DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Sādā vai tādā veidā Fili uztrausās uz zara un visiem spēkiem centās hobitam palī­dzēt, kaut arī jutās gauži savārdzis un nevarīgs no zirnekļa indes, turklāt gandrīz visu nakti un nākamo dienu viņš taču bija karājies zarā, satīts tā, ka vienīgi degungals rē­gojās ārā. Pagāja labs brīdis, iekams viņš izberza pretīgo ķēpu no acīm un uzacīm, un, ak vai, bārda — to nu gandrīz visu vajadzēja nogriezt. Tad viņi divatā sāka vilkt augšā rūķus uz zara un tos atsvabināt. Labāk par Fili nebija klājies nevienam, un dažiem bija

gājis ļaunāk. Daži tik tikko bija spējuši elpot (kā redzat, no gariem deguniem arī savu reizi ir labums) un citi vairāk cietuši no indes.

Tā viņi atbrīvoja Kili, Baifuru, Boufuru, Douri un Nouri. Nabaga vecais Bomburs bija tā nomocījies — viņš bija pats resnākais, tāpēc viņu bez mitas bija knaibījuši un bikstījuši —, ka noripoja no zara un ar smagu pakšķi nokrita zemē, par laimi, uz lapām, un palika guļam. Taču zara galā joprojām karājās pieci rūķi, kad zirnekļi sāka nākt atpakaļ, pārskaitušies vēl vairāk nekā iepriekš.

Bilbo tūdaļ aizsteidzās uz zara resnāko galu pie stumbra un dzina atpakaļ tos, kas rāpās augšā. Sākdams atbrīvot Fili, viņš bija noņēmis gredzenu un tagad aizmirsis uz­likt to atpakaļ, tāpēc zirnekļi visi reizē sāka šņākt un sprauslāt: — Nu mēs tevi redzam, nejaukais radījums! Nu mēs tevi apēdīsim un kaulus un ādu pakārsim kokā! Ū! Viņam ir dzelonis, ko? Tik un tā mēs viņu dabūsim rokā un tad pakārsim uz vairākām dienām ar galvu uz leju!

Kamēr norisa šī cīņa, pārējie rūķi steidzās atbrīvot atlikušos gūstekņus, ar nažiem griezdami pušu to saites. Gandrīz visi jau bija brīvi, taču neviens nezināja, kas notiks pēc tam. Iepriekšējā naktī tie viņus bija saķēruši bez sevišķām grūtībām, taču uzbru­kums nāca negaidīts, turklāt tumsā. Šoreiz varēja paredzēt, ka sāksies barga cīņa.

Pēkšņi Bilbo pamanīja, ka vairāki zirnekļi pierāpojuši pie vecā Bombura, atkal to sasaistījuši un velk projām. Viņš iekliedzās un deva pamatīgu triecienu zirnekļiem, kas bija viņam ceļā. Tie ātri pašķīrās, un hobits nošļūca no koka un ievēlās taisni Bombura gūstītāju vidū. Tāds dzelonis kā šis zobens zirnekļiem bija kas jauns. Kā tas zibēja te turpu, te atpakaļ! Un spoži mirdzēja uzvaras priekā, kad hobits to vēzēja uz visām pu­sēm. Kad pusducis zirnekļu bija pagalam, pārējie aizbēga un atstāja Bomburu Bilbo ziņā.

— Kāpiet lejā! Kāpiet lejā! — viņš uzsauca rūķiem kokā. — Netupiet tur augšā, citādi jūs atkal ietīs! — Jo viņš jau redzēja, ka zirnekļi pulcējas blakām augošajos ko­kos un pa zariem rāpjas virs rūķu galvām.

Tie aši notrausās lejā — cits lēkšus, cits rāpus, cits krišus — un visi vienpadsmit sakrita kaudzē gauži vārgi un nedroši uz kājām. Tomēr beidzot viņi visi bija kopā — divpadsmit, ieskaitot Bomburu, kuru no vienas puses balstīja brālēns Baifurs, no ot­ras — brālis Boufurs; Bilbo tikmēr šaudījās šurp un turp, vicinādams savu Dzeloni, un no visām pusēm ap viņiem un virs viņiem valbīja acis simtiem zirnekļu. Stāvoklis šķita diezgan bezcerīgs.

Un tad sākās cīņa. Dažiem rūķiem bija naži, citiem nūjas, visi varēja laist darbā arī akmeņus, un hobitam bija viņa elfu duncis. Zirnekļi vairākkārt tika atsisti atpakaļ un daudzi pakrita beigti. Taču ilgi tā nevarēja turpināties. Bilbo jau sāka zaudēt spēkus, un tikai četri no rūķiem spēja droši turēties kājās; varēja sagaidīt, ka drīz viņus pie­veiks kā nokausētas mušas. Zirnekļi jau atkal sāka aust ap viņiem tīklus no viena koka uz otru.

Beidzot Bilbo nekā cita vairs nevarēja izdomāt kā atklāt rūķiem gredzena noslē­pumu. Viņam ļoti negribējās to darīt, taču'citas izejas nebija.

— Tagad es pazudīšu, — viņš teica, — un, ja varēšu, aizvilināšu zirnekļus projām, bet jūs turieties kopā un bēdziet uz otru pusi. Lūk, turp pa kreisi, tas ir daudzmaz tajā virzienā, kur mēs pēdējo reizi redzējām- elfu ugunskurus.

Grūti bija piedabūt rūķus to saprast, jo galvas viņiem joprojām reiba un visapkārt skanēja kliedzieni, nūju sitieni un mesto akmeņu troksnis, tomēr Bilbo redzēja, ka ilgāk kavēties vairs nevar — zirnekļi savilka tīklus arvien ciešāk. Viņš aši uzvilka pirkstā gredzenu un, rūķiem par lielu izbrīnu, pazuda uz līdzenas vietas.

Drīz vien starp kokiem pa labi atskanēja pazīstamā dziesma par resno kleinkāji un slinko Kaču. Tā sacēla zirnekļos paniku un neizpratni. Tie pārtrauca uzbrukumu, un daži metās balss virzienā. «Resnais kleinkājis» tos tā saniknoja, ka tie vairs nespēja prātīgi apsvērt savu rīcību. Tad Beilins, kurš labāk par pārējiem bija sapratis Bilbo plānu, uzsāka uzbrukumu. Rūķi saspiedās cieši kopā un, raidīdami uz zirnekļiem ak­meņu krusu, piespieda tos kreisajā pusē pašķirties un izlauzās no aplenkuma. Otrā pusē izcirtumam, viņiem aiz muguras, klaigas un dziedāšana piepeši apklusa.

Izmisīgi cerēdami, ka Bilbo tomēr nebūs noķerts, rūķi steidzās uz priekšu. Ātri gan viņi to nespēja. Viņus mocīja nelabums un pagurums, un skriešanas vietā sanāca tikai tāda klupšana un krišana, bet pa pēdām viņiem jau dzinās vesels bars zirnekļu. Ik pa brīdim vajadzēja apstāties un atvairīties no uzmācīgajiem radījumiem, un daži no tiem jau bija uzrāpušies kokos virs viņu galvām un svieda lejup savus garos, lipīgos pave­dienus.

Stāvoklis jau atkal sāka likties visai drūms, kad piepeši parādījās Bilbo un metās virsū pārsteigtajiem zirnekļiem no sāniem.

— Skrieniet tālāk! Skrieniet tālāk! — viņš uzsauca. — Es pastrādāšu ar Dzeloni.

Un to viņš arī darīja. Hobits šāvās te uz priekšu, te atpakaļ, cirzdams pavedienus,

zveldams pa zirnekļu garajām kājām un triekdams zobenu resnajos ķermeņos, ja uz­brucēji pienāca par tuvu. Zirnekļi vai pušu sprāga aiz dusmām, tie sprauslāja un krāca, un šņāca briesmīgus lāstus, taču no Dzeloņa, kas tik negaidot bija atkal uzradies ceļā, tie tagad juta briesmīgas bailes un pārāk tuvu nākt neuzdrīkstējās. Tā nu, par spīti visiem negantajiem lāstiem, to laupījums lēni, bet nemitīgi slīdēja ārā no rokām. Sī kauja bija smaga un baiga, un šķita, ka tā velkas stundām ilgi. Tomēr beidzot, kad Bilbo domāja, ka nespēs vairs pacelt roku nākamajam vēzienam, zirnekļi negaidot atkāpās un vairs nemēģināja viņiem sekot, bet vīlušies rāpās atpakaļ uz savu tumšo apmetni.

Tai brīdī rūķi pamanīja, ka iznākuši pie viena no klajumiem, kurā bija deguši elfu ugunskuri. Vai šis bija viens no tiem, ko viņi tika redzējuši iepriekšējā vakarā, ne­viens nevarēja pateikt. Taču šķita, ka šīm vietām piemīt kāda labestīga burvība, kas zirnekļiem nepatīk. Tā vai citādi, bet šeit gaisma bija zaļāka, zari neizskatījās tik biezi un draudīgi, un viņi beidzot varēja atpūsties un atvilkt elpu.

Kādu laiku viņi tā gulēja elsdami un pūzdami. Bet itin drīz rūķi sāka hobitu izvai­cāt. Bilbo vajadzēja sīki paskaidrot, kā viņam izdevies tā pēkšņi nozust, un stāsts par atrasto gredzenu rūķus tā ieinteresēja, ka uz brīdi viņi aizmirsa paši savas likstas. It sevišķi Beilins vēlējās noklausīties stāstu par Gollumu, mīklām un visu pārējo vēlreiz no gala, šoreiz ar visu gredzenu. Taču pēc laiciņa sāka krēslot, un nu bija jāpārspriež citi jautājumi. Kur viņi ir, kur atrodas taka, kur atrast ēdamo, un ko darīt tālāk? Sos jautā­jumus viņi atkārtoja vēl un vēlreiz, un šķiet, ka atbildi tagad visi gaidīja no mazā Bilbo. No tā jūs varat spriest, ka rūķu ieskats par misteru Baginsu bija ļoti mainījies un viņi tagad pret to izjuta dziļu cieņu (kā jau tika paredzējis Gendalfs). Taisnību sakot, viņi pat gaidīja, ka Bilbo tagad izgudros kādu lielisku plānu, kā izkļūt no grūtībām, nevis tikai kurnēja vien. Visi itin labi saprata, ka dzīvi palikuši vienīgi hobita dēļ, un daudz­kārt viņam par to pateicās. Daži pat piecēlās kājās un paklanījās Bilbo priekšā līdz ze­mei, kaut arī pēc tam aiz pārliecīgas piepūles apgāzās un kādu brīdi netika augšā. Tas, ka rūķi tagad zināja patiesību par Bilbo nozušanu, 1 nebūt nemazināja viņu cieņu pret ho­bitu, jo viņi redzēja, ka tam ir gan prāts, gan laimīga roka, gan burvju gredzens — un šāds trīskāršs īpašums ir ļoti noderīgs. Rūķi pat ņēmās tik aizrautīgi cildināt Bilbo, ka galu galā viņam pašam sāka likties, ka viņā ir kaut kas no dēkaina drosminieka; tiesa, viņš būtu juties krietni vien drosmīgāks, ja varētu dabūt kaut ko ēdamu.