DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Mežs tikai plešas un plešas, un plešas uz priekšu visos virzienos! Ko lai mēs iesākam? Un kāda jēga bija sūtīt augšā hobitu! — viņi vaimanāja, it kā tā būtu Bilbo vaina. Par tauriņiem rūķi negribēja ne dzirdēt, un, kad viņš tiem pastāstīja par brī­nišķo vējiņu tur augšā, tie tikai kļuva vēl piktāki, jo paši bija par smagiem, lai tur uzkāptu un to izbaudītu.

Tovakar viņi notiesāja pēdējās kripatas un drumstalas, kas bija atlikušas no ēdamā, un, kad nākamajā rītā pamodās, visupirms apjauta, ka joprojām ir mokoši izsalkuši, un pēc tam — ka sācis līt lietus un šur tur uz meža grīdas smagi krīt rupjas lāses. Tas vi­ņiem tikai atgādināja, ka arī slāpes nedod miera, taču neko nepalīdzēja: lielas slāpes nevar remdināt, stāvot zem milzu ozoliem un cerībā gaidot, kad mutē iekritīs kāda lāse. Vienīgo mierinājumu viņiem pavisam negaidot sagādāja Bomburs.

Viņš piepeši pamodās un uzslējās sēdus, kasīdams pakausi. Rūķis nespēja aptvert ne, kur viņš atrodas, ne, kāpēc ir tik izsalcis, jo bija aizmirsis visu, kas noticis kopš tā senā maija rīta, kad viņi uzsāka savu ceļojumu. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija ko­pīgais vakars hobita mājās, un pārējiem ļoti grūti nācās iestāstīt viņam, ka visu daudzo, kopš tās dienas piedzīvoto dēku stāsts ir patiess.

Kad Bomburs uzzināja, ka nav vairs nekā ēdama, viņš apsēdās un sāka raudāt, jo jutās gauži vārgs un nedrošs uz kājām. — Kāpēc gan es pamodos! — viņš gaudās. — Es redzēju tik brīnišķīgus sapņus. Es sapņoju, ka staigāju pa tādu pašu mežu kā šis, tikai to apgaismoja lāpas kokos un zaros iekārti lukturi, un zemē sakurti ugunskuri, un tur notika varenas dzīres, nemitīgas, mūžīgas dzīres. Turpat bija meža karalis ar lapu kroni galvā, un visapkārt skanēja jautras dziesmas, un es nevaru ne uzskaitīt, ne aprakstīt, kas tur bija no ēdamā un dzeramā.

— Un nemēģini arī, — teica Torins. — Ņem vērā: ja tu nevari runāt par kaut ko citu, tad labāk paliec klusu. Mums jau tāpat bijis diezgan klapatu tevis dēļ. Ja tu nebūtu pa­modies, mēs būtu atstājuši tevi ar visiem taviem muļķīgajiem sapņiem tepat mežā; tevi stiept nav nekāda izprieca pat tad, kad tu nedēļām ilgi esi gavējis.

Nekas cits šobrīd vairs neatlika kā vienīgi sajozt ciešāk tukšos vēderus, savākt tuk­šos saiņus un somas un vilkties uz priekšu pa to pašu taku, kas nesolīja daudz cerību izvest meža malā, pirms gājēji būs pakrituši zemē un nobeigušies aiz bada. Tā viņi gāja visu dienu, gāja lēni un gurdeni, turklāt Bomburs visu laiku stenēja, ka viņu vairs kājas nespējot panest un viņš gribot likties zemē un gulēt.

— Pamēģini tikai! — citi sašuta. — Lai nu tavas kājas pastrādā vien, mēs tevi at­stiepām pietiekami tālu.

Un tomēr viņš pēkšņi atteicās iet kaut soli tālāk un nolikās zemē guļus. — Ejiet, ja jums jāiet, — viņš teica. — Es palikšu tepat gulēt un sapņošu par ēdienu, ja citādi pie tā netieku. Es ceru, ka nekad vairs nepamodīšos.

Tajā pašā brīdī Beilins, kas bija ticis drusku tālāk uz priekšu, iesaucās: — Kas tad tas? Man šķiet, ka es mežā redzēju gaismas staru.

Visi paskatījās turp, un arī viņiem likās, ka krietni patālu tumsā redz mirgojam sarkanu staru: tad pēkšņi tam blakām iezibējās otrs un vēl trešais. Pat Bomburs uzslē­jās kājās, un visi steidzās uz priekšu, pat nebēdādami, ka tur varētu būt troļļi vai gob- lini. Gaisma mirdzēja priekšā pa kreisi no takas, un, kad šķita, ka viņi beidzot tikuši līdz tai, diezgan skaidri izskatījās, ka tur zem kokiem deg lāpas un ugunskuri, taču tas bija labu gabaliņu nost no takas.

— Јķiet, ka mani sapņi sāk piepildīties, — Bomburs aizmugurē noelsās. Viņš tū­līt gribēja mesties taisni mežā uz ugunskura pusi. Taču pārējie itin labi atcerējās burvja un Beorna piekodinājumu.

— Mielasts neko nedos, ja mēs no tā nevārēsim dzīvi atgriezties, — teica Torins.

— Bet bez mielasta mēs tikpat vairs ilgi nepaliksim dzīvi, — apstrīdēja Bomburs, un Bilbo viņam no sirds piekrita. Viņi labu laiku strīdējās gan šā, gan tā, līdz beidzot izlēma sūtīt pāris izlūku, kas klusi pielavīsies šīm ugunīm un uzzinās kaut ko vairāk. Bet pēc tam viņi nevarēja vienoties, kuru sūtīt: neviens negribēja riskēt un varbūt ap­maldīties, un nekad vairs neatrast draugus. Beigu beigās izsalkums ņēma virsroku, jo Bomburs cītīgi aprakstīja visus gardos ēdienus, kas viņam bija rādījušies sapnī meža dzīrēs; un viņi visi nokāpa no takas un kopā devās mežā.

Labu brīdi spraukušies un rāpušies cauri kokiem, viņi, aiz stumbriem slēpdamies, ielūkojās klajumiņā, kur bija izgāzti koki un nolīdzināta zeme. Tur lielā lokā uz nozāģē­tiem kritušo koku bluķīšiem sēdēja daudz elfiem līdzīgu būtņu, visi tērpušies zaļās un brūnās drānās. Vidū dega ugunskurs, un pie vairākiem apkārtējiem kokiem bija pie­stiprinātas lāpas, taču pats skaistākais šai ainā bija tas, ka viņi visi ēda, dzēra un jautri smējās.

Cepešu smarža bija tik vilinoša, ka ceļinieki, iepriekš neapspriedušies, piecēlās un spraucās uz klajumu ar vienu vienīgu domu — palūgt mazliet ēdamā. Bet, tikko pirmais no viņiem bija paspējis spert soli izcirtumā, visas ugunis kā uz burvja mājienu nodzisa. Kāds iespēra pa ugunskuru, gaisā kā raķetes uzšāvās spožas dzirksteles un pazuda mel­numā. Tagad viņi bija iemesti pilnīgā tumsā un ilgu laiku pat nevarēja atrast cits citu. Tā nu viņi izmisīgi šaudījās, neko neredzēdami, klupdami pār gulošiem stumbriem, ietriekdamies kokos, kliegdami un saukdami, un noteikti bija sacēluši kājās visu mežu vairāku jūdžu apkaimē, līdz beidzot sanāca vienkopus-bariņā un saskaitīja visus, ko va­rēja sataustīt. Līdz tam laikam viņi, protams, bija zaudējuši jebkādu nojautu, kurā virzienā meklējama taka, un bija bezcerīgi apmaldījušies — vismaz līdz rītam.

Neatlika nekas cits kā apmesties uz naktsguļu tajā pašā vietā; viņi pat neuzdrīkstē­jās pameklēt, vai zemē nemētājas kādas ēdienu atliekas, jo ļoti baidījās atkal nošķir­ties cits no cita. Tomēr ilgi viņi nebija gulējuši un Bilbo tikai nupat sāka laisties miegā, kad Douri, kuram vajadzēja pirmajam palikt sardzē, skaļā čukstā iesaucās:

— Ugunis deg atkal citā vietā, un nu to ir vēl daudz vairāk!

Visi tūlīt bija kājās. Tik tiešām, gluži netālu atkal mirdzēja daudzas ugunis un varēja pavisam skaidri saklausīt balsis un smieklus. Cits aiz cita viņi sāka lēni rāpties uz to pusi, katrs pieķēries priekšējam pie muguras. Kad ugunis bija gandrīz sasniegtas, To­rins teica:

— Šoreiz neskriesim uz priekšu! Neviens lai neizkustas no vietas, kamēr es teikšu! Vispirms es sūtīšu pie viņiem uz pārrunām misteru Baginsu vienu pašu. No viņa tie nebaidīsies («Bet es no viņiem?» nodomāja Bilbo), un es arī ceru, ka nenodarīs viņam neko ļaunu.

Kad viņi tika līdz gaismas loka malai, rūķi negaidot pagrūda Bilbo no muguras. Iekams hobits paspēja uzvilkt pirkstā gredzenu, viņš aizkūleņoja uz priekšu spožajā ugunskura un lāpu gaismas lokā. Tas nebija labi darīts. Acumirklī visas ugunis atkal nodzisa un iestājās necaurredzama tumsa.

Jau pirmajā reizē bija grūti atrast citam citu un sanākt kopā, bet šoreiz klājās vēl daudz ļaunāk. Un viņi nekādi nevarēja sameklēt hobitu. Ik reizes pārskaitot, iznāca tikai trīspadsmit. Viņi klaigāja un sauca: — Bilbo Bagins! Hobit! Sasodītais hobit! Hei! Hobit, kaut tu izputētu, kur tu esi? — un vēl šo to tādā garā, taču atbildi nesa­gaidīja.