DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Par cīņu te nevarēja būt ne runas. Pat tad, ja rūķi nebūtu tik izvārguši, ka patiesībā priecājās par gūstā krišanu, tikpat viņu mazie nazīši — vienīgie ieroči — nekā nebūtu līdzējuši pret elfu bultām, kas pat tumsā varēja trāpīt putnam acī. Tāpēc viņi gluži vienkārši apstājās, apsēdās zemē un gaidīja, kas notiks, — vienīgi Bilbo ne: viņš uz­bāza pirkstā gredzenu un aši pabēga malā. Tāpēc elfi, sasējuši rūķus vienā garā rindā citu aiz cita un saskaitījuši tos, nemaz neredzēja un nepieskaitīja hobitu.

Vezdami gūstekņus tālāk mežā, viņi arī neredzēja un nenojauta, ka viņiem kāds visu laiku nāk līdzi, turēdamies pa gabalu no spožās lāpu uguns. Katram rūķim tika aizsie­tas acis, taču tam nebija lielas nozīmes, jo pat Bilbo ar savu aso redzi nespēja saskatīt, kurp viņi iet, un ne viņš, ne pārējie jau tikpat nezināja, no kuras vietas viņu gājiens sā­cies. Bilbo visiem spēkiem centās neatpalikt no lāpām, jo elfi lika rūķiem iet, cik ātri vien tie spēja, neņemdami vērā to vārgumu un pagurumu. Karalis bija piekodinājis pa­steigties. Pēkšņi lāpas nodzisa, un hobits tik tikko paguva noķert pārējos, kad tie sāka iet pāri tiltam. Sis tilts veda pāri upei tieši uz karaļa durvīm. Lejā mutuļoja tumša, ātra

un spēcīga straume; un tilta viņā galā pacēlās vārti, kas aizsedza milzīgu alu stāvas, ko­kiem apaugušas nogāzes sānā. Te lielie dižskābarži auga līdz pašai upei, un dažiem sak­nes jau apskaloja ūdens.

Pa šo tiltu elfi pārdzina savus gūstekņus, taču Bilbo vilcinājās iepakaļ. Viņu pār­lieku biedēja alas ieeja, un tikai apziņa, ka nedrīkst pamest draugus, uzvarēja gandrīz vai pēdējā mirklī, tā ka viņš tik tikko paspēja panākt pēdējos elfus, iekams aiz viņiem ar troksni aizcirtās lielie karaļpils vārti.

Iekšā gaiteņus apgaismoja sarkanas lāpu ugunis, un elfu sargi dziedāja, soļodami pa līkumainajām, krusteniskajām un atbalšu pilnajām ejām. Tās nebija tādas kā goblinu valstībā: tās bija mazākas, nesniedzās tik dziļi zem zemes, un tajās strāvoja svaigāks gaiss. Lielā zālē, ko rotāja akmenī izcirsti stabi, grebta koka krēslā sēdēja elfu karalis. Galvā viņam bija ogulāju un sarkanu lapu vainags, jo atkal bija pienācis rudens. Pa­vasarī viņš nēsāja vainagu no meža puķēm. Rokā viņš turēja ozolkoka zizli.

Gūstekņi tika nogādāti viņa priekšā, un, kaut gan karalis noskatījās tajos nelaipnu vaigu, viņš lika saviem vīriem tos atraisīt, tāpēc ka tie izskatījās noskranduši un neva­rīgi. — Turklāt šeit saites nav vajadzīgas, — viņš piebilda. — Pa manām burvju durvīm nevar izbēgt neviens, kas reiz te ievests iekšā.

Ilgi un sīki viņš izprašņāja rūķus par to, ko tie darījuši, kurp gājuši, no kurienes nākuši, taču neuzzināja neko vairāk kā no Torina. Rūķi bija īgni un dusmīgi un pat necentās izlikties laipni.

— Ko mēs esam nodarījuši, ak, karali? — vaicāja Beilins, kurš te šobrīd bija vecā­kais. — Vai tas ir kāds noziegums — apmaldīties mežā, ciest badu un slāpes un nonākt zirnekļu gūstā? Vai zirnekļi jums ir kādi pieradināti zvēri vai klēpja mīluļi, ka jūs ņemat ļaunā to nogalināšanu?

Tāds jautājums karali, bez šaubām, sevišķi sadusmoja, un viņš atteica: — Nozie­gums ir klejot pa manu valstību bez atļaujas. Vai esat aizmirsuši, ka bijāt manā karaļ­valstī un izmantojāt ceļu, ko būvējuši mani ļaudis? Vai jūs trīskārt neizsekojāt un neiztraucējāt manus ļaudis mežā un ar savām klaigām un trokšņiem nepievilinājāt zirnekļus? Pēc visām nekārtībām, ko esat sacēluši, man ir tiesības zināt, kas jums še meklējams, un, ja jūs man to neteiksiet, es jūs turēšu cietumā, līdz jūs nāksiet pie prāta un uzvedīsieties, kā pieklājas!

Tad viņš pavēlēja katru rūķi ielikt atsevišķā telpā, dot tiem ēst un dzert, bet ne­laist ārā pa cietuma durvīm, līdz vismaz viens no tiem būs ar mieru izstāstīt viņam visu, ko viņš grib zināt. Taču karalis neteica, ka arī Torins ir viņa cietumnieks. To noskaid­roja Bilbo.

Nabaga misters Baginss! Nebija viegli viņam šo garo laiku nodzīvot vienam pašam, allaž slēpjoties, nekad neuzdrīkstoties noņemt gredzenu, tik tikko uzdrošinoties gu­lēt — un pat tas bija jādara vistālākajos un tumšākajos stūros, kādus viņš spēja atrast. Lai būtu, ko darīt, viņš apstaigāja elfu karaļa pili. Vārtus atvēra un aizvēra burvju spēks, bet reizēm Bilbo pamanījās izsprukt ārpusē, ja bija pietiekami veikls. Laiku pa laikam meža elfu pulciņi, dažkārt ar karali priekšgalā, izjāja medībās vai citās darīšanās mežā vai austrumu puses zemēs. Tad, ja Bilbo bija pietiekami žigls, viņš izslīdēja ārā tūlīt aiz viņiem, kaut gan tas bija diezgan bīstami. Pāris reižu gadījās, ka viņu gandrīz iecirta durvīs, kad tās aiz pēdējā elfa vērās ciet, tomēr pa vidu viņiem hobits neuzdrīk­stējās iet, baidīdamies par savu ēnu (kaut arī lāpu gaismā tā bija pavisam vāja un drebe­līga), kā arī par to, ka viņam var uzskriet virsū un atklāt viņa esamību. Un tās retās reizes, kad viņam izdevās tikt ārā, nedeva nekāda labuma. Bilbo negribēja pamest rūķus un nemaz nesaprata, kurp šai pasaulē varētu doties bez viņiem. Viņš nevarēja visu garo medību laiku turēties kopā ar elfiem, tāpēc arī neizpētīja nevienu ceļu ārā no meža un palika viens un nelaimīgs klīstam apkārt, baidīdamies apmaldīties, līdz radās izde­vība atgriezties alā. Turklāt ārpusē viņam vajadzēja ciest izsalkumu, jo pats viņš medīt neprata, bet alas iekšienē varēja iztikt tīri labi, palaikam nočiepjot ēdamo no galda vai pieliekamā, kad neviena nebija klāt.

«Es esmu kā kramplauzis, kas nevar tikt projām un kam dienu pēc dienas jāturpina zagšana vienā un tai pašā mājā,» viņš domāja. «Sī ir pati garlaicīgākā un nomācošākā daļa no visas šīs nožēlojamās, mokošās, grūtās dēkas! Ak, kaut jel es būtu atkal savā hobita alā pie silta kamīna un spožas lampas!» Vēl viņš vēlējās, kaut varētu nosūtīt ziņu burvim un aicināt to palīgā, taču tas, protams, bija pilnīgi neiespējami; un drīz vien viņš saprata — ja kaut ko vispār iespējams darīt, tad tas jādara misteram Bagin- sam, turklāt vienam un bez jebkādiem palīgiem.

Pēc nedēļas vai divām šādas paslepenas dzīves, vērodams sargus, sekodams tiem un izmantodams visas riskantās iespējas, Bilbo pamanījās noskaidrot, kur ieslodzīts katrs no rūķiem. Viņš atklāja, ka visi divpadsmit kambari atrodas dažādās pils vietās, un itin drīz viņš iemācījās bez pūlēm atrast ceļu uz katru no tiem. Liels bija viņa pār­steigums, kad kādu dienu viņš noklausījās dažu sargu sarunu un uzzināja, ka cietumā, kādā sevišķi dziļā un tumšā vietā, atrodas vēl viens rūķis. Protams, viņš tūlīt iedomā­jās, ka tas varētu būt Torins, un vēl pēc laiciņa noskaidroja, ka tā patiešām ir. Beidzot pēc daudzām grūtībām viņam izdevās atrast šo vietu, kad cita neviena nebija tuvumā, un pārmīt dažus vārdus ar rūķu vadoni.

Torins jutās pārāk nelaimīgs, lai vēl dusmotos par savām nedienām, un bija pat sācis jau domāt, vai nepastāstīt karalim visu par dārgumiem un to meklēšanu (te redzams, cik ļoti viņam bija sašļukusi dūša), kad pēkšņi izdzirda pie atslēgas cauruma Bilbo sīko balstiņu. Viņš gandrīz nespēja ticēt savām ausīm. Tomēr drīz Torins saprata, ka kļūdījies nevar būt, un, pienācis pie durvīm, labu brīdi čukstus aprunājās ar hobitu vi­ņā pusē.

Tādējādi Bilbo radās iespēja slepeni nodot Torina ziņu katram ieslodzītajam rūķim: Torins, viņu vadonis, arī atrodas cietumā tepat netālu no pārējiem, un neviens nedrīkst atklāt karalim viņu ceļojuma mērķi — vismaz pagaidām ne, iekams Torins nav devis ziņu. Jo Torins bija atkal sasparojies un saņēmis dūšu, klausīdamies, kā hobits izglābis viņa biedrus no zirnekļiem, un apņēmies neizpirkt sevi ar solījumu atdot karalim daļu no dārgumiem, iekams nebūs zudušas jebkādas citas cerības izbēgt no šejienes; iekams izcilais misters Neredzamais Baginss (par kuru viņš tagad bija visaugstākajās domās) nebūs pilnīgi izsmēlis visas savas izdomas krātuves.