs pievērtā plakstiņa apakšas piepeši pazibam tievu, caururbjošu, sarkanu staru. Viņš tikai izlikās guļam! Viņš vēroja ieeju tunelī! Bilbo steigšus metās atpakaļ un pateicās savām laimīgajam gredzenam. Tad Smogs sāka runāt:

— Nu, zagli! Es jūtu un saožu tevi. Es dzirdu tavu elpu. Nāc vien šurp! Mēģini vēl kaut ko paķert, te taču ir tāda bagātība!

Tomēr tik mazizglītots pūķu tikumu mācībā Bilbo vis nebija, un, ja Smogs patiesi cerēja tik viegli piedabūt viņu tuvoties, to gaidīja vilšanās. — Nē, paldies, o, Smog Vi-

suvarenais! — viņš atbildēja. — Es nenācu mantas dēļ. Es tikai gribēju paskatīties uz tevi un redzēt, vai tu patiešām esi tik liels, kā pauž nostāsti. Es tiem neticēju.

— Nu, un tagad tici? — pūķis noprasīja, juzdamies drusciņ glaimots, kaut arī neti­cēja nevienam hobita vārdam.

— Izrādās, ka dziesmas un nostāsti gauži atpaliek no patiesības, o, Smog Visgal­venākais un Vislielākais no Pasaules Postītājiem! — atbildēja Bilbo.

— Ievērojot, ka tu esi melis un zaglis, tev ir diezgan smalka uzvešanās, — teica pūķis. — Tu zini manu vārdu, bet es tavu smaku neatceros ostījis. Kas tu tāds esi un no kurienes nāc, ja drīkstu vaicāt?

— Drīksti gan! Es nāku no kalna apakšas, un mans ceļš vedis caur kalnu apakšu un pa kalnu augšu. Un arī pa gaisu; es esmu tas, kas nāk neredzams.

— Tam es labprāt ticu, — teica Smogs, — bet diezin vai tas ir tavs ierastais vārds.

— Es esmu mīklu minētājs, tīklu graizītājs, asais dzelonis. Es esmu izvēlēts lai­mīga skaitļa dēļ.

— Jauki vārdi, neko teikt! — pūķis ņirdzīgi nošņācās. — Bet laimīgie skaitļi vien­mēr nemaz tik laimīgi nav.

— Es esmu tas, kas iezārko draugus dzīvus un noslīcina tos upē, un atkal izvelk tos dzīvus no ūdens.

— Tas vairs tik cienīgi neizklausās, — zobojās Smogs.

— Es esmu lāču draugs un ērgļu viesis. Es esmu Gredzena guvējs un Veiksmes luteklis, un vēl Mucas jājējs, — turpināja Bilbo, kam sāka iepatikties šī runāšana mīklās.

— Tas jau ir labāk! — teica Smogs. — Tikai neļauj savai izdomai pārāk daudz vaļas!

Jāpiebilst, ka ar pūķiem patiešām vislabāk ir sarunāties šādā veidā, ja negribat at­klāt savu īsto vārdu (un tas ir gudri darīts) un nevēlaties viņus saniknot ar klaju at­teikšanos (un arī tas ir gudri darīts). Neviens pūķis nespēj turēties pretī kārdinājumam klausīties mīklu runās un šķiest laiku, cenšoties tās saprast. No Bilbo teiktā Smogs daudz ko nevarēja saprast (bet es ceru, ka jūs gan sapratāt, jo jūs zināt visus Bilbo pie­dzīvojumus), taču viņam šķita, ka ir sapratis pietiekami daudz, un viņš neredzami no­smējās savā nelietīgajā prātā.

«Tā jau es vakarnakt domāju,» viņš pie sevis nosmīnēja. .«Ezera cilvēki — šie nožē­lojamie toveru tirgoņi Ezera cilvēki izperinājuši kādu nelietīgu plānu, vai arī es esmu ķirzaka. Neesmu bijis tur lejā veselu mūžību, bet drīz es labošos!»