DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Ap viņu pletās plaši, upes apūdeņoti līdzenumi, jo upe šeit sadalījās daudzās strau­mītēs, kas vijās uz priekšu vai veidoja purvus un ezeriņus ar salām katrā pusē; tomēr pašā vidū spēcīga straume joprojām plūda uz priekšu. Un tālumā, tumšo galvu driskotā mākonī paslēpis, slējās Vientuļais Kalns! Tā tuvākos kaimiņus uz ziemeļaustrumiem, tāpat kā pauguraino zemieni, kas tam pieslējās, no šejienes nevarēja redzēt. Viens pats tas pacēlās apkārtnes vidū un pāri purviem raudzījās uz mežu. Vientuļais Kalns! Tālu un dēkām bagātu ceļu bija nogājis Bilbo, lai to ieraudzītu, un tagad viņam tā iz­skats nepavisam nepatika. *

Klausīdamies plostnieku sarunās un salikdams kopā no tām izlobītās izziņas drum­stalas, Bilbo drīz saprata: viņam ir ļoti laimējies, ka viņš vispār jebkad ieraudzījis šo Kalnu, kaut vai no attāluma. Lai cik drūms un vientuļš bija viņa ieslodzījuma laiks un lai cik nepatīkama pašreizējā situācija (nemaz nerunājot par rūķiem viņam apak­šā), laimējies viņam tomēr bija vairāk, nekā varēja gaidīt. Plostnieku saruna risinājās ap tirdzniecību, kas ritēja pa ūdensceļiem, un ap augošo upes satiksmi, kopš zemesceļi no austrumu puses Drūmmeža virzienā pazuduši vai kļuvuši nelietojami, un ap ķildām starp Ezera cilvēkiem un meža elfiem par Meža Upes un tās krastu kopšanu un kārtībā uzturēšanu. Sīs zemes bija ļoti pārvērtušās kopš tiem laikiem, kad Vientuļajā Kalnā dzīvoja rūķi, kopš tiem laikiem, ko vairākums cilvēku tagad atcerējās kā visai tālu un miglainu pagātni. Sīs zemes bija pārvērtušās pat dažu pēdējo gadu laikā un pat kopš

tās dienas, kad pēdējos jaunumus par tām uzzināja Gendalfs. Lieli plūdi un lieti bija cēluši uz austrumiem plūstošo upju līmeni, un apkārtni bija skārusi zemestrīce vai pat divas (daži tās cēloņus tiecās piedēvēt pūķim, allaž pieminēdami to ar lāstu un drau­došu žestu Vientuļā Kalna virzienā). Purvi un purvāji visos virzienos bija izpletušies krietni plašāki. Takas bija izzudušas un pagaisis arī dažs labs jātnieks vai klejotājs, kas centies atrast bijušo ceļu taisni pāri purvam. Elfu ceļš cauri mežam, pa kuru rūķi sā­kumā tika gājuši, sekodami Beorna ieteikumam, meža austrumu malā bija pārtapis grūti saskatāmā un reti lietotā taciņā; vienīgi upe vēl nozīmēja drošu ceļu no Drūm­meža pamales ziemeļos uz līdzenumiem Kalna paēnā, un upi pārvaldīja meža elfu karalis.

Te nu jūs redzat, ka Bilbo beigu beigās bija nokļuvis šurp pa vienīgo drošo ceļu. Var­būt misters Baginss, kas drebēdams tupēja uz mucām, justos drusciņ labāk, ja zinātu, ka šie jaunumi sasnieguši tālumā Gendalfu un darījuši viņam lielas raizes un ka burvis jau patiesībā beidza savas steidzamās darīšanas (kādas, tas -jau ir cits stāsts) un grasī­jās drīzumā doties meklēt Torina kompāniju. Taču to Bilbo nezināja.

Viņš zināja tikai to, ka šī upe plūst un plūst un tai neredz gala, turklāt Viņš bija izsalcis, mocījās ar nejaukām iesnām un viņam nepavisam nepatika šis Vientuļais Kalns, kas šķita bargi raugāmies pretī un kļūstam ik brīdi jo draudīgāks. Tomēr pēc kāda laika upe pagriezās vairāk uz dienvidiem un Vientuļais Kalns atkal atkāpās, un visbei­dzot, vēlu pēcpusdienā, krasti kļuva klinšaini, upe savāca visus savus izklīdušos ūdeņus kopā dziļā un ašā straumē, un tie varenā ātrumā traucās uz priekšu.

Saule jau bija norietējusi, kad Meža Upe, vēlreiz spēji pagriezusies pret austru­miem, ietecēja Garajā Ezerā. Tās lejtece bija plaša, un abās pusēs tai slējās klinšainas akmens sienas ar oļu un šķembu klājienu pakājē. Garais Ezers! Bilbo nekad nebūtu ie­domājies, ka ūdens klajums, kas nav jūra, var izskatīties tik liels. Ezers bija tik plats, ka pretējie krasti šķita sīki un tāli, un tik garš, ka tā ziemeļu gals, kas vērsās pret Vientuļo Kalnu, vispār nebija saskatāms. Tikai no kartes Bilbo zināja, ka tur tālāk, zem Lielajiem Greizajiem Ratiem, kas nupat sāka mirgot, ezerā ieplūst Straujupe un kopā ar Meža Upi sanes bagātīgus ūdeņus šajā krātuvē, kas savulaik droši vien bi­jusi dziļa, liela klinšu ieleja. Dienvidu galā pāri augstiem ūdenskritumiem ūdeņi atkal gāzās ārā un steigšus traucās projām uz svešām zemēm. Klusajā vakara gaisā ūdenskri­tumu troksnis skanēja kā attāla dārdoņa.

Netālu no Meža Upes ietekas ezerā atradās neparastā pilsēta, par kuru viņš bija dzirdējis no elfiem karaļa pagrabos. Tā nebija celta krastā — kaut gan arī te bija vai­rākas būves un būdiņas —, bet ezerā tieši virs ūdens, un no ieplūstošās upes vir­puļa to sargāja klinšains zemesrags, kas veidoja rāmu līci. Liels koka tilts veda uz vietu, kur no milzīgiem kokiem sakrautas kaudzes balstīja rosīgu pilsētu — nevis elfu, bet cilvēku pilsētu, to cilvēku, kuri joprojām uzdrīkstējās mājot attālā pūķa kalna ēnā. Viņu iztikas avots joprojām bija tirdzniecība augšup pa lielo upi no dienvidiem un tā­lāk gar ūdenskritumiem uz Ezera pilsētu; bet senajos ziedu laikos, kad ziemeļos plauka un zēla bagātā Dziļlejas pilsēta, viņi bija pazinuši pārticīgu un lepnu dzīvi, pa ūdeņiem tika braukājušas veselas kuģu flotiles, un daži no tiem veda zeltu, citi apbruņotus ka­reivjus, un tolaik bija notikušas gan cīņas, gan varoņdarbi, kas tagad kļuvuši par le­ģendu. Kad sausā laikā ūdens nokritās, gar krastiem joprojām bija redzami satrunējuši koku krāvumi, kas savulaik turējuši uz sevis daudz lielāku pilsētu.

Taču cilvēki vairs maz atcerējās no tā visa, kaut arī daži vēl prata senās Vientuļā Kalna rūķu karaļu dziesmas, dziesmas par Troru un Treinu no Darina dzimtas, par pūķa ierašanos un Dziļlejas valdnieku galu. Daži arī dziedāja, ka Trors un Treins kādu dienu nākšot atpakaļ un no Kalna alām upēs gāzīšoties zelts, un visa zeme pieskanēšot ar jaunām dziesmām un jauniem smiekliem. Taču šī jaukā leģenda daudz neietekmēja viņu ikdienas dzīvi.

Tiklīdz mucu plosts kļuva redzams, no pilsētas pāļu pamatiem pretī izpeldēja laivas un airētāju balsis apsveica plostniekus. Tad tika mestas virves un laisti darbā airi, un drīz plosts bija izdabūts no Meža Upes straumes un aizvilkts aiz augstā klintsraga ma­zajā Ezera pilsētas līcī. Tur to pietauvoja netālu no lielā tilta piekrastes galā. Drīz vaja­dzēja nākt, vīriem, kas dažas mucas aizvels projām, citas piepildīs ar precēm, kas jāno­gādā atpakaļ augšup pa straumi uz meža elfu valstību. Pagaidām mucas palika ska­lojamies ūdenī, bet elfu plostnieki un sagaidītāji laivinieki devās uz mielastu Ezera pil­sētā.

Viņi būtu visai pārsteigti, ja redzētu, kas pēc viņu aiziešanas un krēslas iestāšanās notika krastā. Vispirms Bilbo atsvabināja vienu no mucām, tad izvēla to krastā un at­vēra. No iekšas atskanēja vaidi, un dienas gaismā parādījās gauži nožēlojams rūķis. Viņa savazātajā bārdā karājās slapji salmi; viņš pats bija tik nomocījies, stīvs un sa­dauzīts zilumos, ka tik tikko spēja izsteberēt no seklā ūdens, lai tad vaidēdams apgul­tos krastā. Viņam bija izbadējies un mežonīgs izskats kā sunim, kas pieķēdēts būdā un nedēļu aizmirsts. Tas bija Torins, bet to varēja pateikt vienīgi pēc viņa zelta ķēdītes un pēc notrieptās un sadriskātās gaišzilās kapuces ar netīri sudraboto pušķi. Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja būt laipns pat pret hobitu.

— Nu, vai tu esi dzīvs vai beigts? — Bilbo itin pikti noprasīja. Varbūt viņš bija pie­mirsis, ka ir paguvis ieturēt vismaz par vienu kārtīgu maltīti vairāk nekā rūķi, turklāt varējis kustināt rokas un kājas, nemaz jau nerunājot par tīra gaisa pārpilnību. — Vai tu vēl esi cietumā vai brīvībā? Ja gribi tikt pie ēšanas un ja gribi turpināt šo muļķīgo dēku — tā galu galā ir jūsējā, nevis mana —, tad labāk saberzē sev rokas un kājas un palīdzi man dabūt ārā pārējos, kamēr vēl ir tāda iespēja!