DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Ceļojums bija nogurdinošs, kluss un piesardzīgs. Neskanēja smiekli, dziesmas vai arfu skaņas, un lepnums un cerības, kas bija kūsājuši viņu sirdīs, klausoties ezer-

malā dziedātās senās dziesmas, pārtapa gurdā grūtsirdībā. Viņi zināja, ka tuvojas sava ceļa galam un ka šis gals var būt briesmīgs. Zeme visapkārt pletās drūma un neauglīga, kaut gan savulaik, kā tika stāstījis Torins, tā bijusi zaļa un krāšņa. Zāles te bija maz, un itin drīz beidzās arī krūmi un koki, tikai aplauzti un nomelnējuši stumbeņi vēstīja par sen zudušo košumu. Viņi bija nonākuši līdz Pūķa Posta Zemei, un viņi bija no­nākuši tur gada norieta pusē.

Viņi tomēr sasniedza Vientuļā Kalna pakāji, nesastapuši nekādas briesmas un nema­nījuši nekādu pūķa klātbūtnes pazīmju, ja neņem vērā tuksnesi, ko viņš bija radījis ap savu midzeni. Kalns slējās viņu priekšā tumšs un kluss, un augstāks nekā jebkad. Pirmo apmetni viņi iekārtoja lielās dienvidu atradzes rietumu pusē; atradze beidzās ar vir­sotni, ko sauca par Kraukļu kalnu. Uz tā kādreiz bija atradies vecs sargtornis; tomēr kāpt šajā kalnā viņi neuzdrīkstējās — vieta bija pārāk atsegta.

Pirms viņi devās meklēt Kalna rietumu atradzes, lai atrastu slēptās durvis, uz kurām balstījās visas viņu cerības, Torins nosūtīja izlūkus izpētīt apkārtni un dienvidu pusi, kur atradās Priekšējie Vārti. Sim uzdevumam viņš izraudzījās Beilinu, Kili un Fili, un viņiem līdzi devās arī Bilbo. Zem pelēkajām un mēmajām klintīm viņi aizsoļoja līdz Kraukļu kalna pakājei. Seit upe, apmezdama plašu loku ap Dziļleju, pagriezās prom no Kalna uz Ezera pusi un plūda strauji un skaļi. Tās krasts bija kails un akmeņains, augsts un stāvs, un, raudzīdamies no tā pāri šaurajai ūdens strēlei, kas zemu lejā putoja un šļācās pār lielajiem akmeņiem, viņi varēja saskatīt plašajā, Kalna apēnotajā ielejā senu namu, torņu un mūru pelēkās drupas.

— Tas ir viss, kas atlicis no Dziļlejas, — teica Beilins. — Tais dienās, kad šai pilsētā skanēja zvani, Kalna nogāze bija viens vienīgs mežu zaļums un visa iežogotā ieleja krāš­ņa un bagāta. — Pie šiem vārdiem viņa sejā paudās gan skumjas, gan naids: viņš bija viens no tiem, kas Pūķa uzbrukuma dienā atradās līdzās Torinam.

Tālu iet gar upi uz Vārtu pusi viņi neuzdrīkstējās, tomēr aizgāja līdz dienvidu at­radzes galam un vēl mazliet aiz tā, līdz, paslēpušies guļus aiz klintsakmens, varēja saska­tīt tumšo, alai līdzīgo spraugu lielajā klints sienā starp Kalna atzariem. No tās tecēja ārā Straujupes ūdeņi, un no tās plūda arī tvaiks un melni dūmi. Visā šai tuksnesīgajā apvidū nekustējās nekas — vienīgi tvaiks un ūdens, un paretam vēl kāda melna, drau­dīga vārna. Vienīgā skaņa te bija upes troksnis un paretam kāds aizsmacis putna ķēr­ciens. Beilins nodrebēja.

— Iesim atpakaļ! — viņš teica. — Te mēs neko nevaram iesākt. Un man nepatīk šie melnie putni — tie izskatās pēc ļaunās varas izlūkiem.

— Pūķis joprojām ir dzīvs un tup telpās zem Kalna — vismaz tā es spriežu pēc dūmiem, — teica hobits.

— Dūmi to vēl nepierāda, — sacīja Beilins, — lai gan es esmu pārliecināts, ka tev taisnība. Tomēr, ja viņš būtu uz laiciņu izgājis vai gulētu uz Kalna nogāzes, pētīdams apkārtni, manuprāt, dūmi un tvaiks tikpat plūstu ārā pa vārtiem: iekšā visas telpas noteikti ir pilnas ar viņa pretīgajiem izgarojumiem.

Sādu drūmu domu mākti un vārnu ķērcienu pavadīti, viņi gurdi devās atpakaļ uz apmetni. Vēl nupat jūnijā viņi bija viesojušies laipnajā Elronda mājā, un tomēr šis patī­kamais laiks šobrīd šķita aiz gadu kalniem, kaut gan vēl bija tikai rudens. Viņi atradās vieni šajā briesmu pilnajā tuksnesī, bez cerībām uz turpmāku palīdzību. Viņi bija no­nākuši ceļojuma galā, bet jutās tikpat tālu no sava ceļamērķa kā iepriekš. Nevienam vairs nebija atlicis daudz dūšas.

Lai cik dīvaini tas liktos, misteram Baginsam tās bija vairāk nekā citiem. Viņš bieži palūdza Torinam karti un pētīja to, prātodams par rūnu rakstiem un mēness burtu vēs­tījumu, ko tika izlasījis Elronds. Tieši viņš paskubināja rūķus uzsākt bīstamo rietumu nogāzes pārmeklēšanu, lai atrastu slepenās durvis. Tad viņi pārcēla savu apmetni uz garu gravu, kas bija šaurāka par plašo dienvidpuses ieleju ar upes Vārtiem un ko iežo­goja Kalna zemākās atradzes. Divas no tām stiepās uz rietumiem no galvenās kalna da­ļas, veidojot garas, stāvas grēdas, kas aizvirzījās tālu lejup uz līdzenuma pusi. Seit, rietumu pusē, mazāk bija manāmas pūķa iznīcinošās pēdas, un te pat varēja atrast zāli ponijiem. No šīs rietumu apmetnes, ko visu dienu aizēnoja klinšu siena, līdz saule sāka slīdēt uz meža pusi, viņi dienu pēc dienas pa grupām cītīgi pētīja nogāzi, meklēdami takas. Ja karte nemaldināja, kaut kur augstu virs klints ielejas galā vajadzēja būt sle­penajām durvīm. Dienu pēc dienas viņi atgriezās apmetnē bez panākumiem.

Tomēr beidzot viņi negaidot uzgāja to, ko bija meklējuši. Fili, Kili un hobits reiz, atpakaļ iedami, nokāpa ielejā un līkumoja caur sagāztajiem klintsbluķiem tās dienvidu stūrī. Ap dienas vidu, aizrāpies aiz liela akmens, kas vientuļi slējās gaisā kā stabs, Bil­bo ieraudzīja kaut ko līdzīgu rupji veidotiem pakāpieniem, kas veda augšup. Satraukti sekojot tiem, viņš kopā ar rūķiem nonāca līdz šaurai taciņai, kas, te pazuzdama, te at­kal atrazdamās, uzveda augšā dienvidu grēdas virsotnē un no turienes uz vēl šaurākas dzegas, kura pagriezās uz ziemeļiem un gāja šķērsām pāri Kalna virspusei. Parau- dzījušies lejup, viņi redzēja, ka atrodas augšā uz ielejas dienvidu gala klints un skatās lejā paši uz savu apmetni. Klusām, turēdamies pie klinšainās sienas labajā pusē, viņi rindā cits aiz cita turpināja iet pa šauro dzegu, līdz siena pavērās, un viņi iegriezās ne­lielā, klusā ielokā ar stāvām sienām un zāli apaugušu pamatu. Ieeja tajā no lejas nebija redzama klints nokares dēļ, un no lielāka attāluma to nevarēja pamanīt tāpēc, ka tā bija ļoti maza un izskatījās pēc parastas tumšas plaisas. Tā nebija ala — augšpusē virs šī ieloka pletās klaja debess, bet tālākajā iekšējā galā pacēlās līdzena siena, kas zemā­kajā daļā, tuvu pie grīdas, bija tik gluda un taisna kā akmeņkaļa roku darbs, taču nekur neredzēja nevienu savienojumu vai plaisu. Nekas te neliecināja par stenderes, arkas vai sliekšņa esamību, nebija arī nekādu restu, bultu vai atslēgas cauruma pēdu; tomēr viņi nešaubījās, ka beidzot ir atraduši īstās durvis.

Viņi dauzīja pa sienu, grūda un stūma to, lūdza to atvērties, skaitīja saraustītus buramvārdu fragmentus, taču nekas nekustējās. Beidzot viņi paguruši atlaidās zālē atpūsties un vakarā sāka garo kāpienu lejup.

Tovakar apmetnē valdīja liels satraukums. No rīta viņi sagatavojās jaunam gājie­nam. Apmetnē palika tikai Baifurs un Bomburs, lai apsargātu ponijus un mantas, kas bija atnestas līdzi no upes. Pārējie aizgāja prom pa ieleju, tad devās augšā pa jaun­atrasto taku un no tās uz šauro dzegu. Pa to nevarēja nest ne saiņus, ne somas, jo tā bija ļoti šaura un bīstama, un jebkura neuzmanība nozīmētu kritienu pusotra simta pēdu le­jup uz asiem klintsakmeņiem; bet viņi katrs cieši apsēja ap vidu krietnu virves gabalu un tā beidzot bez starpgadījumiem sasniedza zāļaino ieloku.

Tur viņi iekārtoja savu trešo apmetni, no lejas ar virvēm uzvilkdami augšā visu vajadzīgo. Lejā viņi tādā pašā veidā palaikam nolaida kādu kustīgāku rūķi, tādu kā, piemēram, Kili, lai apmainītos ar iespējamām ziņām vai aizstātu lejā palikušos sargus, bet augšā ar virvi uzvilka Boufuru. Bomburs nebija ar mieru ne nākt pa taku, ne cel­ties ar virvi.