DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Viņš raudzījās, šķiet, veselu mūžību, un tad, itin kā svešas gribas dzīts, izlavījās no durvju paēnas un pa akmens grīdu aizskrēja' līdz tuvākā dārgumu kalna malai. Pāri viņam pacēlās guļošā pūķa stāvs — briesmīgs bieds pat dziļajā miegā. Viņš paķēra lielu kausu ar divām osām, tik smagu, cik spēja panest, un pameta izbiedētu skatienu augšup. Smogs pakustināja spārnu, atlaida ievilkto ķetnu, un viņa dārdošais krāciens mainīja toni.

Tad Bilbo metās bēgt, cik jaudas. Tomēr pūķis nepamodās — vēl ne, bet iegrima ci­tos alkatīgos un vardarbīgos sapņos un gulēja tālāk, kamēr mazais hobits drāzās at­pakaļ pa garo tuneli. Sirds viņam dauzījās kā negudra un kājas šķita nevarīgākas nekā turpceļā, tomēr viņš neatlaida kausu, un galvenā doma viņam prātā bija: «Izdarīju! Nu viņi redzēs! Ak «vairāk izskatās pēc bodnieka nekā pēc kramplauža», ko? Nu, tas man vairs nebūs jādzird.»

Nebija gan. Beilins bezgala priecājās, atkal ieraudzījis hobitu, un viņa prieks bija tikpat liels kā pārsteigums. Viņš paņēma Bilbo nēšus un iznesa atlikušo ceļu ārā no alas. Bija pusnakts, un zvaigznes slēpās aiz mākoņiem, bet Bilbo gulēja aizvērtām acīm, ar baudu elpodams un sajuzdams svaigo gaisu un lāgā nemanīdams rūķu satraukumu, slavinājumus un uzsitienus pa plecu, lāgā nedzirdēdams, kā tie solās gan paši, gan ar daudzu paaudžu ģimenēm mūžam būt viņa rīcībā un vienmēr un visur pakal­pot.

Rūķi vēl aizvien laida kausu apkārt no rokas rokā un aizgūtnēm jūsmoja par sava dārguma atgūšanu, kad piepeši kalna dziļumā atskanēja neganta dārdoņa, itin kā snaudošs vulkāns būtu sadomājis atkal uzsākt savu postošo darbu. Durvis aiz viņiem gandrīz aizkrita ciet, tikai akmens uz sliekšņa neļāva tām pavisam aizcirsties, bet aug­šup pa tuneli no tāla dziļuma lauzās tik šaušalīgu auru un dunošu spērienu atbalsis, ka visa zeme zem viņu kājām šķita drebam.

Tad rūķi aizmirsa savu prieku un pašapzinīgo lepnību, kurā pirms brīža bija gozē­jušies, un pamira bailēs. Ar Smogu joprojām bija jārēķinās. Nav gudri izlaist no saviem aprēķiniem dzīvu pūķi, ja tas mājo tepat blakus. Pūķi varbūt nespēj īsteni novērtēt un izlietot visu savu bagātību, taču viņi to parasti pārzina līdz pēdējam sīkumam, jo sevišķi tad, ja tā viņiem piederējusi ilgu laiku, un Smogs nebija nekāds izņēmums. No nelāga sapņa (kurā viņu neciešami kaitināja kāds spēkavīrs, augumā pavisam niecīgs, bet apveltīts ar asu zobenu un izcilu drosmi) viņš bija pārgājis snaudā un no snaudas pil­nīgā nomodā. Alā jautās svešāda dvaka. Vai no tā mazā cauruma vilktu caurvējš? Vi­ņam šī atvere nekad nebija lāgā patikusi, kaut gan tā bija pavisam maza, un tagad viņš urbās tajā aizdomīgu skatienu un nesaprata, kāpēc nav to aizbēris ar akmeņiem. Pē­dējā laikā viņam reizēm bija izlicies, it kā kaut kur no augšas līdz viņa mantnīcai no­nāktu vājas klaudzienu atbalsis. Viņš nodrebēja un izstiepa kaklu, lai paošņātu gaisu. Un tad ieraudzīja, ka pazudis kauss!

Zagļi! Dedzināt! Nonāvēt! Kaut kas tāds nebija gadījies, kopš viņš ieradās un ap­metās Vientuļajā Kalnā! Viņa niknums nebija aprakstāms — tādu niknumu gadās re­dzēt tikai tad, ja bagātie, kam visa kā ir vairāk, nekā viņi spēj novērtēt, piepeši zaudē kaut ko no tā, kas viņiem visu laiku piederējis, bet nekad nav ticis lietots vai bijis va­jadzīgs. Viņa rīkle izvirda uguni, visa telpa pildījās dūmiem, kalna pakāje drebēja. Viņš veltīgi pūlējās iebāzt galvu mazajā ejā un tad, saritinājies gredzenā un rēk­dams kā apakšzemes pērkons, metās ārā no mantnīcas cauri lielajām durvīm un pa kalna pils plašajiem gaiteņiem drāzās augšup uz Priekšējiem Vārtiem.

Viņa vienīgā doma bija apskriet un pārmeklēt visu kalnu, līdz noķers zagli, saplosīs to un samīdīs zem savām kājām. Viņš izšāvās pa vārtiem; no ūdens pacēlās neganti svelpjoši tvaika mutuļi, un pūķis zvērodams uzlidoja gaisā un nosēdās kalna virsotnē, zaļu un ugunssarkanu liesmu apņemts. Rūķi dzirdēja šī lidojuma baismīgo troksni un pieplaka zāļainās terases sienām, slēpdamies aiz lielajiem akmeņiem cerībā izbēgt no vajātāja briesmīgā skatiena.

Tepat viņi visi būtu aizgājuši bojā, ja atkal nebūtu attapies Bilbo. — Ātrāk! Āt­rāk! — viņš izdvesa. — Durvis! Uz tuneli! Te nedrīkst palikt!

To dzirdot, rūķi atguvās un nupat jau dzīrās paslēpties ejā, kad Baifurs iebrēcās:

— Mani brālēni! Bomburs un Boufurs — mēs viņus aizmirsām — viņi palika ielejā!

— Viņi būs pagalam un poniji arī, un visi pārtikas krājumi tāpat! — vaidēja pārējie. — Mēs tur neko nevaram līdzēt!

— Blēņas! — noteica Torins, atgūdams pašcieņu. — Mēs nedrīkstam viņus pamest.

Ejiet iekšā, mister Bagins un Beilin, un jūs abi, Fili un Kili, — pūķis nedrīkst nogrābt mūs visus. Pārējie, kur ir virves? Ašāk!

Sie varbūt bija briesmīgākie brīži no visiem līdzšinējiem. Smoga negantie dusmu izvirdumi atbalsojās augstajos akmens izciļņos; jebkurā brīdī viņš varēja zvērodams šauties lejā vai mest lokus ap kalnu un pamanīt, kā viņi izmisīgi velk virves pāri bīsta­majai klints malai. Augšā uzrāpās Boufurs, un vēl viss bija pa vecam. Augšā uzrāpās Bomburs, elsdams un pūzdams, virvēm šņirkstot, un vēl viss bija pa vecam. Viņi vēl pa­spēja uzvilkt augšā šo to no darbarīkiem un pārtikas saiņiem, un tad briesmas bija klāt.

Atskanēja mežonīga švīkstoņa. Sarkana gaisma ietina stāvās klinšu smailes. Pūķis lidoja šurp.

Viņi tik tikko paspēja saskriet atpakaļ tunelī, vilkdami un stumdami savus saiņus, kad no ziemeļu puses šurp atdārdināja Smogs, tīdams kalna malas liesmu vērpetēs, vē- zēdams varenos spārnus ar troksni, kas atgādināja viesuļa aurus. Viņa karstā dvaša izdedzināja zālāju pie durvīm un ielauzās ejā cauri atstātajai durvju šķirbai, apsvi­linot bēgļus, kas slēpās tunelī. Uzzibēja plandošas liesmu mēles, un durvīm pārskrēja melnas klintāju ēnas. Tad viņš bija garām, un atkal iestājās tumsa. Iezviedzās pārbie­dētie poniji, sarāva pavadas un mežonīgos auļos aizdrāzās kur kurais. Pūķis šāvās le­jup, metās tiem pakaļ un pazuda aiz klints.

— Beigas viņiem, nabagiem, būs! — noteica Torins. — Ko Smogs reiz ieraudzījis, tam no viņa neizbēgt. Te nu mēs esam, un te mums būs jāpaliek, ja vien kādam neiegri- bēsies mērot kājām visu garo ceļu līdz upei, kad jebkurā brīdī var uzglūnēt Smogs!

Sī doma nebija no patīkamajām. Viņi ielīda dziļāk tunelī un tur tupēja, drebēdami pie visām miesām, par spīti karstumam un smacīgajam gaisam, līdz pa durvju šķirbu iespraucās bālie ausmas stari. Visu nakti viņi ik pa brīdim dzirdēja lidojošā pūķa aurus te pieaugam, te pieklustam, kad tas meta neskaitāmus lokus apkārt Kalnam.

Ieraudzījis ponijus un apmetņu pēdas, tas nosprieda, ka no upes un ezera puses te ieradušies cilvēki un no ielejas, kur stāvēja poniji, pa nogāzi uzrāpušies kalnā; tomēr slepenās durvis izturēja caururbjošā skatiena pārbaudi, un mazais ieloks ar augstajām sienām aizturēja spēcīgās liesmas. Ilgi nezvērs joņoja, velti dzīdams pēdas iebrucējiem, līdz rītausma mazliet atvēsināja viņa naidu un viņš atgriezās savā zelta gultā izgulē­ties — un uzkrāt jaunus spēkus. Sava dārguma zādzību viņš nemūžam neaizmirstu un nepiedotu, pat ja vēl tūkstoš gadu dzīvotu šais nomelnējušajos akmeņos, taču viņš varēja atļauties pagaidīt. Rāmi un klusu viņš ierāpās atpakaļ mantnīcā un pievēra acis.