DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Jā, tas būs varens kumoss, kad drusku būs pakarājušies, — piekrita cits.

— Pārāk ilgi nekariniet, — teica trešais. — Sie nav tik trekni, kā varētu vēlēties. Pēdējā laikā, šķiet, diezgan trūcīgi barojušies.

— Vajag nobeigt, es saku, — iešņācās ceturtais. — Nobeigt tūliņ, un tad lai karājas beigti.

— Es varu derēt, ka tāpat jau ir beigti, — teica pirmais.

— Nekā nebija. Nupat vēl redzēju, kā viens kārpās. Šķiet, ka sāk atjēgties pēc la­bas izgulēšanās. Es jums parādīšu.

To teicis, viens no gaļīgajiem zirnekļiem aizmetās pa kādu pavedienu uz priekšu līdz ducim vīstokļu, kas rindā karājās lejup no augsta zara. Bilbo, kurš mijkrēslī tikai tagad tos pamanīja, ar šausmām ieraudzīja," ka no daža vīstokļa lien ārā kāda rūķa kāja, citviet rēgojas kāds deguna gals, bārda vai kapuces stūris.

Zirneklis metās pie paša resnākā vīstokļa («Tas uz galvošanu ir nabaga vecais Bomburs,» nodomāja Bilbo) un cieši sakampa ārā izbāzto degunu. Iekšpusē atska­nēja apslāpēts kliedziens, no vīstokļa izšāvās kāja un pamatīgi iespēra zirneklim. Bom- burā vēl turējās dzīvesspars. Atskanēja tāds troksnis, kā sperot pa pustukšu futbol­bumbu, un saniknotais zirneklis novēlās no zara, tik tikko noturēdamies pats savā diegā.

Pārējie zirnekļi smējās. — Tev bija taisnība! — tie sauca. — Gaļa ir dzīva un spārdās!

— Tam es drīz darīšu galu, — nošņācās zirneklis, rāpdamies atpakaļ uz zara.

Bilbo saprata, ka pienācis laiks kaut ko darīt. Augšā pie šiem nešķīsteņiem tikt viņš nevarēja, un šaujamā viņam nebija, bet, paskatījies apkārt, viņš tādā kā izžuvušas, šauras upītes gultnē ieraudzīja daudz akmeņu. Bilbo prata labi notēmēt, un drīz vien viņš bija atradis patīkami gludu olveida akmeni, kas labi iegula saujā. Puika būdams, viņš daudzkārt tika vingrinājis roku akmeņu mešanā; truši, vāveres un pat putni zi­benīgi nozuda, tiklīdz redzēja viņu pieliecamies; un, pat pieaudzis būdams, viņš jo­projām daudz laika pavadīja, vingrinādamies riņķu sviešanā, šķēpa mešanā, mērķī šau­šanā, ķegļu spēlē un citās rāmās izklaidēs ar mešanu un tēmēšanu, — un vispār Bilbo prata vēl daudz ko, ne tikai pūst dūmu gredzenus, uzdot mīklas un gatavot ēst, man tikai vēl nav bijis laika visu to izstāstīt. Un arī pašreiz nav laika. Kamēr viņš iz­meklējās akmeņus, zirneklis jau bija ticis līdz Bomburam, un drīz vien rūķis būtu pa­galam. Tajā brīdī Bilbo atvēzējās un meta. Akmens smagi nobūkšķēja pret zirnekļa galvu, un tas bez atmaņas novēlās lejā no koka, atsitās pret zemi un palika guļam klāt pierautām kājām.

Nākamais akmens svelpdams izšāvās cauri lielam tīklam, saraudams tā pavedienus, un uz vietas nosita pašā vidū sēdošo zirnekli. Tad zirnekļu apmetnē izcēlās panika un viņi uz brīdi piemirsa rūķus. Hobitu viņi neredzēja, taču it labi varēja samanīt, no ku­ras vietas lido akmeņi. Zibenīgā ātrumā viņi laidās lejā un metās uz Bilbo pusi, visos virzienos izritinādami savus garos pavedienus, līdz gaiss šķita viscaur kustīgu cilpu pilns.

Taču Bilbo aši pamanījās aizbēgt uz citu vietu. Viņam ienāca prātā doma aizvilināt satracinātos zirnekļus arvien tālāk un tālāk no rūķiem, turklāt viņš gribēja uzkurināt tajos ziņkāri, satraukumu un dusmas. Kad savi piecdesmit radījumi bija saskrējuši tur, kur Bilbo tika stāvējis sākumā, viņš sāka mest akmeņus uz tiem un pēc tam arī uz ci­tiem, kas palika iepakaļ; dejodams no viena koka uz otru, viņš uzsāka dziesmiņu, lai zirnekļus vēl vairāk sakaitinātu un liktu tiem dzīties sev pakaļ, un arī tāpēc, lai rūķi dzirdētu viņa balsi.

Lūk, ko viņš dziedāja:

— Resnais zirnekli pazarē!

Es tevi redzu, tu mani nē!

Hop, heidā! Hop, heidā!

Jautri tā!

Nāc nu un mani pameklē!

Resnais kleinkāji, tāla tāds,

Ašāk no koka lejā nāc!

Hop, hop, hei! Hop, hop, hei!

Šurpu skrej!

Mosties no miega un meklēt sāc!

Varbūt šī dziesmiņa nav pārāk gludi izdevusies, bet jums jāsaprot, ka viņš taču to sacerēja turpat uz vietas, turklāt ļoti sarežģītu apstākļu spiests. Sā vai tā, savu mērķi tā sasniedza. Dziedādams viņš atkal svieda akmeņus un palaikam piecirta kāju pie ze­mes. Turpat vai visi tuvumā esošie zirnekļi metās viņu ķert: daži nokrita no kokiem, citi drāzās pa zariem, pārsviedās no koka uz koku vai izmeta jaunus pavedienus pāri melnējošam tukšumam. Tie atsaucās uz hobita trokšņiem daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Zirnekļi bija pārskaitušies līdz neprātam. Nemaz jau nerunājot par akmeņiem, neviens kārtīgs zirneklis nevar mierīgi paciest, ka viņu nosauc par kleinkāji, un vārds «tūļa» ir apvainojums jebkuram.

Bilbo žigli aizšmauca uz citu vietu, bet tagad vairāki zirnekļi bija aizsteigušies uz dažādiem izcirtuma stūriem, kur tie mājoja, un steidzīgi auda tīklus pāri visām brīva­jām vietām koku starpās. Itin drīz hobitam draudēja bieza žoga aplenkums no visām pusēm — tieši tāds arī bija zirnekļu nolūks. Stāvēdams pa vidu mošķiem, kas gan me­dīja viņu, gan auda tīklus, Bilbo saņēma dūšu un uzsāka jaunu dziesmu:

— Slinkais Kačs un resnais Mačs Skrien un sviedrus slauka. Esmu tauks un brīnumjauks, Bet ker nu vēju laukā!

Muša smej un projām skrej — Kusties, lempi, žigli! Slinkot beidz un meklēt steidz! Tukši tavi tīkli!

Tad viņš apsviedās apkārt un ieraudzīja, ka pēdējā sprauga starp diviem lieliem ko­kiem aizausta ciet, taču, par laimi, šis tīkls vēl nebija pārāk blīvs, no viena stumbra uz otru stiepās tikai lielas skapsnas dubulta biezuma pavedienu. Bilbo izrāva savu mazo zobentiņu. Sacirtis pavedienu driskās, viņš dziedādams aizmanījās prom.

Zirnekļi redzēja zobenu — kaut gan diezin vai zināja, kas tas ir, — un tūdaļ pat viss bars pa zemi un pa zariem metās uz hobita pusi, spalvainajām kājām ņirbot, spīlēm un taustekļiem zibot, acīm spiežoties uz āru aiz niknuma. Viņi drāzās tam pakaļ pa me­žu, līdz Bilbo bija aizskrējis tik tālu, cik vien uzdrīkstējās. Tad klusi, klusītēm kā pele viņš sāka zagties atpakaļ.

Bilbo zināja, ka laika ir pavisam maz — drīz zirnekļiem apniks skraidīt un viņi at­griezīsies savos kokos, kur karājās rūķi. Līdz tam brīdim viņus jāpaspēj atbrīvot. Pats grūtākais bija tikt augšā uz garā zara, kur vīstokļi bija sakarināti. Nezinu, vai viņam tas būtu izdevies, ja kāds zirneklis laimīgā kārtā nebūtu atstājis karājamies no tā lejup savu resno pavedienu; kaut tas lipa pie rokām un darīja sāpes, ar tā palīdzību viņam izdevās tikt augšā — un tur viņš sastapa vecu, laisku, nejauku un treknu zir­nekli, kas bija palicis apsargāt sagūstītos un cītīgi tos spaidīja, gribēdams izpētīt, kurš būs pats sulīgākais. Viltnieks bija sadomājis uzsākt mielastu, kamēr citi vēl pro­jām, taču misters Baginss ļoti steidzās, un, iekams zirneklis paspēja attapties, to jau bija skāris hobita zobens, un tas novēlās no zara bez dzīvības.

Nākamais darbs bija atpestīt rūķi. Kā to lai izdara? Ja pārcirstu auklu, kurā karā­jās vīstoklis, nabaga rūķis nokūleņotu zemē no krietna augstuma. Bilbo sāka līst pa zaru (un visi nabaga rūķi šūpojās un lēkāja kā gatavi augļi zarā), līdz sasniedza pirmo vīstokli.

«Fili vai Kili,» viņš nodomāja, ieraudzījis virspusē slienamies ārā zilu kapuces ga­baliņu. «Drīzāk Fili,» pēc brīža viņš nosprieda, ievērojis starp samudžinātajiem pave­dieniem rēgojamies garu degungalu. Pārliecies vīstoklim pāri, viņš pamanījās pārgriezt lielāko daļu stipro, lipīgo pavedienu ap rūķi, un pēc brīža no tīkla paliekām ar nasku spē­rienu patiesi izkārpījās Fili. Nudien jāatzīstas, ka Bilbo pat sāka smieties, skatīdamies, kā rūķis staipa stīvās rokas un kājas, ar padusēm uzmeties uz zirnekļa pavediena gluži kā jautra rotaļlietiņa, kas danco uz virves.